Ar lielu nepacietību tika gaidīts elektropanku The Prodigy koncerts Rīgā, vienīgais Baltijas valstīs. Vai tas lika vilties? Nē, taču arī īpaša sajūsma vai pārsteigums par redzēto un dzirdēto vismaz no neitrālu vērtētāju puses izpalika.
Skonto halle nepārsteidza
Par to, ka šis ir vienīgais The Prodigy koncerts Baltijas valstīs, liecināja jau pusstundu pirms pasākuma Skonto halles apkaimē sastaptie angļu, igauņu (vai somu), lietuviešu u. c. valodās runājošie klausītāji – The Prodigy tomēr joprojām ir zīmols, uz kuru vērts braukt no malu malām. Ko viņi nodomāja par izvēlēto koncerta norises vietu? Skonto halle nepievīla, skaņa tajā bija tieši tik draņķīga, cik iepriekš bija prognozēts. Šoreiz tam vēl klāt nāca organizatoriskās neizdarības, proti, klausītājiem nācās vai pusstundu liedēties pie vārtiem, jo kontrolētāji nespēja tikt galā ar lielajiem pūļiem pie šaurajiem pārbaužu gaiteņiem. Par laimi, vismaz apsargi šeit nebija tik atsaldēti kā Arēnā Rīga, tāpēc gaidīšana pārvērtās par abpusēju jokošanās pasākumu.
It kā derētu kādu rindiņu veltīt koncerta iesildītājiem, taču Neatkarīgās apskatnieks, ļaunu nojauzdams, to uzstāšanās laikā izvēlējās par labāku pasērst tuvējā kafejnīcā. Spriežot pēc atsauksmēm internetā, šis izrādījās pareizs lēmums, jo pats maigākais lasāmais apzīmējums, kas tika tiem adresēts, bija "totāli āksti"...
Uzņemas līdera lomu
Iesākuši punktuāli pulksten 21, The Prodigy tikpat punktuāli sekoja jau iepriekšējos koncertos izpildīto dziesmu sarakstam jeb setlistei. Tā pirmā bija dziesma World"s On Fire, kurai sekoja un publiku ekstāzē noveda slavenie hiti Breathe un Omen. Notetovētais un sievu sitēja krekliņā (ir tāds apzīmējums) Kīts Flīnts tikai attāli atgādināja to spurainīti, ko pagājušā gadsimta 90. gados bija ierasts redzēt klipos. Arī Laiems Houlets relatīvi mierīgi sēdēja aiz savas elektronikas grēdas, toties pārsteidza divi citi vīri – lēkājošais un tautu uzmundrinošais Maxim Reality, kā arī ģitārists Robs Holidejs. Pirmais pierādīja, ka velti atstāts Flinta ēnā, jo spēj uzņemties pirmo lomu gan dziedāšanā, gan publikas uzkurināšanā, savukārt pie šokroka monstra Merilina Mensona dzīvesskolu izgājušais un meistarību uzspodrinājušais Holidejs sevi pierādīja kā pilntiesīgu The Prodigy locekli, bez kura dzīvie koncerti nav iedomājami.
Devuši klausītājiem nelielu atelpu ar Their Law un Poison, grupa ķērās pie triecientrio izpildījuma – cita citai sekoja Warrior"s Dance, vecais, labais Firestarter un Run With The Wolves. Diemžēl gaidītā uzrāviena vietā šis hitu trijnieks radīja vilšanos, jo Firestarter tika prasti nomuļļāts – gaidītais skaņu blieziens izpalika. Patiesībā plaši izreklamētais decibelu ārprāts bija pārspīlējums: metālistu koncertos tas dažkārt ir iespaidīgāks un pat tiešā skatuves tuvumā The Prodigy uzstāšanās laikā bija jūtama vien pamatīga zarnu drebināšana, nevis bungādiņu postīšana. Zāles viducī koncertu vispār varēja klausīties bez bēdām, un par savām ausīm varēja satraukties varbūt vien tie, kas ikdienā paraduši apmeklēt Žorža Siksnas koncertus. Taču skanējums, protams, atkal ir Skonto
halles nopelns – nu nevar šajā bundžā rīkot kārtīgus pasākumus!
Paliekam vecāki
Savā programmā The Prodigy akcentējās uz pēdējo albumu Invaders Must Die un vecajiem hitiem, pat nepieskaroties iepriekšējā CD Always Outnumbered, Never Outgunned (2004) iekļautajam materiālam. Varbūt tā pat labāk, lai gan vismaz Spitfire kopējo bildi nebūtu sabojājis. Toties klausītājiem tika sen iemīļotie gabali, Voodoo People, Out Of Space un Smack My Bitch ieskaitot.
Neatkarīgās apskatnieks sagaidīja savu iecienīto Invaders Must Die un jau grasījās doties pīppauzē, kad uz zāles sliekšņa tika apturēts ar kārtīgu pārsteigumu – ieskanējās zviedru industrial metal dievu Pain hita Shut Your Mouth bīts! Diemžēl nav informācijas, kas šis bija par gabalu (pēc setlistes it kā vajadzēja skanēt Diesel Power), taču tas bija kā patīkams svaigums tik prognozējamajā programmā.
Patiesībā viss bija prognozējami. Ij spēcīgās gaismas, ij videoprojekcijas, ij tas, ka liela daļa sanākušo būs kantainām acīm, kurās neatspoguļojās alkohols, bet gan citas apaļas un birstošas vielas. Arī tas piederas pie The Prodigy kultūras. Diemžēl. No pašas grupas tomēr tika gaidīts kas vairāk – kaut vai veiksmīgākas un ne tik smagnējas pārejas no vienas dziesmas uz otru. Arī koncerts tikai stundas ar kapeikām garumā likās pārāk īss. Jaunā albuma repertuārs ir interesantāks, tomēr no koncerta viedokļa The Prodigy uzstāšanās 2006. gada maijā Ķīpsalas hallē likās aizrautīgāka. Nepaliekam jaunāki ne mēs, ne viņi.
