"Šodien sievietei, kuru ļoti mīl visa Itālija, ir īpaša dzimšanas diena. Vislielākie sveicieni Sofijai Lorēnai – četras reizes divdesmitgadīgai," – ar šādu ierakstu savus sekotājus mikroblogošanas vietnē Twitter sestdien aplaimojis Itālijas premjerministrs Mateo Renci.
Kinozvaigznes 80. dzimšanas diena bez jebkāda pārspīlējuma izvērtusies visas Itālijas mēroga svētkos, lai gan pati S. Lorēna, kura nule laidusi klajā savu jauno memuāru grāmatu, dzimšanas dienu aizvadījusi Mehiko, kur viņu karaliski uzņēmis viens no pasaules bagātākajiem cilvēkiem Karloss Slims.
Ziņu aģentūra AFP divkārtējo Oskara balvas ieguvēju S. Lorēnu nodēvējusi par "Itālijas nacionālo dārgumu", citi žurnālisti viņu sauc par «elegances pilnību» un «stila ikonu», pielūdzēji (un pat pielūdzējas) dēvē par «visu laiku pasaules skaistāko sievieti», bet kinokritiķi, cenšoties demonstrēt neuzpērkamu objektivitāti, raksta, ka «Eiropas kinematogrāfam viņa ir tas pats, kas Merilina Monro Holivudai». Reuters atgādina, ka pirms dažiem gadiem pat viens no ietekmīgākajiem Vatikāna kardināliem pa pusei jokojot, bet pa pusei nopietni paziņojis – cilvēku klonēšana nav Dievam patīkama nodarbe, taču attiecībā uz Sofiju Lorēnu varētu izdarīt izņēmumu.
Kad savulaik 15 gadus vecā slaidā skolniece Sofija Šikolone (tāds ir viņas īstais uzvārds, turklāt kopš 1957. gadā notikušajām kāzām aktrisi oficiāli būtu jāsauc par Ponti kundzi) piedalījās vienā no Itālijas skaistumkonkursiem, viņa uz žūriju atstāja tik lielu iespaidu, ka tās dalībnieki steigšus izgudroja jaunu nomināciju jeb titulu Mis Elegance, kas nekavējoties tika piešķirts Sofijai. Pagājuši 65 gadi, un šī elegance nekur nav zudusi – S. Lorēna joprojām sabiedrībā mēdz parādīties modes apskatnieku apbrīnotos tērpos un nevairās no dziļiem dekoltē, turklāt atšķirībā no daudzām citām slavenajām vienaudzēm nav aizrāvusies ar plastisko ķirurģiju, kas reizēm nodara vairāk ļaunuma nekā labuma, raksta Lenta.ru. Tīši, vai netīši, bet aktrises jubilejai veltītā fotoizstāde, kas pagājušonedēļ tika atklāta Milānā, laika ziņā sakritusi ar kārtējo modes skati, jo S. Lorēna un mode ir tikpat kā sinonīmi.
Dzimšanas dienu aktrise gan pavadījusi ārzemēs – Meksikas galvaspilsētā Mehiko, kur ieradusies pēc telekomunikāciju magnāta K. Slima personīga uzaicinājuma. Bagātnieks pazīstams arī kā mākslas mecenāts, un viņam piederošajā muzejā Soumaya Museum ierīkota izstāde Sofija Lorēna – vakar, šodien un rīt. Tajā apskatāmi dažādi artefakti, kas liecina par S. Lorēnas vienreizējo karjeru – sākot ar kleitām un žurnālu vākiem, un beidzot ar Oskaru, ko viņa saņēma par galveno lomu Vitorio de Sikas 1961. gada filmā La Ciociara jeb Divas sievietes. Tieši S. Lorēna palīdzēja šai filmai kļūt par pirmo ne angļu valodā uzņemto lenti, kas nopelnījusi kādu no galvenajiem Oskariem. Vēl viena Kinoakadēmijas balva viņai pasniegta 1991. gadā – par mūža ieguldījumu.
Izstādes nosaukums sasaucas ar vēl vienu V. de Sikas filmu, kurā galvenā loma bija S. Lorēnai – 1963. gada lenti Ieri, oggi, domani jeb Vakar, šodien, rīt.
Zīmīgi, ka tāds pats nosaukums ir arī aktrises jaunākajai memuāru grāmatai, kas itāliešu valodā iznāca pagājušonedēļ, bet angliski tiks izdota gada nogalē. S. Lorēna tajā apraksta sadarbību un attiecības ar sava laika zvaigznēm – Žanu Polu Belmondo un Marčello Mastrojani, Keriju Grāntu un Frenku Sinatru, Ričardu Bērtonu un Marlonu Brando.
