Kārlis Leiškalns (Par labu Latviju!) ir bijis Saeimas deputāts četros sasaukumos. Viņam ir milzu pieredze valsts budžeta sastādīšanas darbos. Kas ir noticis ar Latviju, kas vēl notiks, cik ilgi vēl jābrien pa asaraino bēdu ieleju – par to intervija ar Saeimas deputātu Kārli Leiškalnu.
– 2008. gada decembrī milzu steigā un nakts aizsegā Latvija noslēdza līgumu ar Starptautisko valūtas fondu (SVF) un Eiropas komisiju par starptautisko aizdevumu Latvijai. Kārlis Leiškalns vēsturē palicis kā persona, kurai bijusi milzu loma šo papīru radīšanā un stumšanā...
– Nevajag Leiškalnu pārvērtēt. Neesmu jau nu es gluži visu Latvijas puses dokumentu radītājs. Mana atbildība bija budžeta likumu paketi dabūt cauri Saeimā. Pakete sastāvēja no vairāk nekā 100 likumiem, tie bija jāgatavo lielā steigā, ārkārtīgi sarežģītos apstākļos. Toreizējā opozīcija tagad ir pozīcija. Man nācās vadīt kopīgo Ministru kabineta un Saeimas atbildīgās komisijas sēdi, ziņot par visiem šiem likumprojektiem. Tolaik Smilšu ielā Finanšu ministrijas ēkā sēdēja SVF pārstāvji un sekoja katram Saeimas balsojumam, nemitīgi meklējot vietas, kur piekasīties, un mums savukārt visu laiku bija kaut kas jākoriģē. Parlaments atradās sēžu zālē, bet komisija kopā ar Ministru kabinetu strādāja Sarkanajā zālē, un laika bija maz. Tas toreiz bija svarīgi, jo valsts atradās finanšu kraha priekšvakarā. Nesaņemot aizdevumu vai vismaz apsolījumu par šā aizdevuma ienākšanu Valsts kasē, Latvijai vajadzētu pāriet uz sistēmu, kurā tā var izmaksāt pensijās un valsts funkcijām tikai tik, cik tajā brīdī atrodas valsts kasē, – tātad neko vai tuvu tam. To parasti sauc par defoltu. Tas ir kaut kas līdzīgs valsts bankrotam.
SVF klerki, kas atradās Latvijā, bija nežēlīgi. Viņi gan nejokoja tik nežēlīgi kā Pasaules bankas priekšsēdētājs par tiem 100 latiem, bet viņi ļoti nežēlīgi, ļoti tehnokrātiski gāja visai tai procedūrai cauri. Parlamenta opozīcija bija vai nu sagurusi, vai kā, bet vēl sarīkoja kaut kādu nevajadzīgu, nejēdzīgu dziedāšanas akciju sēdes laikā.
Tie bija arī mani kolēģi no Finanšu un budžeta komisijas, kas patiesībā visu Aigara Kalvīša laiku bija tie īstie gāzes pedāļa spiedēji, nemitīgi iesniedzot priekšlikumus budžetā par simtiem un simtiem miljoniem latu, kuri būtu jāpārdala ļaudīm. Es nezinu, vai viņi apzinājās, ka tādas naudas nav. Viņi inspirēja arī referendumu par pensiju palielināšanu, kas pēc savas būtības bija bezatbildīgi.
Toreizējais finanšu ministrs Atis Slakteris un Ivara Godmaņa valdība ir tie, kas pasargāja mūs no visnotaļ drūmas situācijas. Drūmākais scenārijs varēja iestāties dažu stundu laikā, un es nezinu, kā tālāk būtu attīstījusies Latvija.
Diezin vai arī Jaunais laiks vispār būtu gribējis atrasties valdībā. Ir viena lieta atrasties valdībā, kad Valsts kase ir pārpilna ar naudu, un pavisam kas cits, kad tajā nekā nav.
Bija jāpieņem pievienotās vērtības nodokļa (PVN) palielinājums līdz 21%. Bija arī strikta SVF prasība atteikties no samazinātās PVN likmes, tajā skaitā arī presei. Man bija nakts saruna ar toreizējo Dienas direktoru Arvilu Ašeradenu. Es viņam teicu, ka presei mēs centīsimies saglabāt samazināto likmi un nepāriet uz 21, bet uz 10, ko arī izdevās noturēt. Grāmatām izdevās noturēt, kurināmajām izdevās noturēt, zālēm.
– Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētājs Roberts Ķīlis partijām pārmet, ka tām nav skaidras nodokļu politikas...
– Es domāju, ka tagadējā valdība vispār ir par pašreizējās nodokļu sistēmas PVN koncepta maiņu. Par ko viņiem pārmet. Acīmredzot tie pārgrozījumi, kas pašlaik top valdības dzīlēs, šobrīd nav pārāk populāri sabiedrībā, tāpēc par tiem nerunā vai runā ļoti klusu.
Lielos vilcienos nodokļu politika ir vairāk vai mazāk definēta un neatšķiras – nevar atšķirties – no Eiropas Savienības nodokļu politikas, kur ir skaidri zināmi akcīzes nodokļa pieauguma nosacījumi, vesela virkne lietu ir iepriekš nolemtas. Taču ir nianses, kas nav nodefinētas iepriekš, un tās mani satrauc visvairāk.
Mans galvenais motīvs, kāpēc es startēju šajās vēlēšanās, ir pacensties novērst nejēdzības nodokļu sistēmā. Draudīgas ir manipulācijas ar nekustamā īpašuma nodokli – ja notiks tā, kā valdība ir iecerējusi, tad nodoklis būs nāvējošs Rīgas, Pierīgas iedzīvotājiem, kas dzīvo atsevišķās mājiņās ar visnotaļ pieticīgiem zemes gabaliem. Par šā nodokļa nepareizību liecina jau tas vien, ka parlamentam gadu no gada nākas noteikt 25% pieauguma ierobežojuma likmi šā nodokļa aprēķināšanā.
Valdība skaidri apzinās, ka iedzīvotāji nav spējīgi samaksāt. Un tomēr nepārstrādā nodokli pēc būtības. Joprojām tiek ņemta vērā nevis īpašuma kadastrālā vērtība, bet īpašuma atrašanās vieta. Cilvēki šo nodokli nespēj samaksāt. Valdība gan farizejiski saka, ka pašvaldībai ir iespējas šo nodokli samazināt pat par 90%, kas atkal rāda, ka nodoklis ir netaisnīgs un nepareizs.
– Ir tāds sauklis: pārliksim nodokļus no darbaspēka uz nekustamajiem īpašumiem. Par to tad visai tautai bija neprātīgi jāpriecājas...
– Nodoklim jābūt samērīgam un samaksājamam. Tolaik, kad vadīju Saeimas Budžeta komisiju, es iesniedzu priekšlikumus par to, kādām jābūt nodokļa aprēķināšanas metodēm. Tam visam esmu licis klāt paskaidrojumus. Nevar būt tā – ja Rīgai un vistālākajam nostūrim Latgalē ienākumi atšķiras, visaugstākais, 1,7 reizes, tad nodoklis, kuru grasās uzlikt iedzīvotājam, atšķirsies līdz pat 2000 reižu. Tas nav normāli.
– Bet pārliksim uz nekustamo īpašumu!
– Pārlieciet, bet izlīdziniet! Šo konceptu es saprotu, bet visam jābūt samērīgam. Nevar būt tā, ka 70% gadījumu nodoklis, ko maksā nekustamā īpašuma turētājs, nesedz pat nodokļa administrēšanas izdevumus, bet atsevišķos Latvijas reģionos gada nodoklis par nekustamo īpašumu ir vai drīzumā būs līdzvērtīgs cilvēka gada ienākumiem. Tas ir absurds.
Skaidrs, ka nodokļus darbaspēkam ir jācenšas samazināt, tas rada iespēju un atvieglo darbavietu radīšanu, un nodarbinātība ir viens no Latvijas galvenajiem uzdevumiem.
Tiesa gan, vēl līdz šai 2008. gada naktij Latvija bija viena no Eiropas zemo nodokļu valstīm.
Šis ir jautājums, kas mani īpaši nodarbina. Latvijai bija lieliskas iespējas radīt ražošanas bumu. Taču tā vietā radās cits bums. Kāpēc svešas naudas piesaiste radīja tikai spekulācijas?
– Bet bija vismaz būvniecības bums...
– Būvniecība ir laba lieta, tā ir liels nodarbinātājs un liels nodokļu maksātājs.
– Bet būvniecība ir cietusi visvairāk...
– Jā, ir cietusi. Ārkārtīgi pieauga iekšējais patēriņš. Tie bija miljardi svešas naudas, kas ienāca valstī. Par to gan ir atbildīgi nevis kādi daži, bet daudzi – gan Saeimas Budžeta un nodokļu komisija, gan Latvijas Banka, gan parlaments kopumā, gan valdība. Kļūda bija neierobežot kredītu izsniegšanas apjomu līdz tiem apmēriem, cik bankās ir Latvijas iedzīvotāju uzkrājumu.
Skaidrs, ka ikviens uzņēmējs, ekonomists redzēja, ka veidojas burbulis, kas agrāk vai vēlāk plīsīs. Bet visi to gribēja atlikt uz vēlāku laiku, cerēja, ka tas notiks vēlāk. Bet bankas, to jaunie menedžeri tikmēr sāka sacensību par izsniegto kredītu apjomiem, par izsniegto hipotekāro kredītu daudzumu. Zviedru bankas iesaistīja arī vietējās bankas – Rietumu banku, Parex banku. Viens no Parex kraha cēloņiem bija piedalīšanās šajā sacensībā. Visi jau grib nopelnīt simtiem miljonu, neviens negrib noskatīties, kā cits blakus pelna un pats ne.
Zviedri acīmredzot balstījās uz kādiem aprēķiniem par tuvāko nākotni.
– Varbūt zviedri zināja, ka pienāks 2008. gada decembra novakars un deputāts Leiškalns balsos par aizņēmumu no SVF? Un tad banku caurumus varēs aizlāpīt ar aizdevuma naudu un komercbanku sistēma tiks izglābta.
– Ne jau komercbanku sistēma vien bija jāglābj. Bet, protams, arī komercbankas bija problēma, un Parex banka bija problēma. Ceru, ka prokuratūra, izmeklējot jautājumu par Parex bankas pārņemšanu, būs objektīva, un ceru, ka izmeklē to kompetenti. Ja Latvija nebūtu glābusi Parex, sāktos finanšu krahs un līdzi lidotu vēl citas bankas.
Ir vairāku valstu bēdīga pieredze – Krievija, Kazahstāna, Ukraina izgāja tam cauri. Tas nozīmētu arī nacionālās valūtas devalvāciju. Latvijas Bankai, lai kā tā centos turēt savu lepnumu – cieto, skaisto latu, nāktos vien piekāpties, sākotnēji atvērt valūtas koridoru 15% apmērā un pēc tam vēl vairāk. No tā bija jāizvairās.
Pamazām arī niknie oponenti – arodbiedrības – sajuta un sāka saprast, kas notiek. Redzēju, kā mainījās tonalitāte: no sākotnēji nepiekāpīgām prasībām par 40% algu pieaugumu uz bikliem aizkulišu jautājumiem: "Kad tad sāks samazināt?"
Bija jau visādas prasības – tostarp arī paaugstināt skolotāju algas par 750 miljoniem latu... Bet tad bija jānolaižas uz zemes – dabūja 400 000 000 ar deputāta Leiškalna priekšlikumu.
– Pēdējā laikā vērojama dīvainība: kādreizējie visniknākie Tautas partijas oponenti – pensionāru federācija un arodbiedrības – svinīgi paraksta visādus saprašanās memorandus ar Par labu Latviju! un fotografējas kopā ar Gunti Ulmani... Kā tas ir izdevies?
– Tāpēc, ka saprot. Ir pagājis kāds laiks, kopš Aigars Kalvītis aizgāja, atstājot daudzus simtus miljonu uzkrājumus kasē, sociālajā budžetā uzkrājums pārsniedza miljardu. Tolaik jau tikai retais domāja, ka šī nauda vienā brīdī var noderēt, ka sociālā budžeta uzkrājumi vajadzīgi nevis šīs dienas izmaksām, bet tam, lai nodrošinātu sociālā budžeta ilgtspēju daudzus gadus uz priekšu.
Arī arodbiedrības tolaik nesaprata. Vistrakāk, ka to nesaprata pat politiķi. Tagad dzīve ir piespiedusi saprast.
Pats nejēdzīgākais no apvainojumiem, kas skan par Kalvīti, – ka viņš bijis tas, kurš gāzējis. Nē, Kalvīša valdības lielākā kļūda bija tā, ka viņi padevās gāzētājiem. Viņš nespieda tikpat stipri uz bremzēm kā Krišjāņa Kariņa tipa gāzētāji uz gāzes pedāļa. Cita starpā Kariņš kā īsts tautas labdaris piedāvāja visām pārtikas precēm noteikt 5% PVN. Ja opozīcijai – Jaunajam laikam un tā satelītiem būtu bijuši alternatīvi priekšlikumi, kā samazināt izdevumus un kāpināt ienākumus, tad varētu teikt, ka opozīcijai taisnība, taču opozīcija tikai rieba pozīcijai, līdz ar to ieriebdama ne tikai valdībai, bet arī tautai.
Tajā laikā, kad sākās jezga ap KNAB nozagto naudu un ap drošības likuma grozījumiem, Kalvītim droši vien vajadzēja atkāpties.
Es tajā laikā mudināju Kalvīti: "Kāp nost! Tu esi kļuvis nepopulārs, tev šobrīd jāiet." Tolaik naudas budžetā vēl bija pārpārēm.
– Vai nav tā, ka Kalvītis vienkārši par ilgu aizsēdējās?
– Ne gluži tas sagrāva Kalvīti. Varbūt iemesls bija slavenais likums par kompensācijām ebrejiem, ko valdība tā arī nepieņēma, vai kas cits, bet pret viņu tika sacelta propagandas jezga, kur viņš bija sliktais neatkarīgi no tā, ko viņš dara.
Neviens neaizsēžas par ilgu, kamēr pret viņu netiek organizēta mērķtiecīga kampaņa. Patiesībā viņš tika norakts. Un aiz viņu norakušajiem medijiem stāvēja ļoti ietekmīgi spēki.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šīsdienas laikrakstā Neatkarīgā
