Latvijas ekonomika turpina grūt. Strauji aug bezdarbs un tā veicinātais jaunas ekonomiskās emigrācijas vilnis. Šajā kontekstā nav saprotama Latvijas valdības procikliskā, uz taupību orientētā un līdz ar to vēl dziļāku reālās ekonomikas depresiju veicinošā fiskālā politika.
Tā tiek īstenota bezkaunīga ārvalstu privāto un institucionālo kreditoru spiediena rezultātā, kas ir krasā pretrunā ar šobrīd pasaulē pamatoti dominējošo praksi amortizēt krīzi ar pretcikliskas fiskālās politikas palīdzību. Tieši šāda recepte, kuras pamatā bija izcilā ekonomista Dž. M. Keinsa tobrīd revolucionārie ieteikumi, paglāba vairākums valstu pagājušā gadsimta 30. gadu Lielās depresijas laikā.
"Veiksmes stāsts" bez laimīgām beigām
Latvijas valdības pārstāvji un ārvalstu banku angažētie analītiķi uztur leģendu par Latviju kā "iekšējās devalvācijas" veiksmes stāstu. Sabiedrība tiek maldināta, ka iedzīvotāju straujais labklājības kritums ir vērtējams pozitīvi, jo tas it kā veicina darbaspēka konkurētspējas atgūšanu. Šādi apgalvojumi asi kontrastē ar strauji augošo sabiedrības ekonomisko polarizāciju un ar sabiedrību bīstamā strupceļā novedušo strukturālo bezdarbu. Tie ir klajā pretrunā ar arvien pieaugošo veselības aprūpes un izglītības nepieejamību, nozīmīgu sabiedrības daļu žņaudzošo parādu feodālisma jūgu, kā arī joprojām pamatos nemainīgo nodokļu politiku, kas jau divdesmit gadu valsts industriālo un lauksaimniecības attīstību upurē uz spekulatīvā lielkapitāla interešu altāra.
Šodien desmitiem tūkstošu jaunu ekonomisko emigrantu pievienojas to latviešu pulkam, kas Latvijā vairs sev un saviem bērniem neredz cilvēka cienīgu nākotni. Šāda tautas izceļošana kombinācijā ar Latvijas bēdīgo demogrāfisko statistiku rada nopietnu apdraudējumu ne tikvien valsts ekonomiskajām interesēm, bet arī tās izdzīvošanai un integritātei kopumā.
Latvijas reālā ekonomika jau ilgstoši agonē likviditātes deficīta, birokrātiskās nenoteiktības un absolūti neadekvātās nodokļu politikas gūstā. Tikmēr valsts institūcijas ciniski lepojas ar milzīgajiem "rezerves" līdzekļiem, kurus tās uzkrājušas starptautisko aizdevēju diktāta vadībā un "starptautiskās investoru sabiedrības konfidences stiprināšanas" nolūkā. Valsts kases uzkrājumi no starptautiskajiem aizdevumiem šobrīd sasniedz 10% no IKP (tiesa, puse no tiem mīklaini noglabāti kārtējai Parex sindicēto aizdevēju bezriska investīciju atmaksai). Latvijas bankas, kura faktiski monetizē vietējā valūtā šos valdības ārvalstu valūtas aizņēmumus, kontos bez pielietojuma guļ milzīgas ārvalstu valūtas rezerves, nacionālās valūtas segumam sasniedzot kliedzoši nesaimnieciskus apmērus – 230%. Sabiedrībai tiek noklusēts, ka šis valūtu rezervju pieaugums ir nevis "investoru pieaugošās konfidences" rezultāts, bet gan izšķērdīga starptautisko aizdevēju "intervence", par kuru Latvija bezjēdzīgi procentos maksā miljonus. Visbeidzot, atminoties Latvijas Darba devēju konfederācijas savulaik minēto vienu miljardu latu, kas būtu minimāli nepieciešami reālās ekonomikas stimulēšanai, jāpiebilst, ka aptuveni līdzvērtīgas šai summai ir bijušas lata fiksētā kursa izmaksas – lata vērtības uzturēšanai veiktajās intervencēs zaudēto ārvalstu valūtas rezervju izteiksmē kopš 2008. gada rudens.
"Iekšējās devalvācijas" posts
No ekonomiskā viedokļa, absurda un galēji nesaimnieciska ir valdības politika no aizņēmumiem ārvalstu valūtā finansēt tekošos budžeta deficīta izdevumus, kuri lielākoties tiek veikti latos. Par tiem tiek maksāti procenti, veicinot arvien lielāku Latvijas atkarību no neprognozējamajiem ārvalstu finanšu tirgiem. Attīstītajās valstīs, kuras saglabājušas monetāro autonomiju (Japāna, ASV), ierasta prakse apstākļos, kad faktiski nepastāv augstas inflācijas riski, ir stimulēt ekonomiku ar monetārās un fiskālās politikas palīdzību. Viens no šādās situācijās tradicionāli izmantotajiem stimuliem ir Centrālās bankas finansēti valsts budžeta deficīti, kas ideālā gadījumā virzīti uz reālās ekonomikas produktīvu stimulēšanu. Zimbabves piemēra piesaukšana te ir nevietā. Latvijā šādu praksi aizliedz ne tikai starptautiskie aizdevēji, kuri pārstāv ārvalstu kapitāla intereses, bet arī centrālās bankas likumdošanas ietvars.
Ņemot vērā, ka tekošie budžeta deficīta izdevumi tika un tiek veikti latos, tā ir tikai un vienīgi ideoloģiska nostāja, ja valsts ar monetārās politikas autonomiju recesijas apstākļos nav spējīga finansēt pretciklisku deficīta fiskālo politiku, centrālajai bankai uzpērkot valsts iekšējās parādzīmes. Latvijā šādu rīcību kopš 1998. gada aizliedz Likuma par Latvijas Banku 36. pants, kurš ar likuma spēku nostiprina neoliberālo mītu par "centrālās bankas neatkarību", kas savukārt ilgtermiņā monetāro politiku padara nevis par vienu no valsts attīstības politikas dzinējspēkiem, bet gan par finanšu oligarhijas ietekmes stūrakmeni. Japānas valdība, piemēram, gandrīz pusi no sava parāda (gross government debt), kas sasniedz 230%, finansējusi ar Centrālās bankas uzpirktiem valdības iekšējiem vērtspapīriem. Tas gan nav mazinājis finanšu tirgu ticību ne Japānas ekonomikai, ne jenai.
Apzinoties, ka ar starptautiskajiem aizdevējiem nolīgtā "iekšējās devalvācijas" programma atstās novārtā reālās ekonomikas tiešās intereses (cenu un algu iekšējā devalvācija pat teorētiski nav savietojama ar iekšējā pieprasījuma fiskālu stimulēšanu), programmas parakstītāji solīja, ka, "stabilizējoties finanšu tirgum un nostiprinoties konfidencei", vietējās komercbankas atsāks kreditēt reālo ekonomiku, piešķirot tai jaunu attīstības impulsu. Šodien, kad pašas bankas aktīvi propagandē "atkopšanās tendences", tās nevis atsāk kreditēt mūsu uzņēmumus, bet gan visus brīvos latu uzkrājumus – 800 miljonu latu apmērā ik dienu – nogulda Latvijas Bankā. Tas krasi kontrastē ar banku politiku "treknajos gados", kad bankas regulāri diedelēja obligāto rezervju normas samazināšanu, lai tikai spētu izdot arvien vairāk spekulatīvu kredītu. Vai šādi tirgū dominējošās skandināvu bankas apliecina savu solidaritāti ar Latviju, kuru tās deklaratīvi sludina par savu mājas tirgu?
Neoliberālisms vai sociāldemokrātija
Pašreizējā krīze iezīmē būtiska vēsturiska cikla noslēgšanos Latvijā – no Atmodas laika eiforiskajām vēsmām un neoliberālās šoka terapijas salauztajām cerībām līdz traģiskajai labklājības mirkļa ilūzijai un tai neizbēgami sekojošajai ekonomiskās suverenitātes zaudēšanai un nonākšanai uz demogrāfiskas katastrofas sliekšņa. Šajās krustcelēs mums katram jāuzdod sev jautājums – vai Latvija turpinās pazemīgi pakļauties starptautiskā lielkapitāla uzspiestajām neoliberālajām dogmām, kas ir krasā pretrunā ar jebkuras attīstītās valsts attīstības politikas vēsturi, vai tomēr atgriezīsies pie klasisko ekonomistu un Eiropas progresīvās pēckara ēras sociāldemokrātu idejām, kur valsts fiskālā un monetārā politika ir pakļauta ekonomiskās attīstības interesēm, nevis tādām diskutablām abstrakcijām kā, piemēram, nacionālās valūtas stabilitāte vai centrālās bankas neatkarība? Vai mums pietiks spēju un apņēmības izveidot valsti, kas praktizē aktīvu un mērķtiecīgu industriālās un lauksaimniecības attīstības politiku, nevis nekritiski pakļauj savus uzņēmumus un nozares nesaudzīgo brīvā tirgus mehānismu un postoši nekontrolējamo globālo finanšu plūsmu varā, kamēr gudrākās valstis savus uzņēmumus un tirgus sargā, piesedzoties ar liberālu retoriku? Izveidot valsti, kurā nodokļi ierobežo spekulatīvā kapitāla neproduktīvo ietekmi, nevis nožņaudz darbaspēku un produktīvās ekonomikas nozares? Izveidot valsti, kur veselības aprūpe un izglītība ir ceļš uz darbaspēka produktivitātes pieaugumu, nevis jomas, kuras apcirpt, lai nodrošinātu uz labklājības standartu dempinga balstītu konkurētspēju, valsti, kur pēc iespējas augstāka nacionālās ekonomikas pašpietiekamība ir ekonomiskās politikas stūrakmens, nevis globalizācijas ēras atavisms? Izveidot valsti, kas nodrošinās cilvēkam darbu savā, nevis svešā zemē?
