Ar diviem koncertiem Dzintaru koncertzālē 4. un 7. jūlijā noslēdzas Intara Busuļa nelielā tūre pa Latviju. Pabūts Rēzeknē, Liepājā, Cēsīs un Talsos, pabūts arī citur, tomēr vislielākā auditorija mūsu Intaru ir redzējusi Krievzemes TV kanālos – kaimiņvalstī viņš kļūst aizvien populārāks.
Iesākumā uzreiz jāiestarpina, ka Intars Busulis ir kā jauno laiku Raimonds Pauls – spēj ar pārnopietnu sejas izteiksmi klāstīt dažādus jokus, kurus viņa nepazinēji var arī pārprast vai pat par tiem apvainoties. Taču Intara brīvība un atraisītība uz skatuves un arī dzīvē ir trumpji, kas veido to, ko sauc par harismu.
– Latvijas tūre iet uz beigām, vēl tikai divi koncerti Dzintaru koncertzālē. Kādi iespaidi par apmeklējumu, par publikas reakciju? Vai viss sanāca, kā bija gaidīts?
– Es biju baigi pārsteigts, it īpaši par koncertiem Latgales pusē – šajā gadā laikam notikusi kaut kāda renesanse. Mums visur gāja ļoti forši. Cilvēki atnāk uz koncertu, priecājas, un var redzēt, ka ir laimīgi, bet pēc tam vēl pienāk un saka visam mūsu ansamblim labus vārdus. Ir prieks strādāt tālāk! Iespaidu ir ļoti daudz, bet pats foršākais ir apziņa, ka Latvija tomēr ir tik liela, cilvēki ir tik dažādi un viņiem ir tik dažādas reakcijas uz dziesmām, tekstiem un jokiem. Man tas tiešām bija pilnīgs jaunums, šāda atklāsme radās tikai tagad, jo līdz šim daudziem šķita – kāda starpība, tas pats vien ir, Rēzekne, Talsi vai Jelgava! Bet nē, krasi atšķirīga publika, visur savas tradīcijas! Skanēs patētiski, bet bija lepnums par tautu. Kas attiecas uz apmeklējumu, TV atpazīstamība droši vien palīdzēja, jo pirms kādiem pieciem gadiem tūres AKTs koncertu Rēzeknē mums pat nācās atcelt, jo bija bail ielidot un pēc tam ilgus gadus maksāt parādus. Šoreiz nekā tāda nebija, viss bija super, ideāla tūre! Mēs visi par to esam starā, iespaidi paši labākie!
– Droši vien interesantākais koncerts bija tavu dzimto Talsu Sauleskalna estrādē. Kā uzņēma savējie, nesarūpēja kādu īpašu pārsteigumu?
– Nē, nē, nekas tāds nebija (smejas)! Man gan bija sanākuši daudzi radi, arī draugi un paziņas, es tur laikam izdāļāju kādas 40–50 brīvbiļetes. Talsos kā jau Talsos – tur nevar izplūst kaut kādos lokālajos jociņos, ka pēc tam kādā klubā nedabū pa muti, man taču tur vēl jādzīvo (smejas)! Protams, Talsi man ir īpaša vieta. Pagājušajā reizē koncerta laikā uznāca nenormālākais lietus, cilvēki nenāca, bet šogad – dienu pirms [koncerta] bija sūdīgs laiks, un dienu pēc tā bija sūdīgs laiks, bet koncerta dienā bija saule un silts, tā laikam bija kaut kāda dāvana.
– Mājās atgriezties vienmēr ir labi – pēc koncerta tur uzturējies kādu laiku, arī pēc Jāņiem nebiji dabūjams rokā. Ko tu tur sadari?
– Vienkārši dzīvojos pa Talsiem, tā man tie atvaļinājumi paiet. Iekopjam dārzu, uzcepam gaļu. Katru dienu nāk ciemiņi – atbrauc māte ar tēvu, tad vietējie čomi utt. Aiziet kilogramiem gaļas un mucām alus! Nosvinējām tādus Jāņus, ka tik turies! Jau nākamajā dienā 60 litri alus bija beigušies. Redzēju, ka [Lauris] Reiniks sociālajos tīklos bija ierakstījis, ka labākais naudas ieguldījuma veids ir ceļošana. Vienam – jā, bet veselai ģimenei ceļošana gan nav tas pats labākais naudas ieguldījuma veids. Taču mēs braucam uz Talsiem, nevis Losandželosu, esam gana labi izceļojušies, un mums arī ir ceļojuma iespaidi ar visiem neiztrūkstošajiem strīdiem un žēlabām par laika pārmaiņām tāpat kā tiem, kuri brauc uz ārzemēm. Pa prasto ceļojam, protams, ne jau tā kā Lauris, bet arī nav ne vainas. Būšana tur, Talsos, mani priecē daudz vairāk nekā būšana kaut kur citur, kādās tālās ārzemēs.
– Atgriežoties pie koncertiem – tava tā saucamā setliste šķiet briesmīgs savārstījums, sākot no Ķiršu lietus un Viss ir iespējams līdz Gonki, Ja tebja risuju un Brīvdienai bonusā.
– Mums viss ir salikts tā, lai veidotos kopīgs stāstiņš – ja tie joki izdosies, tad izdosies, tiesa, Jūrmalas publika ir īpaša. Tā ir ļoti specifiska, tur ir gan Cēsis, gan Talsi, gan Daugavpils, jo, kā mēs zinām, Rīgā un Jūrmalā taču nedzīvo neviens rīdzinieks vai jūrmalnieks, šajās pilsētās sabraukuši no malu malām, tad nu tur arī ieradīsies katrs ar sava reģiona tradīcijām. Taču parasti ir tā, ka jau ar otro gabalu viss forši aiziet – galvenais ir gari un lieki nemuldēt, jo bieži sanāk iebraukt auzās, par ko mani parasti pēc tam [Kārlis] Lācis rāj – joki nav sanākuši. Labi, OK, solos, ka nākamreiz to būs mazāk, bet, protams, nākamajā reizē to nav mazāk, bet ko varu padarīt, es tiešām cenšos!
– Ko latvju klausītāji teica par krieviski dziedātajām dziesmām? No diviem desmitiem kompozīciju tādas programmā ir, ja nemaldos, pat septiņas!
– Man gan liekas, ka tikai piecas. Cēsīs pēc koncerta iegāju Vidzemes koncertzāles publiskajā tualetē. Viens čalis man čurāja blakus un prasa – eu, kāpēc jūs tik daudz tās krievu dziesmas spēlējat?! Es viņam gluži automātiski atbildēju – tu zini krievu valodu? Jā, zinu! Viss, kur ir problēma? Kāpēc nedziedāt krieviski, ja zini šo valodu un labi pārzini! Ko darīt, ja konkrētajā kompozīcijā sakāmo var labāk pateikt krieviski, tā vienkārši ir!
– Vai šis mūždien skartais politiskais aspekts tev nav līdz kaklam? Neesi izkopis kādu standarta atbildi?
– Nē, es katru reizi iekrītu ar kaut kādu pilnīgi citādāku atbildi. Es reiz kādai tantiņai teicu, lai par politikas lietām vēršas pie deputātiem, nevis pie manis. Starp citu, pērn Dzintaru koncertzālē mums nebija nevienas dziesmas krieviski un tad mums pārmeta – kāpēc nav?! Atkal nav labi. Gadās visādi – ta’ vajag, ta’ nevajag, nevar saprast. Tāpēc mēs tās labāk tomēr nospēlējam, jo pašiem ir mierīgāka sirds un arī klausītājs dabū to, ko vēlas, jo neizpildīt Ja tebja risuju, Ja tebja ļubļu boļše prirodi vai kādu citu no mūsu asociatīvajām dziesmām rada risku likt klausītājiem vilties, varbūt kāds nāk klausīties tieši šīs dziesmas.
– Kad tikāmies iepriekšējā reizē, par savu dalību Krievijas televīzijas šovā Голос jeb Balss tu izteicies diezgan interesanti – ka esi ticis tur bezmaz vai joka pēc?
– Jā, tā varētu teikt. Tāpat kā Eirovīzijā toreiz, par ko visi pēc tam šūmējās – tā gan vispār bija provokācija. Man ir paziņas Sanktpēterburgā, viņi man apvaicājās, vai negribu pieteikties šovam Голос. Apskatījos, kas tas tāds ir. Nebiju to līdz tam redzējis, kaut kā nesanāca – mājas, bērni, darbi. Nav laika internetā sērfot un meklēt kādus jaunākos konkursus. Bet Krievijā gan zina pilnīgi visi un pilnīgi visu, kas noticis iepriekšējās trijās sezonās, zina konkursantu vārdus un uzvārdus.
– Vai jaunais TV šovs arī bija «joka pēc»? Nesapratu, kāpēc tev šī māžošanās šovā Точь в точь jeb Mats matā bija nepieciešama? Droši vien interesanti, bet – vai vajadzīgi?
– Man šis formāts bija kaut kas pilnīgi jauns, bet – kāpēc ne! Lieku reizi pazīmēties Krievijas pirmajā kanālā man kā izpildītājam nav slikti. Tas palīdzēja vieglāk saorganizēties arī Latvijas tūres pasākumiem, palīdzēja arī citās jomās. Pateicoties šim šovam, mēs Krievijā diezgan ātros tempos virzāmies uz priekšu. Mēs šobrīd nevaram apstāties, jo drīz sāksies jauns Голос, būs jauns Точь в точь, pēc tam uzmanība būs pievērsta jaunajiem varoņiem.
– Ko tev pašam bija visinteresantāk attēlot, kas vislabāk padevās?
– Man šķiet, ka labi sanāca Ozijs Osborns, par kuru iepriekš es pat nebiju domājis – viņa nebija arī manā sarakstā, ko iesniedzu šova veidotājiem. Fils Kolinss – klasiķis, ko bija pat bail attēlot, taču sanāca ļoti veiksmīgi. Eltons Džons – man pat prātā nebija, ka kaut ko tādu nāksies atveidot, to man TV kanāls ieskapēja. Ar Tīnu Tērneri man aizgāja kā pa sviestu, viņa bija arī manā sarakstā – pat tonalitāti negribēju mainīt, taču viena notīte neņēmās. Tā, kas vēl tur bija... [Gariks] Sukačevs – tādu vispār iepriekš nebiju dzirdējis. Starp citu, iesniedzamo sarakstu veidot man palīdzēja vietējie, es krievu māksliniekus labi nepārzinu, pats pēc tam tikai pieliku klāt importa izpildītājus. Taču beigās tie saraksti tāpat saputrojās, jo daži pieteiktie mākslinieki dalībniekiem dublējās, nācās meklēt citus. Šova veidotāji gan bija mūsu pusē – neiecirtās, ja šo netēlosi, šovā vairāk nepiedalīsies, viņi skatījās, lai arī man būtu patīkami dziedāt konkrēto dziesmu. Es gan tā īpaši nevienā gadījumā nepretojos, izņemot [Andreja] Rastorgujeva gadījumu: man gribēja jau pirmajā vakarā iedot dziesmu Ņevaļaj duraka, Amerika!, kuras videoklips sākas ar automāta kārtām – man gandrīz acis izkrita no pieres. Knapi izlūdzos citu, normālāku Rastorgujeva dziesmu. Starp citu, man viņu iedeva tikai tāpēc, ka grupas Ļube menedžeris atnāca mūs apskatīties un izrādījās, ka man vienīgajam ir būdīgajam Rastorgujevam atbilstošs augums – pārējie bija par garu, par īsu vai par tievu.
– Praktiski visi uzteic tavas aktiera dotības un spējas iemiesoties dažādos tēlos. Varbūt bērnībā esi darījis kaut ko tamlīdzīgu – kādu atveidojis? Piemēram, bērnudārzā? Neesi domājis izmēģināt sevi aktiera ampluā?
– Esmu bērnudārzā tēlojis gurķīti un sēnītes, arī kaķīti un lācīti, bet tas arī viss. Nē, nu ir jau bijusi arī kaut kāda aktiera darba pieredze, piemēram, [Aleksandra Sergejeviča Puškina] loma mūziklā Oņegins, bija arī izrāde Latvijas Nacionālajā teātrī. Vai mani nekad nav vilcis uz aktieriem? Pat nezinu... Mani pat uz dziedātājiem nekad nav vilcis! Es visu laiku esmu darbojies ar pūšamajiem instrumentiem, pie nekā cita īpaši neesmu pat piedomājis. Spēlēju orķestros, tas arī viss, dziedāšana man bija kaut kas absolūti jauns. Kādi tur vēl aktieri, par to es vispār nekad dzīvē neesmu domājis!
– Gada sākumā tev bija pirmie solokoncerti Krievijā, kāds tiem turpinājums? Vai vispār visai šai sāgai ir perspektīvas, vai ir iespējas kaut vai ar vienu kāju iekāpt varenajā Krievzemes tirgū?
– Pirmais mūsu koncerts Sanktpēterburgā aizgāja uz urrā, pēc tam bija vēl vairāki pasākumi, tostarp jūnija sākumā Maskavā – arī tie bija veiksmīgi. Kas atnāca, tie mājup devās priecīgi un laimīgi. Es ceru, ka viss kustēsies uz priekšu arī tālāk – mums ir dažādas idejas, oktobrī ir paredzēti vairāki izbraucieni, piemēram, uz Sanktpēterburgu, līdz tam vēl dažādi reklāmas braucieni. Nekas nav apstājies, viss turpinās, tikai uz priekšu! Šobrīd gan [šovbiznesa aprindās] ir neliels klusums, tāpēc vasarā varam paņemt atvaļinājumu, lai ir mieriņš un rudenī var atkal kapāt. Taču tik un tā – drīz brauksim uz Vitebskas Slāvu bazāru, pēc tam uz Sočiem. Tiesa, par tiem Sočiem es īsti nezinu – augustā tur bija plānots Jaunais vilnis, atklāšanā man vajadzēja uzstāties, bet tas it kā pārcelts uz oktobri, turklāt it kā uz Sanktpēterburgu, vai nezini kaut ko tuvāk? (Festivāls tiešām ir pārcelts – S.V.) Pašlaik par to nav nekādas skaidrības.
– Pēc Latvijas tūres noslēguma – kādi tālākie muzikālie plāni attiecībā uz dzimto zemi?
– Pēc tūres noslēguma paņemsim pauzi līdz pavasarim. Nav ko lieki plātīties, cilvēkiem taču no tevis jāatpūšas. Lai nosēžas emocijas, protams, negribētos, lai tās pavisam aizmirstos. Lai visa informācija paliek tādā kā saldā ēdiena statusā. Pēc tam pavasarī – jā, domāsim arī par jaunu albumu.
– Par to atpazīstamību – varbūt tiešām tevis ir par daudz? Man kāda kolēģe ieminējās, ka par Busuli esot lasījusi nu jau visos iespējamajos izdevumos un nezina vien to, kādā krāsā tev ir apakšbikses...
– Pasaki, ka viņa var atslābt, mēs ņemsim pauzi. Bet tas ir forši, priekš manis tas nav slikti – cilvēki vairāk uzzina, varbūt atnāks uz koncertu. Jo mums ir ko dot. Es vēlētos uzsvērt, ka uz skatuves neesmu viens, visi ir pelnījuši labus vārdus, ne jau es viens varētu izvilkt šādus koncertus. Abonementa orķestris taču ir foršs ansamblis – Kārlis Lācis, Kaspars Zemītis, Kaspars Grigalis, Gints Pabērzs un Edvīns Ozols, arī Lady’s Sweet meitenes. Es nezinu nevienu vēl labāku sastāvu, vai Latvijā maz labāku vispār var dabūt!
– Vai pagūsti arī atpūsties? Kaut kur aizbraukt, paceļot, varbūt pamakšķerēt vai tāpat vien pazvilnēt pludmalē?
– Pagūstu. Piemēram, šodien bijām pludmalē, aizbraucām uz jūru. Aizvakar Talsu puses dīķos izņēmu murdu ar līņiem, vakar vēl vienu. Ielikām tādā mazā maisiņā, uztaisījām zivju zupu. Mazās laižam atpakaļ, bet ir viena ķibele – murds ir ar mazo caurumiņu, tātad lielās zivis droši vien papeld tam garām. Lūk, problēma, ko nepieciešams risināt! Dažkārt visa ģimene noteikti aizbraucam arī uz ārzemēm – vismaz reizi gadā. Mēs nedzīvojam tikai maršrutā Rīga–Talsi, vienkārši šis maršruts ir biežākais. Tā ka – nemaz tik traki nav, brīvais laiks atliek.
– Vai sieva Inga, dēls Lenijs (12), meitas Emīlija (8) un Amelija (2) un, kas arī nav mazsvarīgi, suns Uno tevi vēl no mājas grāmatas nav izrakstījuši? Grūti taču ar šādu ģimenes galvu, kas visu laiku blandās kaut kur pa svešām zemēm!
– Nē, šāds jautājums nemaz nav aktuāls, tu ko?! Mēs taču iepazināmies jau bērnībā, vēl pirms štāba orķestriem un Caffe laikiem, tā ka viss jau ir izdzīvots, visi ar to rēķinās. Protams, šad un tad būtu nepieciešams vairāk laika [ģimenei], minētais Голос un Точь в точь periods nudien nebija viegls, jo kādu pusgadu ģimenei bija atstāts nenormāli maz laika, vidēji kāds ducis dienu mēnesī. Decembrī mēs vispār redzējāmies tikai kādas desmit dienas. Taču tagad ir modernās tehnoloģijas – internets ir praktiski visur, ir skaips, varam viens ar otru komunicēt arī no attāluma. Piemēram, sievai ir jautājums – vai es uzskatu, ka bērnam vajadzētu iet uz baseinu? Atbildu – es tā neuzskatu, bet, ja vajag, lai iet! Apmēram tā. Taču šovasar sanāks labi – kopā brauksim uz festivāliem, būs baigi forši!
