«Divas vadošās lomas un divas nāves 18 stundu laikā, Latviešu soprāns negaidīti izglābj tiešraidi, Pēdējā brīža Mimī, Neticama dubultdebija.» Tie ir tikai daži virsraksti amerikāņu presē pēc Kristīnes Opolais lēmuma jau nākamajā dienā pēc žilbinošās debijas Čočosanas tēlā Pučīni Mme Butterfly Metropoles operā Ņujorkā (MET) 4. aprīlī piekrist teātra intendanta Pītera Gelba riskantajam lūgumam ielēkt leģendārās Franko Dzefirelli Bohēmas dienas izrādē, nomainot sasirgušo Anitu Hartigu.
Turklāt tā tika tiešraidīta kinoteātros visā pasaulē, tostarp arī Rīgā, Kino Citadele. Lai arī Mimī loma ir Kristīnes repertuārā, iepriekšējo reizi viņa to dziedāja Vīnē tieši pirms gada, un tas ir gana ilgs laiks, lai vēlētos lomu atkārtot, nemaz nerunājot par risku, startējot leģendārā iestudējumā bez mēģinājuma, ar svešiem skatuves partneriem un diriģentu. Emocionālā sarunā dziedātāja atklāj savas sajūtas par notikumu.
– Patlaban ar divām savām debijām diennaktī MET esi kļuvusi par jūsmīgu atsauksmju varoni amerikāņu medijos. Jautāt, vai bija vērts, protams, būtu muļķīgi…
– Ak, tas būtu tik ļoti latviski! Latvieši ir tik kritiski gan pret citiem, gan pret sevi, vienmēr šaubās un ir skeptiski. Kopš 5. aprīļa esmu ierakstīta Metropoles operas vēsturē, publikas un kritikas atsauksmes ir iedvesmojošas, apziņa, ka Bohēmas tiešraidi noskatījās simtiem tūkstošu cilvēku visā pasaulē… Vai iespējams pieļaut domu, ka nebija vērts? Tas būtu neprātīgi. Cita lieta, ka, pieņemot šo spontāno lēmumu riskēt, nebiju domājusi tikt tālu uz priekšu. Tobrīd sekoju saviem instinktiem un intuīcijai. Var teikt, ka rīkojos impulsīvi.
Pēc emocionālas pirmizrādes un negulētas nakts piekrist ielēkt HD tiešraidē dienas izrādē (tiešraides, kas Rīgā sākas pulksten 20, ir dienas izrādes pulksten 13 Ņujorkā) – tur tomēr jābūt mazliet trakai…
Pirmajā brīdī, kad pulksten 7.30 no rīta pa tālruni izskanēja Pītera Gelba jautājums, vai es nevarētu dziedāt pulksten 13 Bohēmu, turklāt tiešraidē, manas smadzenes un prāts, protams, raidīja signālu – nē! Tāda arī bija mana pirmā atbilde. Metropoles teātrī ir nevainojama kaveru (aizvietojošo solistu) sistēma, un es zināju, ka Mimī lomai, tāpat kā jebkurai citai lomai, ir kaveri, kuru darbs ir glābt šādas situācijas. Es teicu intendantam, ka tas ir neprāts, jo tikai pirms deviņām stundām beidzu dziedāt galveno lomu savā Mme Butterfly pirmizrādē, turklāt pēdējo Mimī dziedāju pirms gada Vīnē. Es vispār Mimī nedziedu bieži, un man noteikti vajadzētu vismaz vienu dienu, lai bez stresa varētu to atcerēties un atkārtot, turklāt biju gulējusi tikai divarpus stundas, jo aizmigu ap pieciem no rīta.
– Ballīte pēc pirmizrādes?
– Standarta situācija pēc smagas izrādes ar fantastiskām publikas emocijām, kas piepilda emocionālo iztukšotību pēc izrādes, adrenalīns un manis pašas emocijas un enerģija, kas virpuļo ķermenī vēl kādu laiku pēc tam, kad priekškars aizvēries. Nekavējoties aiziet gulēt vienkārši nav iespējams. Es ļauju organismam pašam nomierināties un gaidu, kad uznāks miegs. Parasti tas notiek ap trijiem vai četriem no rīta. Taču jāņem vērā, ka mēdzu ceļot no Eiropas uz Ņujorku un pielāgoties laika starpībai nav viegli. Arī tagad Latvijā ir desmit no rīta, bet man šeit, Ņujorkā, trīs naktī. Pēc Mme Butterfly izrādes devāmies ar aģentiem vakariņās, izrāde beidzās pulksten 22.30, no teātra izgājām ap pusnakti, taču vēl vajadzēja sniegt autogrāfus un fotografēties ar faniem pie mākslinieku ieejas. Rezultātā atgriezos mājās vēlu, pareizāk sakot, jau agri no rīta.
– Pīters Gelbs tavu atteikumu pieņēma?
– Jā, viņš teica, ka saprot, atvainojās, ka iztraucējis tik agri, un mēs atvadījāmies. Es noliku klausuli un… Pēc piecām minūtēm sapratu, ka nekas taču dzīvē nenotiek tāpat vien… Tas acīmredzot ir liktenis, jo kāpēc viņš zvanīja man, nevis sazinājās ar aģentu? Tā ir nestandarta situācija, turklāt viņš taču lieliski zināja, ko es darīju iepriekšējā vakarā. Es paņēmu klausuli, pārzvanīju un teicu: «Well, let’s try!» (Labi, mēģināsim! – angļu val.) Īstenībā es tikai tagad, pēc vairākām dienām, sapratu, cik tas bija milzīgs risks. Ne tikai man, ka piedāvājumu pieņēmu, un varēja būt visādi. Tas bija arī milzīgs risks no Pītera Gelba puses. Kad paziņoju viņam, ka piekrītu, viņš teica: «Kristīne, es tev uzticos!», un tas man nozīmē ļoti daudz. Esmu viņam par to ļoti pateicīga.
– Jā, šādās situācijās nav laika septiņreiz nomērīt.
– Teikšu godīgi, visa tā diena, sākot no pulksten 10 no rīta, kad ierados teātrī, ir mazliet miglā tīta, ir lietas, ko vienkārši neatceros. Atceros, ka pāris reizes pieķēru sevi domājam, ka tomēr nevajadzēja, tad nebūtu visa tā stresa un baiļu. Jā, nemelošu, es biju ļoti nobijusies, taču atpakaļceļa vairs nebija… Tā nu atlika vienīgi lūgt Dievu stāvēt man klāt. Visa gatavošanās izrādei bija kā filmās. Man taču nebija kostīmu šai izrādei, tāpēc kostīmu mākslinieki atstiepa visus savus krājumus un sākās laikošana – pa divām, trim kleitām katram cēlienam. Vienlaikus frizieri man tina matus un grima māksliniece lika toni, savukārt pianists paralēli spēlēja cauri visu operu, lai es varētu kaut mazliet atkārtot, jo tomēr loma, kas nav gadu dziedāta, ne vienmēr ir nevainojami galvā, tā teikt, nakts vidū. Gāja kā pa trakomāju! Bija ļoti bail un vienlaikus it kā nāca smiekli, lai gan smieties tobrīd gan nesmējos. Bija tāda izjūta, it kā redzētu sevi no malas, un, ja kāds uzņemtu filmu, tā, visticamāk, būtu komēdija. Manā grimētavā vienlaikus bija astoņi cilvēki, ieskaitot abus manus Ņujorkas aģentus, kas bija atskrējuši uz operu, jo nevarēju viņus sazvanīt. Sestdienas rītā tik agri visiem ir izslēgti telefoni.
– Tavi aģenti teiktu «nē» šādam piedāvājumam?
– Visticamāk, viņi teiktu, ka nevajag mani traucēt, ka es tikai nesen esmu aizgājusi gulēt, ka tas vienkārši nav saprātīgi... Vienu no aģentiem pamodināja viņa sieva pēc tam, kad jau oficiāli tika izsludināts, ka HD plānotajā Bohēmas tiešraidē ir sastāva izmaiņas. Es domāju, šoreiz tas tiešām bija liktenis, notika tā, kā bija lemts, un par sekām tobrīd vispār nebija laika domāt. Kad sākās izrāde, es reāli dzīvoju Mimī likteni, gūstot negaidītu pieredzi un ieraugot šo lomu pavisam citādi, jo man šajā iestudējumā viss bija tiešām nepazīstams un jauns, sākot ar pirmo sekundi, kad Mimī ienāk Rūdolfa istabā. Tas notika pa īstam. Es ļāvu mūzikai un stāstam sevi vadīt, pilnībā saplūdu ar operas sižetu. Protams, tās iekšējās trīsas, nedrošība – ar Vitorio Grigolo iepriekš nekad nebiju dziedājusi, pat ne ar vienu no pārējiem kolēģiem šajā izrādē. Diriģentu Stefano Rancāni redzēju otro reizi mūžā, šķiet, kāds mūs bija garāmejot iepazīstinājis Metropoles operas koridoros… Vari iedomāties?
– Recenzijās teikts, ka pirmais cēliens izskanējis «svaigi, negaidīti autentiski un neaizmirstami»!
– Tas bija autentiski – Mimī mulsums šoreiz bija reāls, nevis tēlots, tas viss notika pa īstam! Šī Mimī un Rūdolfs patiešām iepazinās uz skatuves, izrādes laikā, kura turklāt tika translēta kinoteātros. To nenotēlotu pat vislabākie aktieri. Šobrīd es pat labprāt par to visu aizmirstu, lai pārslēgtos nākamajiem darbiem. Bet nevaru, jo, pašai nemanot, esmu izdarījusi kaut ko tik ārkārtēju, ka mediji stāv rindā uz intervijām, nav laika īsti pat atpūsties starp izrādēm. Tā uzmanība, protams, ir patīkama, ir gandarījums, bet mazliet jocīgi, cik plaša ir šā notikuma rezonanse. Acīmredzot es pati neapzinājos, cik tas izrādīsies negaidīti ne tikai man pašai, bet arī visiem pārējiem.
– Esi attaisnojusi Pītera Gelba uzticēšanos. Vai MET tagad dziedāsi biežāk?
– Mans kalendārs ir saplānots vairākiem gadiem uz priekšu, tāpēc šis ekspromts nekādā ziņā līgumu skaitu nepalielinās. Arī brīdī, kad piekritu dziedāt Bohēmu nevis nākamajā sezonā, bet jau 5. aprīlī, man nebija nekāda aprēķina, ko tas man varētu dot nākotnei. Es vienkārši darīju to, kas man šķita pareizi. No savas un kolēģu pieredzes varu teikt, ka nav vērts koncentrēties tikai uz sevi, mēģināt paspēt visur un visur būt numur viens – tā nenotiek! Es nesaku, ka nav karjera svarīga, bet, tieši atbrīvojoties un ļaujoties plūsmai, var ieraudzīt vienkāršās dzīves patiesības un prioritātes – ikdienas dzīvē, ģimenē, bērnos, tuvinieku veselībā, Dieva klātbūtnē. Tad arī viss notiek! Jā, man patīk, ka esmu likusi tik daudziem cilvēkiem kārtējo reizi runāt par Latviju un Latvijas māksliniekiem! Bet tās nav pāva spalvas, ar kurām dižoties ilgu laiku, tā bija viena spilgta epizode manā dzīvē un viss – ejam tālāk! Šobrīd cītīgi mācos Manonu Lesko vasarai, Koventgārdenam, esi mani pieķērusi aizmācījušos, pulkstenis jau ir trīs naktī. Bet ar Pučīni laiks iet nemanot!
