«Neuzskatu, ka dzimšanas diena ir būtisks pagrieziens, jo galvenais ir process. Un jo vairāk gadu cilvēkam, jo vairāk pieaug laika vērtība,» ir pārliecināts žurnāla Sports galvenais redaktors Dainis Caune (65). Šodienas gaviļnieks mazliet svinēs rīt, vistuvāko cilvēku kompānijā, bet lielāku ballīti sola nākamgad, kad viņam apritēs «daudz smukāks cipars».
Šodien tiek pabeigts žurnāla Sports kārtējais numurs, tas tiek nodots tipogrāfijā, tāpēc loģiski, ka tā galvenais redaktors personiskās aktualitātes nolicis malā. Dainis Caune sevi arī atzīst par neprašu un galīgi neieinteresētu personu klasisku svinību rīkošanā. «Parasti savas dzimšanas dienas nosvinu paša organizētā Usmas regatē, kas parasti arī notiek īsi pirms Jāņiem, tad Usmas ezerā cīnos ar konkurentiem,» teic Dainis Caune. Šogad Usmas regate notikusi jūnija sākumā, bet nedēļu pirms tam viņam bija vēl vienas sacensības. Jau sen gribējis kaut reizi piedalīties pasaules čempionātā vindsērfingā Raceboard Masters klasē, un šogad, kad tas maija beigās un jūnija sākumā norisinājās tepat, Ķīšezerā, viņš, protams, nevarēja laist garām šo iespēju. «Bija 15 braucieni, biju labāko piecdesmitniekā, pēdējais nepaliku,» teic Dainis Caune. Šīs sacensības varot uzskatīt par viņa dāvanu pašam sev - tās ir gan sena viņa sapņa piepildījums, gan arī fiziskās formas pārbaudījums, un būšana labā fiziskā kondīcijā viņam esot ļoti svarīga. «Man vajag labi justies, un labi jūtos tad, kad man ir taisna mugura. Sports man ir bauda. Tāpēc mani arī kaitina olimpiskās spēles - veselu mēnesi būs jāskatās, kā sporto citi, pats nevarēšu,» ironiskā tonī smaidot saka žurnālists.
Uz Rio Dainis Caune dosies, lai veidotu kārtējo grāmatu par mūsējo startiem olimpiskajās spēlēs. Līdz tam, lai gan laika nav atlicis daudz, viņam jāpabeidz rakstīt par Latvijas bobsleja vēstures pirmsākumiem. «Esmu viens no autoriem grāmatai par bobsleja vēsturi Latvijā. Zinu, ka manuskripta nodošanas termiņus jau esmu nokavējis. Zinu, ka Bobsleja federācija mani labprāt arestētu, ieliktu cellē pie maizes, ūdens un datora, lai tikai sēžu un rakstu, neko citu nedaru,» saka sporta žurnālists. Tomēr viņa kavēšanās rakstīšanā esot gaužām vienkārši izskaidrojama: «Es cenšos parādīt ne tikai sportu, bet iezīmēt arī to laikmetu, lai būtu skaidrs, ko nozīmēja būt sportistam 20. gadsimta astoņdesmitajos gados Latvijā. Turklāt tajā laikā bija ārkārtīgi spilgtas personības. Mana nelaime ir tā, ka rokos arvien dziļāk un dziļāk un zinu pārāk daudz. Un es kā tipisks Dvīnis vienmēr šaubos - vai ir labi, vai izdarīju vislabāko, vai varēju vēl labāk.»
Saviem tuvākajiem cilvēkiem un draugiem viņš nosolījies nākamgad sarīkot ballīti, jo tad grāmata būs pabeigta, arī olimpiskās spēles būs aiz muguras, bet nākamās - pēc kāda laika. «Reizēm atceros to sajūtu, kad noskrēju savu pirmo maratonu. Toreiz šķita - viss pārējais dzīvē ir tīrais nieks, bet - problēmas ir sīkas. Maratonus es gan vairs neskrienu...
