«Kad manai meitai Elzai bija trīs gadi, viņa atklāja, ka ir trīs dzimumi. Sievietes ir mamma un omīte, sievietēm ir rotaslietas un gari mati. Vīriešiem ir īsi mati, bārdas – kā abiem vectētiņiem, bikses un maz kruzuļu. Un trešais dzimums ir rokeči. Viņiem ir viss. Viņiem ir bārdas, gari mati, rotaslietas – viss kopā no abiem pirmajiem dzimumiem,» stāsta Jānis Bukums.
Viņš ir rokecis. Vienīgi garu matu viņam nav. Bet tas lietas būtību nemaina. Viņš ir rokecis. Pavisam īsts.
Rokecis atkal ir uz skatuves – pēc četrpadsmit gadu prombūtnes, pēc četrpadsmit gadu sevis meklēšanas, pazaudēšanas un atrašanas. Tagad visiem uz mēles un Muzikālajā bankā ir Bukuma jaunā dziesma – Slāpes. Īsts rokenrols, ar skarbu maigumu, seksīgu piesmakumu un tādu kā rimtumu, kas raksturīgs dzīvi pieredzējušiem rokzauriem. Labs, cerīgs rokmūzikas projekts, kurā kopā ar Bukumu piedalās Artūrs Račinskis un trīs jaunie mūziķi: Artūrs Liede, Andrjuss Jaņuns un Filips Batarags.
– Kā nokļuvi līdz mūzikai?
– Kad dzīvojām Kuldīgā, uz skolu atnāca viena tante un pastāstīja, cik forši ir mūzikas skolā. Atnācu mājās un paziņoju, ka es tagad spēlēšu klavieres. Ar to es tēvu iedzinu izmisumā, jo klavieres taču vajadzēja nopirkt. Vienīgais gabals, ko es četras stundas bez pārtraukuma spēlēju, bija Roda Stjuarta I’m Sailing. Tēvs no mūzikas neko nesaprata, bet zināja: dēls spēlē! Divus gadus pamocīju tās klavieres, bet tad sapratu, ka nākotne ir futbolā... Taču mūzikas skolā bija džeku grupa, kuras ģitārists nēsāja apaļas brillītes, un tas viss mani kaut kā aizķēra. Bērnībā biju apaļš, astmatisks, slimīgs puika ar hormonāliem traucējumiem, tāds susuriņš. No putuplasta taisīju muzikantu figūriņas, kamēr citi bērni spēlējās ar mašīnām un vilcieniņiem. Tas vien jau bija signāls, ka ar mani kaut kas nav kārtībā... Māsai bija brūtgāns, kas vienmēr nesa līdzi lenšu magnetofonu, un mēs klausījāmies ģitāru roku. Arī tas mani iespaidoja. Pārcēlāmies uz Valmieru. Tur sadabūju domubiedrus, kaut kādus instrumentus un sajutos kā speciālists: jātaisa ansamblis! Man bija piecpadsmit gadu. Mēģinājumi notika dzīvoklī, kaimiņi lamājās, bet bērni sēdēja sētā un klausījās, ko spēlējam. Toreiz sākās kolhozu mūzikas laiki, kad tika uzturēti vokāli instrumentālie ansambļi, un tā es izspēlējos pa kādiem četriem kolhoziem. Pēc tam spēlējām zem Valmieras piena kombināta birkas, tad – kļuvām par Valmieras slimnīcas ansambli Vitamīns, jo prom bija aizgājis Aigars Grāvers.
– Tu šajos visos veidojumos biji bundzinieks?
– Jā. Bet tad izdomāju, ka pietiek dziedātājiem dibenā skatīties. Jāatzīstas, man nebija nekādas saprašanas par mūziku, ne par tenoriem, ne basiem. Es jau esmu bass, tāpēc nevarēju saprast, ko tie džeki tik augstu dzied. Bet pašam gribējās dziedāt. Rīgā uzzināju, ka ir tāda heavy metal grupa Monro, pieteicos. Mani paņēma. Pēc vairākiem gadiem man pateica: ja nebūtu manas nenormālās dedzības un tembra, mani vispār nekur nevarētu izmantot – es dziedāju šķībi, nepareizi, bez nojēgas par mūziku. Bet man toreiz likās, ka visi ir muļķi un ka neviens neko no mūzikas nesaprot, vajag tikai baigi mizot! Kad paskatījos vecos ierakstus, sapratu: koncertos es biju reālā afekta stāvoklī, man tas viss rāva jumtu nost! Labā nozīmē, protams. Bet tad aizgāja bojā divi mūsu puiši. Skaņu vīrs Juris Beļinskis – autokatastrofa. Pēc neilga laika aizgāja bojā bundzinieks Juris Siņicins, arī autokatastrofa. Un tad es sajutu, ka mūsu blice sāk atražoties... Pagāju malā.
– Paiešana malā faktiski bija četrpadsmit gadu. Līdz tavam singlam Slāpes, kas tagad iet pa augšējiem plauktiem Muzikālajā bankā.
– Patiesību sakot, es daudz darīju to, kas iederas pie rokenrola: daudz dzēru, plosījos... Sapratu, ka pats sevi iztērēju. Man vairs nebija, ko teikt. Tāpēc pagāju malā: nodzīvoju laiku Ukrainā, nodzīvoju Barselonā. Ap gadiem četrdesmit saprast elementāras lietas, kuras vecāki reiz mācījuši bērnībā. Labi, ka vismaz tad sāku saprast. Identitāti, vietu pasaulē. Nu, kas tad īstenībā ir rokenrols? Tas ir noliegums. Opozīcija. Tad, kad tu ekspluatē vienu stāvokli, imidžu vai pozīciju, tu pie tā pierod un sāc to noliegt. Es tagad esmu tāds latvietis, ka mani vecietēvi, ja būtu dzīvi, ar mani lepotos. Bet kādreiz es to noliedzu. Ne tā, ka pilnībā, bet... Es taču spēlēju rokenrolu, un tas patiesībā ir internacionāls, visiem saprotams, kādas tur vēl tautības vai nācijas... Bet tad, kad tu izej cauri tam biezenim, tev nākas atbildēt pašam sev uz visiem jautājumiem. Un tad tu zini, kas tu esi.
– Un kas tu esi?
– Pirmkārt, esmu tētis un vectētiņš. Kādreiz es no tā ļoti baidījos, lasīju visādus žurnālus, kur bija klāstīts, ka, sasniedzot 40 gadu, vecis paliek nekāds, četrdesmitgadnieku krīze iestājas un kas tur vēl. Pilnīgas muļķības. Tagad es varu pateikt: kas ir, ko? Nevarat? Naba par plānu? Parādiet, kādi esat vectētiņi! Otrkārt, es esmu latvietis. Jaunībā saldākais kompliments bija dzirdēt: o, jūs skanat kā Metallica! Piedod, bet tas ir pilnīgā pakaļā, ja mēs skanam kā Metallica. Tas nozīmē, ka mēs neskanam nekā. Barselonā kāds mūzikas biznesmenis ieteica vispirms saprast, kas mēs esam, ja gribam kaut ko darīt mūzikas laukā. Tiešām – ko tad tu vari piedāvāt, ja tu nezini, kas tu esi? Tad, kad es beidzot sapratu, ka esmu latvietis, tētis un vectētiņš, kas visu mūžu spēlē roku, par spīti tam, ka omes mani noliedz un saka – ārprāts, vecs cilvēks un māžojas, atnāca secinājums: lūk, tā ir šī pievienotā vērtība, kas mums nāk caur sajušanu, kas ir Latvija un kas ir latvietība, tā ir vērtība, kas saprotama lielajiem mūzikas industrijas monstriem. Tādas blices, kas spēlē «kā Metallica», ir simtiem. Bet mēs spēlējam roku, kas, būdams internacionāls, ir ar kaut kādu īpatnēju piegaršu, kas raksturīga tikai mums, latviešiem. Smaržo pēc Liepājas! Bet viņi jau to nezina, ka pēc Liepājas. To zinām tikai mēs. Viņi zina tikai to, ka mēs esam citādāki, ne tādi kā miljons grupu «kā Metallica». Un vēl mūsu vērtība ir basi un baritoni. Rokmūziku dzied lielākoties dienvidu izcelsmes cilvēki, un viņiem pārsvarā ir tenori. Mēs, ziemeļnieki, esam basi un baritoni. Čaļiem, kas sēž krogā un jau otro dienu dzer, ir nosēdušās balsis. Savākt meiteni, bubinot ar nosēdušos balsi – to viņi prot. Bet kāpēc viņi nemāk savilkt paralēles ar šovbiznesu? Ja meitenei blakus nosēžas tenors un kaut ko pīkst, panākumu nav.
– Jāvelk paralēles ar Līviem, kuru vairs nav. Viņu trumpis bija aizsmakušās, vīrišķīgās balsis – pretēji šodienas anēmiskajiem popsistiem. Vai tu esi kaut kādā veidā iespaidojies no Līviem?
– Manai atbildei vajadzētu būt «nē». Bet... Būsim reālisti: ko es varēju klausīties, kad man bija 15 vai 16 gadu? Protams, ka Līvus klausījos. Kad Līviem parādījās Deviņvīruspēks un Dzelzsgriezējs, es biju ciema muzikants un, dabiski, apsmēju Līvus, sak, kas tad tas par roku?! Bet es vēl tagad atceros visus Līvu dziesmu nosaukumus, un kāpēc es tos varu atcerēties? Tāpēc, ka viņus neklausījos? Tieši otrādi. Klausījos, un kā vēl. Bet apsmiet taču vajadzēja, un tas ir tipiski latviski. Labi, ka mums tagad ir internets – tur var pēc sirds patikas izņirgāties par visu un visiem. Bet tad, kad palasu komentārus, es vairāk sāku mīlēt Latviju.
– Kā tā?
– Padomā, cik ārkārtīgi daudz mums ir skaistu, gudru, talantīgu, atraktīvu, inteliģentu un erudītu cilvēku, jo komentāru, ka tas un tas cilvēks ir slikts vai ļoti slikts, ir tieši tik daudz, cik ir skaisto un gudro komentāru rakstītāju. Palūkojoties uz negatīvo komentāru skaitu, var secināt, ka mēs esam izredzēto nācija, ideālo cilvēku nācija.
– Man patīk tava ironija.
Tā palīdz dzīvot?
– Protams. Man ir melns humors, to pārvaldu pilnībā, patlaban mācos to izmantot attiecībā pret sevi. Ja cilvēks nespēj būt ironisks un neprot pasmieties par sevi, tad viņš patiesībā ir beigts cilvēks. Saproti, rokenrola cilvēkiem dzīve ir krāšņa, ar mums daudz kas ir noticis, un ne vienmēr notikušais ir foršs, tāpēc man 35 gados radās būtisks jautājums: kāpēc mēs nenovērtējam šo dienu, šo mirkli? Mēs te abi sēžam, baudām to, ka esam dzīvi, mums viss ir. Vakardienas nav, tā ir zudusi, rītdiena var nepienākt – visādi gadās, un mēs abi zinām. Kas mums reāli paliek? Tikai šodiena. Ja mēs tērējam laiku kaut kādiem debiliem interneta komentāriem... Tad labāk nedarīt neko, labāk vienkārši padomāt. Domājot tu vismaz kaut ko izdomāsi, tas ir fantastisks, milzīgs darbs. Domājot tu mainīsies pats, mainīsies realitāte tev apkārt. Kaut vai mazliet. Cilvēkiem vajag iemācīties no savas dzīves izgriezt maksimāli daudz muļķību. Tagad esmu nonācis pie secinājuma: vai nu es nedaru vispār, vai nu daru pa īstam, līdz galam. Nedrīkst sadalīties sīkumos un niekos. Sīkumiem un niekiem vajag atstāt tikai to daļu, kas dzīvi dara skaistu.
– Kā tu izdomāji, ka jābeidz lietot alkohols?
– Tu jau zini, muzikanti to tik vien redz augām naktīm – dzeršanu un uzdzīvi... Plus vēl es Barselonā nostrādāju par bārmeni un apsargu. To visu dzeršanas teātri redzēju arī no malas. Un tā vienu rītu pēc kārtīga kodiena es pamodos, paskatījos spogulī un ieraudzīju... Tev noteikti ir zināma tāda cilvēku kategorija, kas izraisa tādu riebumu, ka gribas viņus nosist. Un to es ieraudzīju spogulī: cilvēku ar gļēvu sejas muskulatūru, kas raksturīga pēc dzeršanas daudzdiennieka, cilvēku, kas grib notēlot, kas viss ir «baigi kruta», bet īstenībā viss, pilnīgi viss ir pakaļā! Jā, es ieraudzīju šo cilvēku, un nevajadzēja vairs ne komentāru, ne taisnošanās. Es pateicu sev: viss, es vairs nedzeršu. Nākamā gada 21. janvārī būs seši gadi, kopš nelietoju alkoholu. Es sev atstāju kvotas, zini, kā mums, večiem, vajag – divas kvotas gadā, jo mēs taču nespējam izturēt, ja kāds mums kaut ko aizliedz. Es savas kvotas varu izņemt jebkurā laikā, tām nav limita, es varu, piemēram, izņemt vienu kvotu un dzert pusgadu no vietas, man tas nav aizliegts! Tas nozīmē, ka esmu brīvs kā putns. Bet tad sākas galvenais: man taču nav jādzer. Jo esmu brīvs savā izvēlē – dzert vai nedzert. Es izvēlos otro.
– Grūti nav?
– Nē. Kad palasu kādas intervijas ar māksliniekiem, viņi stāsta, kādu smagu cīņu viņi ar sevi izcīna. Salti meli. Ir čupām visādu psihoterapeitu, psihologu un dziednieku, kas grib nopelnīt naudu uz alkoholiķu ārstēšanas rēķina (un arī nopelna!), ir žurnāli, kuros ir garu garie raksti par alkoholiķiem, bet es teikšu: izbeidziet sevi žēlot! Tā ir žēlošanas programma, kas visos alkoholiķos ieslēgta. Alkoholisms nav nekāda slimība, tā ir totāla izlaidība. Dzērājs no rīta saka: «Nomiršu...» Ja mirsi, tad mirsi šodien, ja ne – septiņdesmit trešajā reizē. Kāda gan atšķirība? Ja būsi glābjams, tad tevi atpumpēs. Viss pārējais ir tikai sevis žēlošana. Ak, kā es nevaru beigt dzert! Kāpēc nevari? Vienkārši nedzer, un viss! Tas ir tipisks vīrieša komplektiņš: trešā diena, fonā – skaļa rokmūzika, pašu velk uz raudienu, esmu dzīves apdalīts un nesaprasts, nebūtu piedzimis Rīgā, bet Losandželosā, sen jau būtu miljonārs utt. Ak, paģiras, ko nu?! Ir cilvēki, kuriem ir vēzis pēdējā stadijā, daudzi mokās ar briesmīgām sāpēm piecus vai sešus gadus, bet varonīgi turas pie dzīves, ir cilvēki bez kājām, bet viņi iet uz trenažieru zāli, trenē roku muskuļus un pēc tam aizmet šķēpu piecreiz tālāk nekā to spētu izdarīt visa tā alkoholiķu varza, kopā ņemta! Bet alkoholiķiem, redz, ir paģiras, un viņi ir slimiņi!
– Tās ir slāpes... Nē, es to ironiski, bet, ja runājam nopietni, tavs jaunais singls Slāpes ir radījis tādu nelielu ažiotāžu: roks, izrādās, nav miris, un klausītāji tavu dziesmu aizbalsojuši jau līdz pašai Muzikālās bankas augšai. Es arī biju pārsteigta: radiostacijās lielākoties taču skan salda popsa, un cilvēki, pieraduši pie šīs gaumes, arī balso par to. Bet te – roks tavā čerkstošajā izpildījumā.
– Baigi svarīgi savākties kopā tādiem cilvēkiem, kas vienādi noklikšķ. Man piezvanīja Monro ģitārists Arturs, atsūtīja mūzikas variantus, mēs savācāmies mēģinājumā. Arturam ir foršas idejas, kuras mēs sapakojam vajadzīgajā formātā. Beigās visi ir laimīgi. Kad sākām spēlēt, norunājām: neturēsimies ne pie kāda konkrēta stila. Ja mēs, kāzu muzikanti, cenšamies visus gabalus salikt pa parametriem, ka mēs, lūk, spēlējam, heavy metal, nekas nesanāks, jo tad beigās būs tikai plastmasa. Bet ja mums nav stila robežu... Tad varam eksperimentēt. Un sanāk! Mēs esam popkultūras pārstāvji, mēs pārstāvam to marginālo daļu, kas ir rokmūzika. Mēs gribam, lai mūs klausās. Mēs gribam būt topos pirmajās vietās. Mēs beigu beigās gribam nopārdot savu jauno plati! Mūsu mūzika – tā ir mūzika visiem. Mēs negribam būt kaut kādi jocīgie čaļi, kaut kādi andergraundisti. Ja kāds grib, labi – lai sēž ar draugu pagrabā, lai nerāda savu mūziku nevienam, arī savai ģimenei. Kas tad tos andergraundistus atrod? Ir kaut kādi speciāli pagrabu gājēji, kas, dzirdot troksni pagrabā, lien skatīties, kas tur ir? Pirmie pieci tūkstoši ir ievārījuma zagļi, bet piectūkstoš pirmajā reizē tiek atrasts ģēnijs, ar kuru, piesaistot andergraundista juristu, tiek parakstīts līgums par plates izdošanu?
– Kas ir vārdu autors Slāpēm?
– Gatis Zotovs. Vienkārši, saprotami vārdi. Tīši nemeklēsim zemtekstu. Ja tur tas būs, to atradīs. Padomā labāk citādi: vai viens džeks Salacgrīvā baigi meklēs zemtekstus mūsu dziesmās? Viņš vienkārši gribēs dziedāt līdzi vienu normālu latviešu dziesmu. Cik tad ilgi visu Latviju var noklāt ar vienu vienīgu Pie Dzintara jūras?
