Asprātīgs sociālā tīkla facebook lietotājs dalījies ar kādu dzirdētu smieklīgu stāstu par cūku kaušanu un dzīvi kolhoza laikos.
"Bijis kolhoza laikos tāds Grēviņš (nejaukt ar diskžokeju), makans vecis, kurš kopā ar vienu citu puisieti, Frīdi, piestrādājuši par cūku kāvējiem. Rudenī staigājuši pa mājām un darījuši to lietu. Samaksa, protams, tā laika valūtās - naudā, graudā un baudā. Nevis seksā (tas neesot bijis pieejams), bet kristāldzidrajā. Process vienkāršs - viens to nobaroto cūķi tur, otrs ar bomi zvetē lopiņam pa galvu, pēc tam dūriens ar tutenu un projekts noslēgts. Tāda bija (un šur tur ir joprojām) bekona ieguves realitāte.
Abus meistarus vienojis tas, ka šamējie nenormāli šķielējuši. Frīdis skatoties uz priekšu, faktiski skatījies uz sāniem, bet resnajam Grēviņam, citēju, "acis gājušas krustā".
Tā nu pienākusi kārtējās cūkas kaušanas reize. Frīdis, kā vienmēr, turējis cūku - tas zvērs jau nav nekāds mazais, bet Grēviņš, pats kā kuilis, bijis iefīrējies par sitēju.
Tas bomis bijis tāds kārtīgs baļķēns. Grēviņš atvelk vienreiz - Frīdis noraustās, sitiens nenotiek. Atvelk otreiz, tūlīt jau mauks, Frīdis gandrīz aizlec pa gaisu. Atvelk trešo reizi, Frīdis neiztur un sākt kliegt: "Bļin, Grēviņ, ja tu sitīsi tur, kur skaties, es vispār to cūku laižu vaļā!" Uz ko Grēviņš vēsi noteicis: "Nemuldi, skaties man virsū un vispār neko neredzēsi."
Lūk, tādas tās lietas," raksta Edijs Majors.
