Latvijas Nacionālās opera (LNO) ir viena no lielākajām Latvijas kultūras iestādēm un starptautiski atzīts Latvijas zīmols. LNO direktors Andrejs Žagars ir nobažījies, vai nepārtrauktā finansējuma samazinājuma apstākļos politiskā vara un Latvijas valdība saskata šīs kultūras citadeles perspektīvas.
– Kāda šobrīd ir Latvijas Nacionālās operas finansiālā situācija?
– Nav jau nekāds pārsteigums – līdzīgi kā visiem, arī mums divu gadu laikā ir samazināts finansējums. Diezgan krietni – par 40% (no 5,7 miljoniem uz 3,7 miljoniem latu). Taču mēs esam atraduši risinājumus, kā izdzīvot – esam samazinājuši izdevumus, darbinieku skaitu par 100 cilvēkiem, arī samazinājuši algas darbiniekiem. Esam sadarbībā ar administrāciju un arodbiedrību atraduši iespēju samazinājumus veikt tā, lai nepārtrauktu māksliniecisko darbību.
Runājot par Operas finansiālo stāvokli, jāņem vērā operas un baleta žanra specifika. Tas, kas mūs atšķir no citiem žanriem šeit Latvijā, ir tas, ka mums, no vienas puses – nav konkurentu, nav citu operteātru (lai gan būtu labi, ja Liepājā būtu), no otras – nav arī sadarbības partneru Latvijā. Mums visi sadarbības partneri opermūzikas un baleta mākslas jomā atrodas ārzemēs, un šo teātru finansējums ir sešas septiņas reizes lielāks nekā mūsu. Mēs spējam noturēties, pateicoties kultūrvidei – cilvēki dzied, ir laba muzikālās izglītības sistēma, un mēs paši aktīvi izglītojam muzikālos kadrus, veidojam viņu tālākizglītību. Pateicoties tam, 15 gados esam ieguvuši labu atpazīstamību un arī konkurētspēju starptautiskajā mūzikas tirgū. Sporta terminoloģijā runājot, LNO ir jāspēlē augstākā līgā un ar nopietnākiem pretiniekiem, nekā mēs finansiāli varētu to atļauties. Konkurence šajā līgā ir nopietna – par labākiem viesizrāžu maršrutiem, par iespēju piesaistīt ārvalstu publiku vasaras mēnešos.
Man kā vadītājam ir jādomā par to, kā saliedēt komandu, kas ir motivēta un spēcīga, jo ar atlīdzību mēs konkurēt nevaram. Otrkārt, man ir jādara viss iespējamais, lai nepazaudētu talantīgus māksliniekus – no 1. maija atvērsies Vācijas darba tirgus, un šajā valstī ir 90 operteātru! Ja finansējums samazinātos, tad man būtu grūti noturēt šos māksliniekus, jo viņu gadījumā darbam ārzemēs valodas barjera nepastāv – svarīgi ir nevis tas, vai viņi var sarunāties attiecīgās valsts valodā, bet gan cik labi viņi dzied un vai var nospēlēt lomu. Ja māksliniekus noturēt neizdosies, tad mēs arī pazaudēsim konkurētspēju starptautiskajā mūzikas tirgū.
– Jūsu skandalozi slavenais 2010. gada 17. septembra rīkojums par Operas komercnoslēpumu sarakstu, kurā iekļautas gan viesizrāžu, gan viesmākslinieku līgumu summas un jauniestudējumu plāni, ir saistīts ar jūsu nule minētajiem argumentiem?
– LNO pēc juridiskā statusa ir komercsabiedrība. Un komercsabiedrībai var būt savi komercnoslēpumi. Taču tas, kas kontekstā ar šo rīkojumu medijos neizskanēja, ir fakts, ka rīkojums par komercnoslēpumu attiecas vienīgi uz mūsu starptautisko darbību. Mums ir sešas septiņas reizes mazāks finansējums, līdz ar to arī atlīdzība ārzemju autoriem – horeogrāfiem, režisoriem, māksliniekiem – ir krietni mazāka. Tie mūsu solisti, kas ir nonākuši pasaules teātros un starptautiskā apritē, ir ļoti lojāli atlīdzības ziņā un piekrīt dziedāt par piecreiz sešreiz mazāku atlīdzību, nekā viņi dzied citur pasaulē. Mums tāpēc ir jāsargā viņu intereses, un tas ir neētiski – izpaust, kādas ir atlīdzības. Viņu aģenti noteikti būtu neapmierināti, ka viņi dzied pie mums par mazāku summu tā vietā, lai dziedātu rietumvalstīs par lielāku atalgojumu, jo aģents taču saņem procentus par mākslinieka uzstāšanos.
Otrs – mums ir jākonkurē viesizrāžu tirgū. Nākamajā sezonā operas trupa dosies uz Omānu – nelielu, bet ļoti bagātu arābu valsti, kur ir uzcelts jauns operteātris. Mums šeit ir jākonkurē ar Baltijas valstu un vēl Krievijas operteātriem atlīdzības, honorāru ziņā, jo viesizrādēs visus uzturēšanās izdevumus sedz uzņēmējpuse. Ja mūsu atlīdzības būtu publiski zināmas, tad varbūt būtu jautājums, kāpēc neaicināt, piemēram, Permas operu, Lietuvas vai Igaunijas operu – varbūt būtu lētāk.
Treškārt – mēs izīrējam savas dekorācijas, 2010. gadā nopelnot šajā saimnieciskās darbības virzienā 75 000 eiro. Piemēram, Karmena dod ieņēmumus, jo šobrīd, piemēram, Itālijā, Boloņas operā, mūsu Karmenas iestudējuma kostīmi un dekorācijas strādā arī bez trupas un viesmāksliniekiem. Līdzīgi ir bijis ar Annu Kareņinu – tās kostīmi un dekorācijas Japānai izīrēti jau divkārt, vēl – Gaišais strauts – ASV. Tas nozīmē, ka mēs veicam saimniecisko darbību starptautiskajā tirgū, kur mums ir konkurenti – visvairāk Baltijas valstīs, Krievijā, jaunajās Eiropas Savienības dalībvalstīs.
Tās ir jomas, ko skar rīkojums par komercnoslēpumu. Un, ieviešot dažas nebūtiskas korekcijas, Kultūras ministrija ir piekritusi šim rīkojumam. Jāatceras turklāt, ka komercnoslēpuma statuss jau šajā jomā neattiecas uz kapitāldaļu turētāja – Kultūras ministrijas – tiesībām iepazīties ar visiem finanšu datiem, jebkuru informāciju, tai skaitā – par mūsu starptautisko darbību. Savukārt jebkura informācija, kas saistās ar amatpersonu, LNO vadības, ieņēmumiem, ir pieejama internetā – var atvērt Valsts ieņēmumu dienesta mājas lapu un visu izlasīt.
– Tātad kultūras ministres Sarmītes Ēlertes sākotnēji asā reakcija uz ziņu par šo rīkojumu saistījās ar neizpratni par situāciju?
– Es domāju, ka no ministrijas puses sākotnēji bija nepieciešama lielāka iedziļināšanās situācijā. Pēc apstākļu noskaidrošanas, protams, tika saprasts, ka šāds rīkojums drīkst būt un tādam ir jābūt. Līdz ar to rīkojums ir, tajā ir KM izdarītās korekcijas, taču iepriekšminētās trīs lietas tas nosargā.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
