Pieļauju, ka pamatīga grūstīšanās varētu notikt visās Latvijas grāmatnīcās, kurās šodien sāk tirgot Stīga Lārsona triloģijas Millenium otro grāmatu Meitene, kas spēlējās ar uguni. Pirmais romāns Meitene ar pūķa tetovējumu iznāca pērn, tomēr tas joprojām dzīvojas pa Latvijas pārdotāko grāmatu topiem, pierādot, ka āķis, kurš pirms gadiem pieciem iecirtās skandināvu, bet vēlāk arī pārējo eiropiešu lūpā, tagad trāpījis arī latviešu lasītājiem.
Fenomenāli panākumi
Stīga Lārsona triloģijas Millenium panākumi ir vienkārši fenomenāli. Pusoficiāla statistika apgalvo, ka to esot nopirkusi katra zviedru ģimene, ko vēl varētu izskaidrot ar kādu patoloģisku lokālpatriotisma izpausmi. Tomēr apstāklis, ka jau pērn pasaulē bija izdoti vairāk nekā 26 miljoni triloģijas eksemplāru, nudien nav norakstāms ne uz kādu specifisku Stokholmas sindromu. Tikpat zīmīgi ir tas, ka Stīga Lārsona Millenium sērija kļūst pieprasītāka no gada uz gadu. Ja sākumā tā okupēja Ziemeļvalstu lasītāju prātus, tad 2008./2009. gadā tās priekšā kapitulēja briti – nācija, kas uzskata, ka neviens cits bez viņiem no literatūras neko nejēdz. Jocīgo tējas paciņu cienītāju un pie pieminekļa pačurātāju jūsmai (pēdējie gan diezin vai lasa grāmatas) par apstiprinājumu varētu minēt vairākas prestižas literatūras godalgas, ko Apvienotajā Karalistē saņēmis Millenium, tomēr ar to nav vērts jaukt latviešu lasītāju galvas. Ne jau vienreiz vien esam pieredzējuši, ka mūsu pusē britu godalgotie romāni tiek sagaidīti ja ne ar sapuvušiem tomātiem, tad ledainu klusēšanu. Pavisam vienkāršs tautas vērojums tomēr liecina par labu Lārsonam – pēdējā gada laikā Millenium Eiropā konkurēja tikai un vienīgi ar Dena Brauna Zudušo simbolu, turklāt nebrīnītos, ja amerikāniskais Brauns galu galā arī zaudēs, jo trīs romāni vismaz matemātiski varētu raisīt krietni lielāku interesi nekā viens. Pirms tam Eiropā lielāka interese bija vien citam amerikānim ar afgāņa saknēm – Hāledam Hoseini (Pūķa ķērājs un Tūkstoš mirdzošu sauļu). Kas attiecas uz sapņu zemi ASV, tā uz zviedru žurnālista neticamajiem literārajiem panākumiem noreaģēja zibenīgi. Romānu ekranizācijas tiesības Holivuda jau ir nopirkusi.
Kā šo rindu autoram teica pazīstamā mediju eksperte Sandra Veinberga – vienīgā problēma esot, ka amerikāņiem trūkstot aktrises, kas spētu nospēlēt Līsbetu Salanderi. Tā viņi stāsta zviedriem. Ne vienreiz vien tomēr izrādījies, ka Holivuda iepērk romānu ekranizācijas tiesības tāpat vien – lai tās vienkārši netiktu citiem. Tiesību iegāde galīgi nenozīmē garantiju ekranizācijai.
Nepaveicās/paveicās
Lai cik arī finansiāli veiksmīga būtu Millenium epopeja, nevarētu teikt, ka Stīgam Lārsonam būtu veicies ar lielās peļņas baudīšanu. Sandra Veinberga stāsta – triloģija jau no sākta gala tikusi iecerēta kā bestsellers, tomēr cilvēks plāno, Dievs dara. Drīz pēc romānu pabeigšanas 2004. gadā Stīgs Lārsons, kāpjot augšup pa žurnāla Expo redakcijas trepēm, nokrita infarkta pļauts. Viņam bija tikai 50. Nepaveicās arī Stīga Lārsona dzīvesbiedrenei. Lai gan tagad tiek uzskatīts, ka viņa pamatīgi pielikusi roku romānu tapšanā, pāris nebija oficiāli nokārtojis savas attiecības. Abi dzīvoja kopā civillaulībā. To nu gan nevajadzētu darīt nedz Zviedrijā, nedz Latvijā. Pēc zviedru likumdošanas Lārsona atraitnei no lielās bagātības nepienākas nekas.
Ja nepaveicās Stīgam Lārsonam, paveicās Stokholmai. Tagad šajā pilsētā notiek ekskursijas visu tautību Millenium faniem. Bruņojušies ar īpašām kartēm, viņi apseko pilsētu, meklējot vietas, kur norisinājusies romānu darbība. Man Stokholmā tika rādīts īres nams, kurā maksa par kvadrātmetru pieckāršojusies, jo tur, lūk, grāmatā Meitene, kas spēlējās ar uguni esot apmetusies Līsbeta Salandere. Tā nu iznāk, ka Stīga Lārsona romāni ir labi visiem: gan lasītājiem, izdevējiem un tulkotājiem, gan nekustamā īpašuma tirgotājiem, viesnīcniekiem un krodziniekiem.
Asinis stindzinošs
Neceriet, ka atklāšu jums romāna Meitene, kas spēlējās ar uguni saturu. Par tādām lietām var norauties tumšā vārtrūmē! Triloģijas pirmā daļa tomēr ir neparasti laba. Protams, var piekrist, ka vietām Stīgs Lārsons balansē uz labas gaumes robežas, turklāt tajā paņēmienu klāstā, ko viņš mēdz izmantot, atradīsiet gan lētu demagoģiju, gan citus vidusmēra efektus, un tomēr... Kopiespaids ir fantastiski labs – ne jau velti par šo romānu jūsmo pat tāds maģiskā reālisma meistars kā 20. gadsimta kulta rakstnieks peruānis Mario Vargass Ljosa (tas pats, kurš reiz krodziņā iekaustīja Markesu).
Stīgs Lārsons prot savērpt intrigu tā, ka mati ceļas stāvus un lasot, nevari atrauties. Romāna pirmajā daļā bija brīži, kad skaidri sapratu – es nevaru to izlasīt vienā rāvienā, jo lapaspušu ir par daudz, un tomēr grāmata mieru nedeva. Sērijveida slepkavas, seksuāli maniaki, ekonomiskie afēristi, kuri pelna miljonus apzogot valsti un nodokļu maksātājus, hakeri, kas uzšķērdīs jebkuru datoru tā, ka īpašnieks pat nenojautīs, ka tajā jau sen saimnieko kāds cits, žurnālistu ķēķa pārzināšana. Vienkārši bauda lasīt! Pie pirmā romāna Meitene ar pūķa tetovējumu trūkumiem gan jāpiemin tā pagarlaicīgā ieskriešanās ievadā – lappuses sešdesmit, kurās Stīgs Lārsons iepazīstina, kas ir kas. Domāju, triloģijas otrajā grāmatā rakstniekam ar šādu nevajadzīgu publikas iesildīšanu vairs nebūs jānodarbojas (patiesībā Lārsons bliež kā no lielgabala, bet neesmu jums to teicis), un tā būs lieliska iespēja negulēt naktis, aizgūtnēm lasīt, nepacietībā drebēt un labā nozīmē jukt prātā no šī aizraujošā romāna, pierādot, ka stāsti par grāmatu drīzo nāvi 21. gadsimtā ir stipri pāragri.
