Skandalozais fotogrāfs un televīzijas raidījuma vadītājs Aleksandrs Sokolovs savā facebook kontā aprakstījis, kā devies palīgā kādam vīrietim, aicinot arī pārējos nebūt vienaldzīgiem.
"Katram noteikti ir bijušas situācijas, kad būtu bijis vajadzīgs iejaukties, vajadzēja palīdzēt, bet Tu to neizdarīji. Bija jāsteidzas vai kāds cits iemesls. Pēc tam vienmēr ir pretīga sajūta. Tu domā: nu tur noteikt kāds cits palīdzēja, kāds cits izsauca ātros. Jūties kā mēsls.
Es sen jau esmu ievedis sev dzelžainu noteikumu: kad es redzu ārkārtas situāciju, es atlieku visas darīšanas un aktīvi mēģinu iejaukties un palīdzēt. Un man vienalga, kas, ko par mani padomās vai es kādam patraucēšu. Es nekad, nekad negribu nožēlot par to, ka varēju palīdzēt bet nepalīdzēju.
Stundu atpakaļ bija kārtējā reize, kad man vajadzēja parādīt savu aktīvu pozīciju. Braucu pa Avotu ielu- nav labs rajončiks. Skatos, cilvēks guļ uz braucamās daļas ar seju augšup. Mašīnas, kuras bija pirms manis, vienkārši apbrauca viņu un pat nepiebremzēja.
Es apstājos uz trotuāra un pienācu pie tā čaļa. Viņš bija pie samaņas. Vīrietis apmēram 40 gadus vecs. Vienkārši guļ un skatās debesīs. Nekādas traumas pazīmes nevar redzēt. Mēģināju parunāt, bet viņš ne īpaši reaģēja. Iespējams viņš ir dzērājs vai narkomāns. Nezinu. Es akurāti paņēmu viņa aiz pleciem un aizvilku prom no braucamās daļas.
Pie manis pienāca kaut kādi 3 vīrieši un teica, ka nevajag saukt ātro palīdzību, jo tie izsauks policiju. Tipa viņš pats bija vainīgs un pats uzprasījās. Mani tas pārsteidza un uzvilka. Es pats paliku nedaudz agresīvs. "Čo ahueli čto li?" - skaļi paprasīju es un nospiedu 112. Man bieži ļoti palīdz, kad es runāju skaļā, stingrā un pārliecinošā balsī.
Es maksimāli konkrēti aprakstīju situāciju. Dispečers teica, ka tūlīt atbrauks mašīna. Es mēģināju uzzināt no tiem vīriešiem kaut kādu informāciju, bet viņi pateica, ka neko nezina, šeit ir nejauši un ātri aizgāja prom. Es nepakautrējās viņus nofotografēt visādam gadījumam.
Nekad nedrīkst braukt prom. Vienmēr vajag sagaidīt ātros kopā ar cietušo. Ja viņš ir adekvāts, tad var pasēdēt viņam blakus un parunāt - jo kad cilvēkam ir sūdīgi, viņš jūtas vientuļš un pamests. Bet šoreiz, cilvēks nereaģēja, tāpēc es vienkārši stāvēju blakus.
Nepagāja pat 5 minūtes, kad es sadzirdēju sirēnu. Ārsti pienāca pie vīrieša un pēc mirkļa pateica - "paldies Aleksandr, jūs varat iet". Tagad visu vakaru man ir pilnīga eiforija no tā, ka visu izdarīju pareizi. Ka nepabraucu garām un ka rīkojos kā aktīvas pilsonis. Tā ir fantastiska sajūta! Jūtu, ka no manis vismaz kaut kāda jēga tomēr ir!
Tas ir ļoti neliels gadījums, kurš atņēma man tikai 15 minūtes. Es tikai gribēju pateikt, ka nedrīks būt vienaldzīgam. Cilvēkiem ir jāpalīdz viens otram! Man visa diena bija pelēka, bet šobrīd es jutos fantastiski!!!
"
