Divkārtējais olimpisko spēļu čempions riteņbraukšanā vīriešiem, 28 gadus vecais Māris Štrombergs jau vairākus gadus dzīvo Amerikā, bet sirdī, kā pats atzīst, joprojām jūtas kā Valmieras puika. Šovasar kā ik gadu Māris ciemojās pie savējiem Latvijā, un kopā ar viņu bija arī skaistā aizokeāna meitene, Māra draudzene Nataša Paulo. Ko Māris domā par kāzām un kā plāno veidot ģimeni, to viņš atklāja Andrim Kivičam «Rīga TV24» raidījumā «Rampas ugunis».
Sportista draudzenei nav viegla dzīve
Māris Štrombergs atzīst, ka sportistu draudzenēm nav viegla dzīve. «Sportisti ir diezgan lieli egoisti,» viņš teic un piebilst, ka ir pateicīgs Natašai par to, ka viņa savu ikdienu pakārto mīļotajam – gatavo brokastis, pusdienas, vakariņas. «Ēšana sportistam ir ļoti svarīga dienas sastāvdaļa, var teikt, ka sportistam pēc treniņa nav nekā labāka par pusdienām, tāpēc man ir ļoti paveicies, ka Nataša mani atbalsta un saprot. Citreiz brīvdienā jau viņai arī gribas ilgāk pagulēt, bet viņa ceļas un gatavo. Nataša pieņem arī to, ka man nepatīk iet ārā no mājas uz tusiņiem, pasākumiem. Pasēdēt ar draugiem kopā – jā, parunāties, pasmieties, bet iet uz klubiņiem dejot – nē, tas nav man.» Savulaik kādā intervijā Māris bija izteicies, ka latviešu meitenes ir skaistas, bet iedomīgas. Komentējot, vai tāpēc viņš izvēlējies citas tautības meiteni, Māris smej: «Nē...! Vai tiešām es tā esmu teicis?! Aizbraucot uz Ameriku, bija skaidrs, ka sadzīve būs jāsakārto, ka ar gadiem izveidosies attiecības, un, kad iepazīsties, tad jau tu nedomā, kādas tautības meitene viņa ir.»
Pēc Brazīlijas domās par ģimenes pieaugumu
Ar Natašu iepazīšanās notikusi visnotaļ interesanti. «Nataša strādāja suši restorānā, kur es mēdzu iet uz randiņiem ar citām meitenēm,» stāsta Māris. «Tad es viņu ieraudzīju un pēc kāda laika nodomāju, ka varbūt nav labi iet uz turieni ar citām meitenēm. Aizgāju tur vairākas reizes kopā ar kaimiņu, sākām runāties ar Natašu, un tā viss sākās.» Abi kopā ir vairākus gadus, un šopavasar savā dzimšanas dienā Māris Natašu bildināja. Jautāts, kad būs kāzas, viņš atbild: «Tā precēšanās, tā iniciatīva vienmēr vairāk nāk no meitenes puses. Mēs jau, čaļi, vīri, varētu iztikt arī bez tā papīra. Es varu precēties, varu neprecēties. Bet mums kāzas būs noteikti! Vai tas būs kaut kas liels un grandiozs? Domāju, ka nē, jo viņa arī tā kā uz to baigi nevelk, bet es domāju, ka tas būs nākamgad pēc Rio vasaras olimpiskajām spēlēm. Brazīlija būs tāds atskaites punkts. Tad lielāka uzmanība tiks pievērsta privātajai dzīvei, bērniem, ģimenei. Esmu palicis vienīgais mūsu ģimenē, kuram vēl nav bērnu.»
Greizsirdība neesot abu sabiedrotā. «Varbūt sākumā kaut kas tāds bija, par kaut kādiem sīkumiem, bet pēdējos gados – ne. Viņa jau pietiekami labi mani pazīst un zina, ka nav par ko satraukties.» Ar draudzenes vecākiem Māris ir pazīstams kopš pirmās iepazīšanās dienas ar Natašu un ar smaidu atceras, ka vecāki sākumā nav nopietni uztvēruši viņa sportiskās gaitas. «Jā, nu viņi zināja, ka es esmu sportists, bet tā pa īstam manam sniegumam noticēja, kad bija Londonas olimpiskās spēles. Mēs ar draudzeni toreiz bijām kopā jau divus gadus, un, kad viņi visi tiešraidē esot noskatījušies spēles, Natašas mamma pat vēlējusi veiksmi un svecītes dedzinājusi. Tikai tad viņi noticēja, ka esmu nopietns sportists,» atminas Māris.
Veiksme ir jānopelna
Draudzenes vecāki Latvijā nav bijuši, bet Nataša kopā ar Māri Latvijā viesojusies jau četras reizes, un viņai šeit ļoti patīkot. Abi pat esot apsvēruši iespēju kādreiz dzīvot Latvijā. «Es jau vienmēr esmu teicis, ka sirdī esmu Valmieras puika. Būtu jau labi, ja varētu vasarās Latvijā, ziemā Amerikā, jo tur ir siltāks, bet grūti jau tās lietas paredzēt,» atzīst Māris. «Piedzims bērni... Tāpēc grūti pagaidām saplānot, kur dzīvot. Redz, Sandis Ozoliņš Amerikā arī nodzīvoja daudzus gadus un tomēr atgriezās Latvijā. Zinu, ka vecāki noteikti gribētu, lai atgriežos.» Tomēr pagaidām Mārim primārais ir sports, savukārt Natašai – Māris. Interesanti, ka savas uzvaras olimpiādēs Māris iemūžinājis tetovējumos uz rokas. «Man ir vairāki tetovējumi, pirmais bija 16 gados uz kājas, vienkārši tāpat smukumam, otrs arī tepat Latvijā 18 gados, bet samaitājos ar tetovējumiem, kad pārcēlos uz Kaliforniju. Uz labās rokas pēc fotogrāfijas tapis tetovējums, šķērsojot Londonas finišu, uz kreisās – Pekinas olimpiādē.» Uz labās rokas bicepsa Mārim ir interesants un zīmīgs uzraksts: «Ticība dara lietas iespējamas, bet ne vieglas.» Uz jautājumu, vai Māris tic Dievam, viņš atbild: «Es ticu, ka tas onkulis tur augšā ir, bet vai es esmu pārlieku ticīgs, es nezinu, bet, kam es ticu, tas ir smagam darbam. Veiksme ir jānopelna.»
Uzziņai:
Māris Štrombergs:
