Aizvadītajā nedēļā dienasgaismu ieraudzīja pašmāju spēlfilmas «Džimlai rūdi rallallā» DVD. Šo filmu slavē gan skatītāji, gan paši tajā redzamie leģendārie aktieri, taču ir arī ne mazums zemūdens akmeņu. Sarunā ar »VZ« filmas režisors Māris Putniņš atklāti par dažiem no tiem.
– Izskanēja informācija, ka jūsu filma varētu tikt sūtīta no Latvijas «Oskara» nominācijai, tomēr beigās tā nenotika. Kāpēc tā?
– Uh un ah, «Oskars», kaut kas vienreizējs! Taču patiesībā tas ir amerikāņu lielais Kinoakadēmijas konkurss, kurā lielākoties piedalās amerikāņu filmas un pa vienai filmai no kādas Eiropas valsts. Katrai valstij ir tiesības izvirzīt vienu filmu šai nominācijai. Ņemot vērā, ka mūsu pašu kritiķi mūs necieš ne acu galā, šāds lēmums nav pārsteigums. Tas, ka mūsu filmas nosaukums vispār figurēja «Oskara» sakarā, mums jau ir neticams pārsteigums. Es varu arī saprast, ka Zitas Baumanes animācija par dibengala problēmām un tamlīdzīgām lietām amerikāņu publikai varētu būt saprotamāka. Un man jau mājās ir viens «Oskars» – man kāda aktrise no sava ceļojuma pa Ameriku atveda zeltītu suvenīru, gluži kā īstu «Oskara» statueti.
– Aktieri un skatītāji jau kādu laiku teic, ka filmai vajag turpinājumu, būs vai nebūs?
– Šo pajautājiet Kino centram. Tas maksā dārgi. Tagad vēl jāsavelk kopā visi gali par esošo filmu. Es kā režisors saku – varam taisīt otro un pat trešo daļu, ja tam būs finansējums.
– Pašam ir vēlme strādāt pie šī stāsta turpinājuma?
– Kā lai nebūtu vēlme strādāt ar šiem brīnišķīgajiem cilvēkiem?! Mums bija fantastiska komanda. Saka, ka aktieri filmēšanas laikā ir jāmīl – es parasti strādāju tikai ar tiem aktieriem, kurus es mīlu arī ārpus filmēšanas laukuma.
– Cik reižu pats esat noskatījies šo filmu, un kā patīk?
– Montāžas laikā sanāca skatīties ļoti daudz reižu, kurš to vairs var saskaitīt. Man nav kauns par šo filmu. Kā jau es teicu, ja sanāks filma tāda, kā es to vēlos redzēt, mūs lamās. Tā arī notika. Man ir pilnīgi pie vienas vietas, kādas muļķības tur raksta kritiķi. Es par šo filmu nekaunos!
