Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Izklaide

ZINĀTNE: Ek­sop­la­nē­tas - Ze­mes līdz­inie­ces ci­tās ga­lak­ti­kās

Tā varētu izskatīties pašlaik zināmās Zemei pašas līdzīgākās planētas. No kreisās – «Kepler-22b», «Kepler-69c», «Kepler-452b», «Kepler-62f», «Kepler-186f» un arī pati Zeme. © NASA AFP

Šā ga­da jū­li­jā vi­sas pa­sau­les plaš­sa­zi­ņas lī­dzek­ļus pār­šal­ca vēsts par Ze­mei ļo­ti līdz­īgas pla­nē­tas at­klā­ša­nu, un 1400 gais­mas ga­du at­tā­lu­mā eso­šā «Kep­ler-452b» bez lie­kas min­sti­nā­ša­nās ti­ka pa­slu­di­nā­ta par «Ze­mes mā­sī­cu». At­ra­dās ne ma­zums cil­vē­ku, ku­ri bi­ja ga­ta­vi pa­fi­lo­zo­fēt un pa­te­ore­ti­zēt ne ti­kai par šīs pla­nē­tas ie­spē­ja­mo kli­ma­tu, bet arī tās even­tu­āla­jiem ie­mīt­nie­kiem – pro­tams, ar sa­prā­tu ap­vel­tī­tu ci­vi­li­zā­ci­ju. Skar­bā pa­tie­sī­ba gan ir tā­da, ka zi­nāt­nie­ku rī­cī­bā eso­šā in­for­mā­ci­ja par pla­nē­tām, kas at­ro­das ār­pus mū­su Sau­les sis­tē­mas (tās dē­vē arī par ek­sop­la­nē­tām), ir diez­gan nie­cī­ga.

Bei­dza­mo 20 ga­du lai­kā ar da­žā­du zi­nāt­nis­ko in­stru­men­tu un at­šķi­rī­gu me­to­žu pa­lī­dzī­bu ir iz­de­vies iden­ti­fi­cēt vai­rāk ne­kā 2000 ek­sop­la­nē­tu. Ta­ču eso­šo te­le­sko­pu jau­da ļauj tie­ši no­vē­rot vien tās tā­lās pla­nē­tas, kas ir vis­maz piec­as līdz des­mit rei­zes lie­lā­kas par Ju­pi­te­ru. Pā­rē­jo esa­mī­ba tiek fik­sē­ta ne­tie­ši, iz­man­to­jot Dop­le­ra efek­tu, pla­nē­tu tran­zī­tu pār zvaig­znes virs­mu, gra­vi­tā­ci­jas mikro­lē­cu me­to­di un tam­lī­dzī­gi. Šā­dā vei­dā ie­gū­tie re­zul­tā­ti pa­ras­ti ir ļo­ti ap­tu­ve­ni, un as­tro­no­mi bie­ži vien pat ne­var pa­teikt, vai at­klā­tās pla­nē­tas sa­stāv no cie­tiem ie­žiem (kā Ze­me) vai gā­zes. Ne­spē­jot pre­cī­zi no­skaid­rot ci­tus pa­ra­met­rus, pēt­nie­ki kon­cen­trē­jas uz to, vai kon­krē­tā pla­nē­ta at­ro­das tā dē­vē­ta­jā ap­dzī­vo­ja­mī­bas zo­nā – ci­tiem vār­diem sa­kot, vai uz tās va­rē­tu past­āvēt ap­stāk­ļi, ku­ros ie­spē­ja­ma dzī­vī­bas (pro­tams, mū­su iz­prat­nē) ra­ša­nās.

Lī­de­ris – «Kep­ler» te­le­skops

Lai gan as­tro­no­mi jau se­nat­nē mē­dza iz­teikt hi­po­tē­zes, ka ap de­bess ju­mā re­dza­ma­jām zvaig­znēm va­rē­tu riņ­ķot pla­nē­tas (glu­ži tā­pat, kā tās ro­tē ap Sau­li), ek­sop­la­nē­tu mek­lē­ša­na ir sa­mē­rā jaun­a no­za­re, ar ku­ru zi­nāt­nie­ki no­piet­ni no­dar­bo­jas vien pār­is ga­du des­mi­tus. In­ter­ne­ta zi­ņu viet­ne «Li­veS­cien­ce.com» at­gā­di­na, ka pirm­ās ek­sop­la­nē­tas ek­sis­ten­ci ka­nā­die­šu zi­nāt­nie­ku gru­pa ar ļo­ti pre­cī­zu spek­tro­met­ru pa­lī­dzī­bu no­tei­ca 1988. ga­dā, bet ti­kai 1995. ga­dā ti­ka at­klā­ta pirm­ā pla­nē­ta, kas riņ­ķo ap mū­su Sau­lei līdz­īgu zvaig­zni. Ļo­ti no­pietns prog­ress pa­nākts kopš 2009. ga­da, kad dar­bu uz­sā­ka ASV Na­ci­onā­lās Ae­ro­nau­ti­kas un kos­mo­sa pār­val­des (NA­SA) kos­mis­kā ob­ser­va­to­ri­ja «Kep­ler». Tās kon­tā paš­laik jau ir vai­rāk ne­kā 1000 fik­sē­tu ek­sop­la­nē­tu, un starp tām ir arī vai­rāk ne­kā des­mit tā­du, uz ku­rām, ie­spē­jams, va­rē­tu būt līdz­īgi ap­stāk­ļi, kā­di ir uz mū­su pa­šu Ze­mes. Kā jau no­pro­tams pēc «Ze­mes mā­sī­cai» do­tā ofi­ci­ālā no­sau­ku­ma, arī šī pla­nē­ta at­klā­ta, iz­man­to­jot «Kep­ler» zi­nāt­nis­kos in­stru­men­tus.

Ša­jā mi­si­jā ie­sais­tī­tais zi­nāt­nieks Dags Kel­dvels sa­ru­nā ar «De­uts­che Welle» stās­tī­jis, ka «Kep­ler» ob­ser­va­to­ri­ja pla­nē­tu mek­lē­ša­nai iz­man­to tā sau­ca­mo tran­zī­ta me­to­di. Ob­ser­va­to­ri­ja ne­pār­trauk­ti no­vē­ro ap­tu­ve­ni 150 000 zvaig­žņu, kas at­ro­das kon­krē­tā de­bes­ju­ma sek­to­rā, mē­rot to spo­žu­mu. «Ja ap kā­du no šīm zvaig­znēm riņ­ķo pla­nē­ta un tās or­bī­ta at­ro­das ta­jā pa­šā plak­nē, ku­rā no­vē­ro­tājs, mēs spē­jam kon­sta­tēt pe­ri­odis­ku zvaig­znes spo­žu­ma ma­zi­nā­ša­nos,» stās­tī­jis Dags Kel­dvels, skaid­ro­jot, ka tā tiek fik­sē­ta brī­dī, kad pla­nē­ta at­ro­das starp ob­ser­va­to­ri­ju un zvaig­zni. Ob­ser­va­to­ri­ja fik­sē tran­zī­tu jeb zvaig­znes ap­tum­su­mu un ar fo­to­met­ru iz­mē­ra, kā mai­nī­ju­sies zvaig­znes sta­ro­ju­ma in­ten­si­tā­te. Šā­dā vei­dā ie­spē­jams ie­gūt in­for­mā­ci­ju par pla­nē­tas iz­mē­riem at­tie­cī­bā pret sa­vu zvaig­zni. «Tas arī ir viss, ko mēs va­ram uz­zi­nāt ar «Kep­ler» pa­lī­dzī­bu – pla­nē­tas rā­di­usu un lai­ku, kas tai ne­pie­cie­šams, lai veik­tu pil­nu or­bī­tu ap zvaig­zni,» sa­cī­jis zi­nāt­nieks, īpa­ši uz­sve­rot to, ka ar šīs me­to­des pa­lī­dzī­bu nav ie­spē­jams at­klāt pla­nē­tas, ku­ru or­bī­tas ne­at­ro­das ta­jā pa­šā plak­nē, ku­rā te­le­skops. Tur­klāt ci­tus fak­tus par pla­nē­tas īpat­nī­bām nā­kas uz­la­sīt bur­tis­ki pa grau­di­ņam – gan iz­man­to­jot at­šķi­rī­gas no­vē­ro­ša­nas me­to­des, gan vei­cot da­to­rmo­de­lē­ša­nu, gan iz­da­rot se­ci­nā­ju­mus, pa­ma­to­jo­ties uz cil­vē­ces ie­gū­ta­jām zi­nā­ša­nām par mū­su Sau­les sis­tē­mas pla­nē­tām.

Ap­dzī­vo­ja­mī­bas zo­na

Vēs­tis par to, ka as­tro­no­miem at­kal iz­de­vies at­rast Ze­mei līdz­īgu pla­nē­tu, me­di­jos no­nāk re­gu­lā­ri. Pie­mē­ram, šā ga­da sā­ku­mā ti­ka vēs­tīts par as­to­ņu šā­du pla­nē­tu at­ra­ša­nu, ta­ču Dags Kel­dvels at­zīst, ka pa­tie­sī­bā to līdz­ība Ze­mei ir diez­gan no­sa­cī­ta. Ja pa­vi­sam pre­cī­zi, past­āv zi­nā­ma ie­spē­ja, ka šīs pla­nē­tas pēc sa­vas uz­bū­ves va­rē­tu at­gā­di­nāt mū­su «mā­mu­ļu», ta­ču tik­pat la­bi ie­spē­jams, ka tās ir ab­so­lū­ti at­šķi­rī­gas.

«Li­veS­cien­ce.com» no­rā­da, ka pa­ra­met­ru, lai sim­tiem un tūk­sto­šiem gais­mas ga­du at­tā­lu­mā eso­šo pla­nē­tu kla­si­fi­cē­tu kā Ze­mei līdz­īgu un pie­ļau­tu, ka uz tās var ek­sis­tēt kā­das, kaut vai pri­mi­tī­vas dzī­vī­bas for­mas, ne­maz nav tik daudz. Pirm­kārt, šai pla­nē­tai ir jā­sas­tāv ne­vis no gā­zes, bet gan cie­ta ma­te­ri­āla, tām jā­būt klin­šai­na­jām pla­nē­tām. Otr­kārt, tām jā­at­ro­das ap­dzī­vo­ja­mī­bas zo­nā – ne pā­rāk tu­vu un ne pā­rāk tā­lu no sa­vas zvaig­znes, lai uz šīm pla­nē­tām val­dī­tu dzī­vī­bas past­āvē­ša­nai pie­ņe­ma­ma tem­pe­ra­tū­ra un va­rē­tu būt ūdens šķid­rā for­mā. Par ap­dzī­vo­ja­mī­bas zo­nu zi­nāt­nie­ki uz­ska­ta ap­tu­ve­ni 0,8 līdz 1,2 as­tro­no­mis­ko vie­nī­bu lie­lu at­tā­lu­mu, kas šķir pla­nē­tu no zvaig­znes. Tie­sa, tas ir ti­kai ga­dī­ju­mā, ja pla­nē­ta riņ­ķo ap Sau­lei līdz­īgu G kla­ses zvaig­zni, bet, ja zvaig­zne ir spo­žā­ka vai ma­zāk spo­ža, šis at­tā­lums tiek ko­ri­ģēts.

«Ze­mes mā­sī­ca» 1400 gais­mas ga­du at­tā­lu­mā

Par «Ze­mes mā­sī­cu» ie­dē­vē­tā «Kep­ler-452b», ku­ras at­klā­ša­na ti­ka pla­ši iz­zi­ņo­ta 23. jū­li­jā, šiem pa­ra­met­riem at­bilst. Tā riņ­ķo ap zvaig­zni, kas ir ti­kai maz­liet (par 4%) lie­lā­ka par Sau­li, un tās spo­žums vien par 10% pār­sniedz Sau­les spo­žu­mu, at­ro­das ap­dzī­vo­ja­mī­bas zo­nā, tur­klāt šīs pla­nē­tas gads ilgst 385 die­nas – tā ga­rums ir gan­drīz iden­tisks Ze­mes ga­da ga­ru­mam. «Tas dod ce­rī­bu, ka uz šīs pla­nē­tas va­rē­tu būt ūdens šķid­rā for­mā, ie­spē­jams, arī augu valsts, fo­to­sin­tē­ze un el­po­ša­nai de­rīgs gaiss,» līk­smo­ju­ši op­ti­mis­ti, ku­ri pa­slu­di­nā­ju­ši, ka pla­nē­tu, kas vēl vai­rāk līdz­inā­tos Ze­mei, līdz šim nav iz­de­vies at­klāt. «Es pie­krī­tu, ka «Kep­ler-452b» fi­zi­kā­lās īpa­šī­bas ir vai­rāk līdz­īgas Ze­mes īpa­šī­bām ne­kā kā­dai ci­tai līdz šim ap­stip­ri­nā­ti uz­mek­lē­tai pla­nē­tai,» sa­ru­nā ar BBC sa­cī­ju­si Oks­for­das uni­ver­si­tā­tes as­tro­no­me Sjū­ze­na Eig­rei­na.

To­mēr zi­nāt­nie­ku ap­rin­dās ne­trūkst arī pe­si­mis­tu, ku­ru lie­lo jez­gu, kas sa­rī­ko­ta ap «Kep­ler-452b», uz­ska­ta vien par NA­SA sa­bied­ris­ko at­tie­cī­bu kam­pa­ņas sa­stāv­da­ļu, kas, ie­spē­jams, sais­tī­ta ar mi­si­jas bu­dže­ta pa­lie­li­nā­ša­nas mē­ģi­nā­ju­miem (jā­at­gā­di­na, ka «Kep­ler» mi­si­ja sā­kot­nē­ji ti­ka plā­no­ta ti­kai 3,5 ga­du ga­ru­mā, tur­klāt 2013. ga­dā ob­ser­va­to­ri­jas dar­bī­bā jau bi­ja bū­tis­ki trau­cē­ju­mi). Liel­bri­tā­ni­jas Vor­vi­ka uni­ver­si­tā­tes as­tro­noms Dons Po­la­co in­ter­vi­jā BBC at­gā­di­nā­jis par Kep­le­ra te­le­sko­pa ie­spē­jām, kas pa­gai­dām ļauj sa­mē­rā dro­ši ap­gal­vot vie­nu – pla­nē­tas di­ametrs ir 1,6 rei­zes lie­lāks par Ze­mes rā­di­usu. «Mums nav ne­kā­das in­for­mā­ci­jas, no kā šī pla­nē­ta sa­stāv. Ie­spē­jams, ka tā ir klin­šai­na, ta­ču tik­pat la­bi tā var būt ne­lie­la gā­zes pla­nē­ta vai būt vei­do­ta no vēl ek­so­tis­kā­kiem ma­te­ri­āliem,» viņš skaid­ro­jis. Tur­klāt, ja pie­ņem, ka pla­nē­ta pēc sa­va sa­stā­va (un tā­tad arī blī­vu­ma) pa­tie­šām ir līdz­īga Ze­mei, tad tās ma­sa ap­tu­ve­ni piec­as rei­zes pār­sniedz Ze­mes ma­su, bet gra­vi­tā­ci­ja uz pla­nē­tas virs­mas ir par vai­rāk ne­kā 70% lie­lā­ka ne­kā uz Ze­mes virs­mas – ir šau­bas, vai šā­dos ap­stāk­ļos spē­tu iz­dzī­vot zī­dī­tā­ji. Tur­klāt pat mi­si­jā ie­sais­tī­tais Dags Kel­dvels no­rā­dī­jis uz vēl kā­du as­pek­tu, kas ļauj ap­šau­bīt šīs pla­nē­tas un Ze­mes līdz­ību un ma­zi­na ce­rī­bas, ka uz tās va­rē­tu būt kā­das dzī­vī­bas for­mas. Zvaig­zne, ap ku­ru riņ­ķo «Kep­ler-452b», ir ap­tu­ve­ni par 1,5 mil­jar­diem ga­du ve­cā­ka par Sau­li. «Šīs no­ve­co­jo­šās zvaig­znes ener­ģi­ja, vis­ti­ca­māk, spē­cī­gi uz­kar­sē­ju­si pla­nē­tas virs­mu, oke­āni, pat ja tā­di bi­ju­ši, ir iz­tvai­ko­ju­ši,» viņš uz­ska­ta, no­rā­dot, ka pla­nē­ta vis­ti­ca­māk at­ro­das ta­jā at­tīs­tī­bas pos­mā, kas mū­su Zem­i gai­da pēc pār­is mil­jar­diem ga­du, kad Sau­les sta­ro­jums kļūs spē­cī­gāks.

Sa­vu­kārt Bel­fās­tas Ka­ra­lie­nes uni­ver­si­tā­tes spe­ci­ālists Kriss Vot­sons in­ter­vi­jā «Li­veS­cien­ce.com» no­rā­dī­jis, ka, pēc vi­ņa do­mām, šī pla­nē­ta ir kriet­ni par lie­lu, lai to pa­slu­di­nā­tu par Ze­mes tu­vā­ko «ra­di­nie­ci». Pēc vi­ņa do­mām, uz to drī­zāk va­rē­tu pre­ten­dēt «Kep­ler-186f», ku­ras rā­di­uss ir ap­tu­ve­ni 1,17 Ze­mes rā­di­usa, vai «Kep­ler-438b», kas ir ti­kai 1,12 rei­žu lie­lā­ka par Zem­i.

Ci­tas līdz­inie­ces un su­per­ze­mes

«Li­veS­cien­ce.com» at­gā­di­na, ka līdz šim iden­ti­fi­cē­tas vien ma­zāk par 20 pla­nē­tām, uz ku­rām, pēc NA­SA spe­ci­ālis­tu do­mām, va­rē­tu val­dīt līdz­īgi ap­stāk­ļi kā uz Ze­mes. Lie­lā­ko­ties ek­sop­la­nē­tu «med­nie­ku» gu­vums ir ma­sī­vas, gāz­vei­da pla­nē­tas, tur­klāt at­šķi­rī­bā no Sau­les sis­tē­mas, kur klin­šai­no pla­nē­tu or­bī­tas at­ro­das tu­vāk zvaig­znei, ci­tur par «kar­sta­jiem Ju­pi­te­riem» ie­sauk­tie gā­zu gi­gan­ti mēdz riņ­ķot ap zvaig­zni ap­tu­ve­ni tā­dā pa­šā at­tā­lu­mā, kā­dā no Sau­les at­ro­das Mer­kurs.

Kri­sa Vot­so­na pie­mi­nē­tās pla­nē­tas ir starp tām, ku­ras kā līdz­īgas Ze­mei mi­nē­ju­si arī NA­SA, ta­ču jā­at­gā­di­na, ka šī līdz­ība ir kriet­ni no­sa­cī­ta. Pie­mē­ram, «Kep­ler-186f», kas at­ro­das ap­tu­ve­ni 500 gais­mas ga­du at­tā­lu­mā no Ze­mes, riņ­ķo ap M kla­ses zvaig­zni, ku­ras mēdz dē­vēt arī par sar­ka­na­jiem pun­du­riem. Tur­klāt šī pla­nē­ta at­ro­das ap­dzī­vo­ja­mī­bas zo­nas pa­šā ār­ma­lā un sa­ņem vien treš­da­ļu no tās ener­ģi­jas, ar ko Sau­le ap­gā­dā Zem­i. Arī «Kep­ler-438b», ku­ru as­tro­no­mi fik­sē­ja šā ga­da jan­vā­rī, riņ­ķo ap sar­ka­no pun­du­ri, ku­ra ma­sa ir ap­tu­ve­ni uz pus­i ma­zā­ka par Sau­les ma­su. Par to, cik tu­vu pla­nē­ta at­ro­das sa­vai zvaig­znei, spil­gti lie­ci­na tās or­bī­tas pe­ri­ods – gads uz šīs pla­nē­tas ilgst vien 35 Ze­mes die­nas. To­mēr ap­lē­ses lie­ci­na, ka pla­nē­ta no sa­vas zvaig­znes va­rē­tu sa­ņemt tie­ši tik daudz sil­tu­ma, cik ne­pie­cie­šams, lai ras­tos un tik­tu uz­tu­rē­ta dzī­vī­ba.

Di­vas pla­nē­tas, kas va­rē­tu līdz­inā­ties Ze­mei, riņ­ķo ap zvaig­zni «Kep­ler-62» ap­tu­ve­ni 1200 gais­mas ga­du at­tā­lu­mā, tur­klāt abas at­ro­das ap­dzī­vo­ja­mī­bas zo­nā. Gan «Kep­ler-62e», gan «Kep­ler-62f» ir ap­tu­ve­ni pus­ot­ras rei­zes lie­lā­kas par Zem­i, to gra­vi­tā­ci­ja ir pie­tie­ka­mi lie­la, lai uz šīm pla­nē­tām bū­tu at­mo­sfē­ra, bet da­to­rmo­de­lē­ša­na lie­ci­na, ka vis­maz uz tā­lā­kās no tām va­rē­tu at­ras­ties oke­āni. Pie­mē­ram, Ka­li­for­ni­jas uni­ver­si­tā­tes pla­ne­to­lo­ģe Ao­ma­va Šīl­dsa no­rā­dī­ju­si, ka ir pa­zī­mes, kas lie­ci­na par og­lek­ļa di­ok­sī­da at­ra­ša­nos «Kep­ler-62f» at­mo­sfē­rā, un tas esot labs ūdens in­di­ka­tors. Starp ci­tu, šīs pla­nē­tas gads ilgst 267,3 die­nas, kas arī ve­di­na uz do­mām par tās līdz­ību ar Zem­i.

Par Ze­mei līdz­īgām tiek uz­ska­tī­tas arī «Kep­ler-442b», «Kep­ler-69c», «Kep­ler-22b», «Glie­se 667CC» un vir­kne ci­tu pla­nē­tu, ku­ras līdz šim iz­de­vies at­klāt. Zvaig­znes, ap ku­rām tās riņ­ķo, ir at­šķi­rī­gas, tā­pat at­šķi­ras pla­nē­tu at­tā­lums no šīm zvaig­znēm, ta­ču vi­sus at­ra­du­mus vie­no tas, ka tie ir lie­lā­ki par Zem­i. Ļo­ti ie­spē­jams, ka paš­rei­zē­jās teh­no­lo­ģi­jas vien­kār­ši ne­ļauj iden­ti­fi­cēt ma­zā­ka iz­mē­ra pla­nē­tas, ta­ču Ma­sa­čū­set­sas Teh­no­lo­ģis­kā in­sti­tū­ta fi­zi­kas un pla­ne­to­lo­ģi­jas pro­fe­so­re Sā­ra Sī­ge­re in­ter­vi­jā in­ter­ne­ta zi­ņu viet­nei «Spa­ce.com» no­rā­dī­ju­si – ro­das ie­spaids, ka Vi­su­mā ļo­ti iz­pla­tī­tas ir mū­su Sau­les sis­tē­mā ne­eso­šās su­per­ze­mes. Par tā­dām tiek dē­vē­tas pla­nē­tas, ku­ru iz­mērs un ma­sa bū­tis­ki pār­sniedz Ze­mes iz­mē­ru un ma­su, ta­ču ta­jā pa­šā lai­kā šīs pla­nē­tas nav tik ma­sī­vas, lai tās sa­stā­vē­tu no gā­zes. Sā­ra Sī­ge­re no­rā­dī­ju­si, ka šā­das pla­nē­tas uz­ie­tas ne ti­kai sar­ka­no pun­du­ru, bet arī G kla­ses zvaig­žņu sis­tē­mās. Zi­nāt­nie­kiem jo­pro­jām nav iz­de­vies vie­no­ties par pre­cī­zu de­fi­nī­ci­ju, ta­ču vai­rā­kums uz­ska­ta, ka pla­nē­ta, kas at­ro­das ap­dzī­vo­ja­mī­bas zo­nā un ku­ras rā­di­uss nav vai­rāk kā 1,6 rei­zes lie­lāks par Ze­mes rā­di­usu, vis­ti­ca­māk, ir klin­šai­na. «Do­mā­jams, ka pla­nē­tām, kas ir lie­lā­kas, ir ļo­ti ne­vies­mī­lī­ga at­mo­sfē­ra – bie­za un no­spie­do­ša,» vi­ņa sa­cī­ju­si.

Ta­ču arī «pa­rei­zais iz­mērs» ne­būt ne­no­zī­mē, ka pla­nē­ta ir pie­mē­ro­ta dzī­vī­bas past­āvē­ša­nai vis­maz mū­su iz­prat­nē. Sā­ra Sī­ge­re at­gā­di­na, ka uz Ze­mes sa­sto­pa­mo dzī­vī­bas for­mu past­āvē­ša­nai ob­li­gāts priekš­no­sa­cī­jums ir ūdens šķid­rā for­mā. Diem­žēl tā arī nav iz­de­vies no­skaid­rot, kā ūdens pa­rā­dī­jās uz Ze­mes. Sa­ska­ņā ar vie­nu hi­po­tē­zi, to at­ne­su­šas ko­mē­tas vai kā­di ci­ti kos­mo­sa vie­si, sa­ska­ņā ar ci­tu – uz Ze­mes ra­du­šies lab­vē­lī­gi ap­stāk­ļi, lai no ie­žiem sāk­tu iz­da­lī­ties skā­bek­lis, kas, re­aģē­jot ar ūdeņ­ra­di, arī vei­do­jis ūde­ni. «Mums nav ne­kā­du ga­ran­ti­ju, ka uz ek­sop­la­nē­tas, kas at­ro­das ap­dzī­vo­ja­mī­bas zo­nā, ir ūdens,» uz­svē­ru­si S. Sī­ge­re. Otrs as­pekts ir gra­vi­tā­ci­ja, kas val­da uz šā­da vei­da pla­nē­tām.

Kar­stie Ju­pi­te­ri un ci­tas el­liš­ķī­gās pla­nē­tas

Sa­pro­tams, ka lie­lā­ka­jā sa­bied­rī­bas da­ļā in­te­re­si var iz­rai­sīt vien tās pla­nē­tas, uz ku­rām kaut te­orē­tis­ki ie­spē­ja­ma dzī­vī­bas past­āvē­ša­na, bet la­bā­ka­jā ga­dī­ju­mā va­rē­tu mi­ti­nā­ties kā­da daudz­maz at­tīs­tī­ta ci­vi­li­zā­ci­ja. To­mēr jau pie­mi­nē­to ie­mes­lu dēļ par lie­lā­ko da­ļu līdz šim at­klā­to pla­nē­tu zi­nāt­nie­ki var ne­šau­bī­gi sa­cīt – «ho­mo sa­piens» un tam līdz­īgu ra­dī­bu dzī­vei tās nav pie­mē­ro­tas.

Kla­sisks pie­mērs ir tā sau­ca­mie kar­stie Ju­pi­te­ri jeb lie­las gāz­vei­da pla­nē­tas, kas at­ro­das re­la­tī­vi tu­vu sa­vām zvaig­znēm. Kon­sta­tēts, ka šī pla­nē­tas, ku­ru skaits snie­dzas sim­tos, vis­bie­žāk riņ­ķo ap sar­ka­na­jiem pun­du­riem, bet tie sa­vu­kārt ir vis­vai­rāk iz­pla­tī­tā zvaig­žņu kla­se Vi­su­mā – vis­maz sa­ska­ņā ar paš­rei­zē­jiem no­vē­ro­ju­miem. Lie­ki sa­cīt, ka pla­nē­tas, ku­ru gā­zu (pa­ras­ti me­tā­na) tem­pe­ra­tū­ra mē­rā­ma ne ti­kai sim­tos, bet arī tūk­sto­šos grā­du pēc Cel­si­ja ska­las, nav īs­ti pie­mē­ro­tas dzī­vī­bai. Līdz­īga si­tu­āci­ja ir arī ar Nep­tū­nam līdz­īgām pla­nē­tām, uz ku­rām val­da liels auk­stums, jo tās at­ro­das ga­na tā­lu no sa­vām zvaig­znēm.

Ga­du gai­tā zi­nāt­nie­kiem iz­de­vies at­klāt pa­vi­sam ne­pa­ras­tas pla­nē­tas, uz ku­rām ap­stāk­ļi ir kra­si at­šķi­rī­gi no Sau­les sis­tē­mā no­vē­ro­ta­jiem. Pie­mē­ram, pla­nē­ta «Kep­ler-36b» ik pēc 97 die­nām no­nāk mij­ie­dar­bī­bā ar sa­vu mil­zī­go kai­mi­ņie­ni – gā­zes gi­gan­tu «Kep­ler-36c». Tā re­zul­tā­tā sā­kas spē­cī­gi vul­kā­nu iz­vir­du­mi un ze­mes­trī­ces, bet, kad šī el­le bei­dzas, pla­nē­tu gai­da nā­ka­mā tik­ša­nās. Ne ma­zāk eks­trē­mi ap­stāk­ļi ir uz pla­nē­tas «Kic 12557548b». Tās gads ilgst ti­kai 16 stun­das – ci­tiem vār­diem sa­kot, pla­nē­ta at­ro­das tik tu­vu sa­vai zvaig­znei, ka tās tem­pe­ra­tū­ra tu­vi­nās zvaig­znes tem­pe­ra­tū­rai. Ne­cie­šams kar­stums val­da arī uz «HD 189733b», tur­klāt tās vie­suļ­vēt­ru pār­ņem­tās at­mo­sfē­ras sa­stā­vā ir sī­ci­ņi si­lī­ci­ja pu­tek­ļi. Par «Sa­uro­na aci» ie­sauk­tā «For­mal­gaut b» kā gi­gan­tisks pu­tek­ļu sū­cējs uz­sūc ap se­vi eso­šos as­te­ro­īdus, ku­ru blī­vums ša­jā re­ģi­onā ir ne­ie­do­mā­jams, bet «Tres-2b» iz­ce­ļas ar to, ka ab­sor­bē 99% to sa­snie­dzo­šās gais­mas – arī šīs abas ir īs­ti el­liš­ķī­gas pla­nē­tas.