Dejošana noteikti ir tikpat sena kā cilvēce. Vēlme izteikt sevi kustībās, ritmā, melodijā pastāvējusi vienmēr. Cik gan dažādi ir tie stili un noskaņojumi, kurus var izbaudīt viens pats, pārī vai kolektīvā. Īpaša vieta tajā visā ir vēderdejām. Šī no Tuvajiem Austrumiem nākusī auglības rituāla deja pirms gadiem piecpadsmit kļuva populāra arī Latvijā. Sievišķīga, erotiska, pašapziņu un veselību stiprinoša – tā to raksturo eksotisko deju centra «Alegria» direktore Ilze Zariņa.
Pirms kāda laika Ilze sākusi mācīties astroloģiju, un tā esot palīdzējusi paskatīties uz deju no cita rakursa. «Katru gadu, gatavojoties atskaites koncertam, nākas izdomāt arvien jaunu koncepciju. Šoreiz tai par pamatu ņēmu četras stihijas - Uguni, Zemi, Gaisu un Ūdeni - un katrai no tām piemeklēju atbilstošas dejas. Bija grūti to izdarīt, jo tajās patiesībā ir pa drusciņai no ikvienas stihijas. Visi mēs pārstāvam šīs stihiju dažādās izpausmes, bet deja ļauj tās visas izjust, piedzīvot kustībā,» atzīst dejotāja. Tomēr galu galā palikusi pie tā, ka čigānu dejā ir Uguns, flamenko (vērši, korrida) - Zeme, vēderdejas (tuksnesis un vējš) - Gaiss, indiešu (Ganga) - Ūdens. Vēderdeja un Gaisa stihija it labi saderot kopā, jo tajā ir gaisīgs vieglums, rotaļīgums. Kā teicis Ilzes bijušais vīrs, žurnālists Egils Zariņš - tas ir tā, kā skatīties uz dzīvnieku, tā grācijā, dabiskajā lunkanumā. Jā, tur noteikti ir instinkti, arī numeroloģija - kustības, kurās iekšā ir astotnieks un apļi. Un kur tad atliekto roku izlocīšana - tās taču ir noteiktas zīmes! Ilze pieļauj, ka tā ir sava veida valoda, kas nākusi no aizlaikiem - Senās Ēģiptes. Jo kāpēc tā poza ir tieši tāda? Ko dejotāja ar to gribēja pateikt? «Tie noteikti ir sava veida hieroglifi ar dziļi ieslēptu jēgu, ne tikai seksuālas gribas vai erotiska maiguma izpausme. Deja ir ļoti fundamentāla - ar dziļu auglības kodu iekšā. Ne vienmēr tā izpaušanai ir vajadzīga mūzika, tomēr melodija ļauj iejusties labāk, ievelk sevī, un ķermenis to izdzīvo ar kustībām.»
Caciņas un Karmenas
Kāpēc tieši tagad šīs dejas kļuvušas populāras? Pirms simt gadiem gan arī Aisedora Dunkane izpauda sevi a la vēderdejās, bet pēc tam bija liels klusums. Un tad pēkšņi - 90. gadu vidū - tāda eksplozija. Ļoti iespējams, ka tas saistāms ar feminizāciju. Vai arī kā pretsitiens tam, ka liela daļa vīriešu kļuva sievišķīgāki, bet sievietes vīrišķīgākas. Sievietes, kas nodarbojas ar vēderdejām, izdara sev un saviem vīriešiem lielu pakalpojumu, jo noteikti kļūst sievišķīgākas. Jo nevar neatstāt iespaidu visa tā flirtēšana, kas tajās kustībās ir iekšā. Deju skolotāja to nosauc par «caciņu būšanu», proti, būt žēlojamai, aizsargājamai, lutināmai un lolojamai. Jo īpaši tas esot redzams koncertā, kur šī «cacu būtība» visvairāk izceļas. Ilzei kā jau darba zirgam jeb, pareizāk sakot - Vērsim, kas viņa ir pēc horoskopa, šā «cacīguma» iekšā neesot, bet paskatīties uz citām, kurām tas ir, esot ļoti patīkami, jo tas ir bezgalīgi sievišķīgi. Taču arī viņai šī deja ļaujot izcelt no būtības dziļumiem maigumu un seksualitāti. Ilzei gan tuvāks esot flamenko gars - ugunīgums: paņemt, sagrābt, nomest, noskaldīt. «Manī ir Marss savienojumā ar Plūtonu un Urānu. Tas kopā ir ļoti liels spēks, kas ļauj izpausties flamenko. Vēderdeja - tas vairāk ir mans Neptūns, kas ir Skorpionā. Tas man ir pat ascendentā. Pirmajā mājā, un tas nosaka daudzas lietas. Un Venera man ir ar Sauli kopā. Vērsī. Tā, lūk,» savu astroloģiski košo būtību raksturo Ilze. Viņa vēl piebilst, ka pēc planētu novietojuma kartē viņai esot tā dēvētās šūpoles. Tas nozīmē, ka velk uz vienu un otru pusi un noteikti jāsēž divos krēslos. Vēderdejas un flamenko dod šo iespēju: cik viens ir ciets, tik otrs - mīksts. Tas ļauj nolīdzsvaroties. Patiesībā dažādi dejošanas veidi var ļoti palīdzēt psiholoģiski: izcelt vienu, kas ir mazāk, un notušēt citu, kas pārāk grib dominēt. Jo katrai dejai ir savs nervs. Piemēram, kautrīgajiem flamenko dod pašapziņas lādiņu - kļūt mazliet kā Karmenai, kas taču, nenoliegsim, ļoti piesaista vīriešu skatus, bet valdonīgos piebremzē. Vai arī taiešu dejas, ko savulaik mazliet apguvusi - tās ļāvušas akcentēt kādu citu savas būtības šķautni. Piemēram, nesteidzību un pacietību. Līdzdomāšanu un koncentrēšanos, kas, tāpat kā gleznojot (tas ir vēl viens no Ilzes vaļaspriekiem), ir ļoti vajadzīgas. Lai pareizi izpildītu žestu, jāprot to pareizi apvienot ar elpu. Paņemot un atdodot enerģiju. Nagus lēnām pacelt un nolaist, katram pirkstam ir jābūt tieši tā un ne citādi. Tāda gaiša un mierīga enerģija ir tajā visā. «Interesanti, ka lielākais kompliments, ko man veltīja indiešu deju pasniedzēja, bija tieši par taiešu dejas izpildījumu. Pašai likās, ka neko tādu neesmu darījusi un tas bijis, no malas skatoties, pat nedaudz garlaicīgi,» teic Ilze. Laikam šī lēnīguma dēļ uz taiešu dejām neviens «Alegria» neesot pieteicies. Austrumu zemēs neviens nesteidzas, un ne velti Indijā sevi cienošs tradicionālo deju skolotājs, sitot ritmu lēnāk vai ātrāk, vai gadu liek skolniekam iemācīties pašu vienkāršāko - pareizi nostāties, iesēsties, sist kājas. Pēc tam tikai klāt nāk žesti un tā tālāk. Rietumzemēs pret to izturas daudz nepacietīgāk - jau pirmajā mēnesī apgūstam deju, otrajā - nākamo. «Mēs steidzamies, mums nav laika sist kājas gadu. Jo vajag rezultātu uzreiz, nevis pakāpeniski.»
Talantīgie, mākslinieki un sportisti
Ilze novērojusi, ka ir vairāku veidu dejotāji. Vieni ir no dieva. Tie, kuriem ir talants kustēties, spēja dzirdēt ritmu vai, kas ir retāk - spēja kustēties savā ritmā. Tie ir unikāli talanti. Otri ir sportisti. Tie, kuriem ir svarīgs rezultāts, balva, atzinība. Trešie ir mākslinieki, kuri nevar iztikt bez šīs pašizpausmes - tas ir dzīvesveids. Tas viņiem ir izteiksmes, spriedzes noņemšanas un izpausmes veids, teic Ilze Zariņa, atzīstot, ka viņā ir mazliet no visiem šiem dejotāju tipiem. Dzimusi dejotāja, kurai patīk rezultāts un process. Lai gan nav profesionāle, taču nekad nav varējusi iztikt bez kustību prieka. Mājās pie spoguļa, bez spoguļa, kopā ar draudzenēm diskotēkā... Vajag tikai izdzirdēt mūziku, lai viss viņā kūsātu un trīsētu.
Dejot varot iemācīt jebkuru - par to viņa ir pārliecināta. Vajagot tikai gribēšanu un laiku. Jebkurā gadījumā trenēties un mācīties nāksies, jo bez sviedru liešanas un nepārtrauktas atkārtošanas tas nebūs izdarāms. «Skatoties uz saviem kolēģiem, esmu pieredzējusi, kā cilvēks, kas ir pavisam tālu no dejošanas, gadu gaitā sasniedz lieliskus rezultātus un spēj mācīt arī citus. Viņa sniegumu vērot ir bauda un prieks, un jūs nekad nepateiksiet, cik pieticīgs bijis sākums,» uzsver Ilze. Uz «Alegria» nāk dažādu vecumu dāmas, ar dažādām sagatavotības pakāpēm. Patiesībā dalībnieku gadi uzskatāmi rāda to, kas notiek mūsu sabiedrībā: pirms 15 gadiem pamatā nākušas jaunas meitenes, no kurām daudzas tagad ir ārzemēs, bet šobrīd, lai arī ir jaunietes, kas vēlas apgūt deju mākslu, tomēr vairāk ir dāmas - arī senioru vecumā. Kāpēc? Jo bērni viņām jau ir lieli, vairāk laika var veltīt pašas sev. Tā ir vēlme pēc piepildījuma, vēlme iepriecināt savu dzīvesbiedru, gūt mundrumu, labāku pašsajūtu. Jā, nāk arī vientulības dēļ, un daudzas te sastop domubiedrus, iespēju aizmirst ikdienas likstas. Un deja to dod, jo liek koncentrēties. Tā ir ļoti kompleksa nodarbošanās - arī intelektuāla, jo dejojot ir ļoti jādomā un arī jāskaita (it īpaši flamenko). Nu un tam visam vēl jāpieslēdz intuīcija. Kad tā no sirds esi izgrozījies, izkustējies, arī laimes hormoni atdzīvojas. Deguns paceļas uz augšu, pašapziņa uzlabojas, mugurkauls iztaisnojas.
Jāsvīst gluži kā ogļracim
Dejošana ir ne tikai labs sevis harmonizācijas veids, bet, nenoliedzami, arī fizisko pusi stiprinošs, jo nākas pamatīgi nodarbināt visu veidu muskuļus. Ne velti savulaik bijis teiciens, ka dejotāja profesija ir otra smagāka aiz ogļrača. Tas tikai mazliet esot pārspīlēts, jo - ja tu piecas sešas stundas no visas sirds kusties, tad tu patiešām esi putās. Turklāt - lai turētos līmenī, tas jādara teju katru dienu. Viņai šobrīd esot 12 treniņu limits nedēļā, bet kādreiz bijusi daudz lielāka slodze. «Vakar nodejoju trīs stundas. Karstā zālē, turklāt vēl visu laiku runājot. Trešās stundas beigās jūties kā pēc karstās jogas,» pasmaida Ilze. Pēc fiziskās formas gan nevarot pateikt, kurš ir izturīgs un kurš ne, jo nereti it kā muskuļota būdīga sieva nogurst ātrāk nekā sīka un maziņa «špickiņa», kura stundām var virpuļot kā maza atspole. Lai cik arī atšķirīgas būtu sievietes, viņas vieno vēlme pēc pārtapšanas, aktieriskuma izkopšanas, sevis izteikšanas. Jutekliskums aizskar arī skatītāja jutekliskumu. Arī viņai esot būtiska šī mākslinieciskā puse. To noteikti nevajag ieslēgt, noglabāt aizskapē, bet ļaut tai vaļu. Ilze atminas, ka viņas mammai, kas bijusi skaista sieviete ar ļoti labu balsi, vecāki aizlieguši kļūt par dziedātāju, bet mudinājuši studēt ekonomiku. Kļuvusi par grāmatvedi, taču neizliktā aktieriskā puse izpaudusies nerimtīgā spēlēšanā nevis uz skatuves, bet dzīvē. Diemžēl dziedāšana ansamblī un koros bijis viņas aktieriskajam talantam pārāk mazs dīķītis. Meita to ļoti sapratusi, taču tajā pašā laikā tā mākslotība tracinājusi. «Es savā dzīvē šādu situāciju negribēju pieļaut, tāpēc atradu kur izpausties. Arī uzstāšanos uz skatuves.» Diemžēl daudzas dalībnieces nevēlas dejot publiski, atrunājoties ar vecumu, lai gan daža laba dejo labāk par jaunajām. Toties tām gan tikt uz skatuves ir ļoti svarīgi. Tāpēc tiek rīkoti koncerti, īrētas zāles, lai tikai dejotājas tiktu savas 15 minūtes skatītāju priekšā.
Patlaban vēderdejotāju amatieru ir daudz, Ilze domīgi bilst. Bet vai visām tas ir piemērots vaļasprieks, tāpat kā joga - viņa pilnīgi par to pārliecināta neesot. Reti jau par to tiekot runāts, tomēr jāatzīst, ka mēs, balti, (un arī citi ziemeļnieki) ar savu kaulu uzbūvi, asins sastāvu un citām īpatnībām atšķiramies no dienvidniekiem. Par to labi pārliecinājusies, kad bija precējusies ar ēģiptieti. Izrādījies, ka vīru medikamenti iespaidojuši pavisam citādi nekā viņu. Narkoze, kas baltajiem cilvēkiem iziet pēc piecām sešām stundām, viņam izgājusi pēc divām diennaktīm. Starp citu, Lielbritānijā ārsti ļoti ievērojot: tiem cilvēkiem, kas dzimuši zem Atēnu zonas, tiek piemērota mazāka zāļu deva.
Saprātīgās devās - veselīgi
Tomēr kopumā nevar noliegt - veselībai saprātīgās devās šī nodarbe noteikti nāk par labu. Pirmkārt, kā jau dzemdes deja, tā ir reproduktīvos orgānus tonizējoša. Kustinot vēderu, tiek izvibrēti nervi. Arī tām, kam dzemdes nav, ļoti iespējams, šīs kustības liek labāk apasiņot iegurni un dod labāku pašsajūtu. Noteikti lielu labumu dejošana dod arī mugurkaulam. Tā ļauj visu izlocīt skriemeli pa skriemelim. Astotnieki un kaķiskā lunkanība gluži vai ieeļļo muguru. Savukārt zarnām ķermeņa tricināšana ļauj novērst aizcietējumus. Krūtis gan stingrākas veido flamenko, jo tajā rokas jātur augšā, bet arī vēderdejas dod savu plusu. Arī galvassāpes, kas ir daudzu mūsdienu sieviešu lāsts, dejošana palīdz novērst, jo sakārto enerģētiku un asins cirkulāciju. «Vēderdejas iztīra kanālus, gluži kā Tibetas mūkiem, dziedot guturālās skaņas. Tā ir kā zobu tīrīšana vakarā. Sava veida iekšējā higiēna. Arī meditācija. Enerģētiska sakārtošana. Rakstura audzināšana, jo vēdera prese, kas tiek nostiprināta, ļauj stiprināt arī gribu,» bonusus uzskaita Ilze.
Kā ar dejošanu, gaidot bērnu? Viņai pašai ar to ir dažāda pieredze. Ilze flamenkojusi līdz pat devītajam mēnesim - ar visu kāju izsišanu. Bijis gan, protams, asistents, jo rokas tomēr nevarējusi celt tā, kā to prasa flamenko kanoni. Vēderdejas gan varējusi izgrozīt tikai līdz sestajam mēnesim, jo vēlāk tas kļuvis neērti. Bet tas esot ārkārtīgi individuāli. Viņa esot redzējusi grūtnieces, kas dejo indiešu dejas teju līdz pašām dzemdībām. Taču, ko noteikti nevajadzētu - sākt mācīties vēderdejas, kad gaida bērnu. Bet ko noteikti vajadzētu gan dejotājiem, gan nedejotājiem - ik pa reizei (vismaz reizi mēnesī) apmeklēt masieri, sarunu noslēdz «Alegria» vadītāja.
