Ziņa, ka festivāla Zelta maska Latvijā ietvaros ar Sanktpēterburgas G. Tovstonogova Lielā Drāmas teātra izrādīto Fjodora Dostojevska Tēvoča sapni Rīgā uz pāris dienām ieradies leģendārais kino un teātra aktieris Oļegs Basilašvili, piespieda atlikt malā plānotos darbus. Kārdinājums bija tik liels, ka pagājušo sestdien pusdienu dežūrēju pie telefona, gaidot vai Basilašvili kungs piekritīs sarunai vai nē. Izrādījās, gaidīt bija vērts. Izcilo teātra aktieri Oļegu Basilašvili mūsdienu Latvijas skatītājs vislabāk pazīst pēc līdzdalības seriālā Meistars un Margarita. Viņa atveidotais Volands ir tik iespaidīgs un stiprs, ka aizmirst šo tēlu nav iespējams. Līdzās Mihaila Bulgakova romāna varonim viņš atveidojis neskaitāmus iecienītus ekrāna varoņus – aktiera panākumu sarakstā ir neaizmirstamas lomas tādās leģendārās filmās kā Stacija diviem, Mīlas verdzene, Dienesta romāns, Apsolītās debesis un vēl, un vēl. Sarunu sākām ar Mihaila Bulgakova romāna ekranizējumu.
– Kā jūs raksturotu savu Volandu?
– Vajadzēja saprast, kas īsti ir šis personāžs. Viegli nebija! Tiesa, romānā tiek pavēstīts – dzejnieks Ivans Bezpajumtnieks vakar pie Patriarhu dīķiem satika Sātanu. Manuprāt, tas nav nekāds Sātans. Tas ir kāds radījums, cilvēks... Jā, viņš dzīvo jau tūkstošiem gadu. Tieši tālab Volands ir izstudējis un iepazinis cilvēci līdz pēdējai vīlītei. Viņš laiku pa laikam parādās. Uzrodas, lai pārbaudītu Radītāja teoriju par to, ka cilvēkam laika gaitā vajadzētu evolucionēt, kļūt labākam, nekā viņš bijis, pakāpeniski pārvēršoties par Homo sapiens.
Tā Volands ierodas komunistu pārņemtajā Maskavā, lai pārliecinātos, kā šī jaunā šķiru mācība ietekmējusi ļaužu prātus. Un saprot – cilvēki kļuvuši vēl sliktāki, nekā viņi bija pirms tam! Varbūt viņi ir tādi, kādi bijuši pirms daudziem gadsimtiem – tikpat alkatīgi, tikpat muļķīgi, tikpat, skaudīgi. Reizēm gan viņu sirdī iezogas žēlsirdība. Tikai «dzīvokļu jautājums» – padomju vara viņus ir nedaudz samaitājusi. Tas arī viss!
Atskārtis šo situāciju, viņš savās gaitās pa pilsētu satiek divus patiesi izcilus cilvēkus. Tas ir Meistars, kam izdevies uzminēt Ješua biogrāfiju un lieliski to aprakstīt savā romānā. Un sieviete – Margarita, kas mīl Meistaru tā, ka ir gatava atdot viņa labā savu dzīvību, tikai tālab, lai Meistars varētu netraucēti dzīvot un strādāt. Tās ir divas individualitātes, kādas ļoti reti izdodas atrast cilvēku sabiedrībā, kura, savukārt, tādus īpatņus kā Meistars un Margarita parasti iznīcina.
Cilvēcei vispār ir raksturīgi iznīcināt jebko, kas uzsver un akcentē tās neapdāvinātību un aprobežotību. Atceraties Puškina, Ļermontova vai tā paša Majakovska likteni? Sabiedrība viņus iznīcināja, jo viņu pastāvēšana apliecināja to, cik mēs esam nožēlojami. Tāpēc Meistars un Margarita ir jānovāc. Volands lieliski saprot, kas viņus sagaida. Īpaši jau valstī, kuru terorizē NKVD un kompartija. Tieši tālab viņš dāvā tiem mieru. Volands pats viņus nogalina un dāvā mūžīgo mieru dārza ieskautā mājā, sveču gaismā, veca kalpa aprūpē.
– Teksts no Mihaila Bulgakova, bet cik daudz tur ir no jūs paša? Man ir sajūta, ka tā bija arī jūsu iespēja paust kaut ko sev ļoti svarīgu.
– Protams! (Pasmaida.) Mihaila Bulgakova Meistars un Margarita ir ļoti daudzšķautņains. Neviens un nekad nevarēs nospēlēt visu to, ko rakstnieks ielicis šajā romānā. Arī Volanda tēls Bulgakovam ir krietni vien plašāks. Uzfilmētais materiāls neietilpina visu, kas uzrakstīts. Tieši tālab man nācās izvēlēties to līniju, par kuru nupat stāstīju. Tas vēl nav viss! Es domāju, ka romāna Ješua, šis izdomātais tēls, nav nekāds Jēzus. Ievērojiet, Bulgakovs īpaši uzsver, ka Ješua nav Pestītājs, lai lasītājs nevilktu nekādas paralēles. Tas ir Ješua, sīrieša dēls! Tad, lūk, ja Ješua cilvēkos sēj labestību un saskata tikai labo, tad Volands ir viņa sabiedrotais, kurš soda ļaunumu.
Pavērojiet, ko tad Volands sastrādā Maskavā! Apdāvināto, bet neizglītoto dzejnieku Bezpajumtnieku, kurš rakstīja savus padomju pantiņus, viņš ar šizofrēnijas palīdzību pārvērš par filozofijas profesoru. Galvenajam romāna ateistam Berliozam Volands vienkārši nogriež galvu un dzer vīnu no viņa galvaskausa. NKVD stukaču baronu Maigelu liecinieku klātbūtnē nogalina ar pistoli, pēc tam pārvēršot viņu pelnos. Pārējos sīkos blēžus pārbiedē tā, ka tie vairs nekad nenodarbosies ar savām blēdībām. Maskavas iedzīvotājiem viņš iedveš, ka ne jau viss šajā dzīvē ir tik vienkārši, kā par to raksta Kārlis Markss. Un nav tik vienkārši kā Ļeņina vai Staļina runās! Viss ir daudz, daudz sarežģītāk. Ja cilvēks domā, ka viņš vada savu dzīvi un likteni, tie ir maldi. Iedomājieties, cilvēks ir kaut ko iecerējis, ieplānojis, bet pēkšņi – ļauna slimība un kaps. Volands jautā – kurš ar viņu tā izrīkojās, kurš to izplānoja? Taču ne jau pats cilvēks.
Tas ir tas, ko Volands iesēj gan sociālistisko maskaviešu, gan ne tikai maskaviešu prātos. Cilvēki spiesti sāk domāt. Domāt par to, ka eksistē kaut kas augstāks, kas vēl būs jāiepazīst, ka visa šī teroristiskā organizācija ar nosaukumu komunistiskā partija, dziļākajā būtībā ir sīka un pārejoša parādība.
– Sakiet, vai nebija bail uzņemties Volanda lomu? Pret Mihaila Bulgakova Meistaru un Margaritu pareizticīgo baznīca izturas nosodoši. Gan toreiz, gan tagad ir ļoti daudz baumu par to, ka līdzdalība romāna ekranizācijā aktieriem varētu slikti beigties, ka romāns ir par Sātanu un tamlīdzīgi...
– Kā redzat, nekas slikts ar mani vismaz pagaidām nav noticis!
Ziniet, es daudz diskutēju par šo romānu ar baznīctēviem. Domāju, ka viņi ļoti smagi maldās. Ja spriež loģiski, tad Bulgakovs, augsti stāvoša baznīcas darbinieka dēls, kurš ideāli pārzināja gan Veco derību, gan Jauno derību, gan tekstus, kas ir ap tām, nemaz nevarēja būt antikristietis. Tas ir kristiešu romāns. Tas sēj cilvēkos pārliecību, ka pastāv kāds augstāks spēks, kas vada mūs, kam jāpakļaujas. Tas nebūt nav Volands! Tas ir tas spēks, ko romānā iemieso Ješua. Baznīcas tēvi apgalvo – nē, tā nedrīkstot rakstīt, tā esot Volanda bībele. Ka Bulgakovs esot gribējis šo romānu pārvērst par bībeli, bet īsto Bībeli sadedzināt. Vistīrākās muļķības!
– Interesanti, ka šis viedoklis tiek atražots, kaut gan Bulgakovs, labi pārzinot kristietības vēsturi, ļoti skaidri norobežo Ješua līniju no tiem notikumiem, kas saistās ar īsto Jēzu Kristu. Kaut vai epizodē, kur Ješua apgalvo, ka ir bārenis. Ar to pašu šo neauglīgo diskusiju varētu slēgt!
– Protams! Berliozs Volandam apgalvo, ka esot taču vajadzīgi Jēzus Kristus dzīves pierādījumi. Volands atbild – nevajag nekādus pierādījumus, viņš vienkārši bija! Un piebilst – bet starp citu, būs vēl arī sestais Jēzus dzīves pierādījums un drīz jūs to saņemsiet! Vai telegrammu par jūsu nāvi uz Kijevu sūtīt? Ejiet! Bāc! Un galva nost! Sodīja! Par neticību. Par neticību!
– Kad gatavojos intervijai, izlasīju kādu interesantu stāstu par jūsu vectēvu. Nezinu, varbūt tā ir preses pīle, bet tomēr. Sakiet, vai tiesa, ka jūsu vectēvs savulaik par zādzību esot ielicis cietumā kādu Jakovu Džugašvili – vīru, kas vēlāk kļuva par Staļinu?
– (Pasmaida.) To jau mans tētis! Viņš bija liels fantazētājs un izstāstīja man šo stāstu. Bet esmu pārliecināts par deviņdesmit procentiem, ka tā nav taisnība. Kaut gan, principā tas būtu bijis iespējams. Ciems, kur dzīvoja mans vectēvs, atrodas kalnos netālu no Gori pilsētas, faktiski pie robežas, kas nodala vēl vienu Gruzijas reģionu – tā saukto Dienvidosetiju, vietu, kur nesen karoja. Mans vectēvs tur dzīvoja, viņš bija bagāts zemnieks. Tas principā ir pilnīgi iespējams, ka viņi varēja šo bandītu noķert!
– Jūsu Volands ir ļoti bargs un valdonīgs personāžs, kas apzinās savu spēku. Savulaik uz mani lielu iespaidu atstāju filma Stacija diviem. Tur jūs spēlējāt galveno varoni un jūsu atveidotais mūziķis Platons bija astoņdesmitajiem gadiem neraksturīgs. Maigs, labsirdīgs, padomju laikam netipisks.
– Ko nozīmē padomju laikiem neraksturīgs? Manuprāt, toreiz pat starp visapkaunojošāko profesiju pārstāvjiem, piemēram, čekistiem bija arī labi cilvēki. Viens tāds mani izglāba no drošas nāves. Reiz Maskavā manas jaunības laikos, mēs ar draugiem sastrīdējāmies ar diviem vecākiem puišiem, kuri uzbāzās meitenēm metro stacijā. Viņi izrādījās MGB aģenti. Izvilka revolverus un veda mūs uz iecirkni. Bija nakts. Mums par laimi patrāpījās viņu priekšnieks. Arī privātajās drēbēs. Viņš prasa, ko jūs vedat? Šie atbild – divus diversantus noķērām, viņi gribēja palikt sprāgstvielu zem Vasilija Staļina rezidences. Par nelaimi, tā biju turpat blakus metro stacijai. Pēc tā laika likumiem par šādiem noziegumiem tiesu nevajadzēja. Visu izlēma troika! Protams, ka vienīgais soda mērs bija nošaušana. Kad viņi to pateica, es sapratu – ir cauri! Sāku kaut ko taisnoties, kā jau jebkurš šajā situācijā... Par laimi priekšnieks saprata, kas par lietu. Viņš palaida savus darbiniekus, atdeva mums pases un ļoti rupjā formā pateica, lai pazūdam. Tāpēc nevar teikt, padomju vai nav padomju. Šī filma ir tā laika auglis.
– Un tomēr, jūsu varonis bija īsts džentlmenis, šajā filmā viņš uzņēmās svešu vainu un gāja cietumā!
– Nu ja! Mana varoņa sieva nobrauca cilvēku. Viņš milicijā pateica, ka bijis pie stūres un sieva tam piekrita... Un viņam bija jāiet cietumā. Nu ko tur padarīsi? Tādi cilvēki bijuši visos laikos un visām tautām.
– Un tomēr labi, ka viņi ir. Kaut vai filmā!
– Jā! Tiešām labi. Atceros kādu senu stāstu. Mūsu ģimenei Ļeņingradā bija paziņas. Ebreju ģimene. Viņu dēlam bija ļoti slikta redze. Brilles tādas, kā palielināmie stikli. Nu ļoti biezas! Armijā viņu redzes dēļ neņēma, bet šis puisis pieteicās brīvprātīgajos. Un viņus sūtīja uzbrukumā. Pulkovas augstienē. Protams, ka nesagatavotie, karot neprotošie brīvprātīgie tūdaļ krita vāciešu gūstā. Vācieši viņus nostādīja divās rindās. Teica – žīdi un komunisti, divus soļus uz priekšu. Šis cilvēks galīgi neizskatījās pēc ebreja. Puisis, kas stāvēja viņam aiz muguras turēja ciet aiz formas krekla – neej, nedari muļķības, nošaus! Viņš izrāvās un spēra divus soļus uz priekšu.
- Par ko tas liecina?
- Šis cilvēks bija lepns, nāves priekšā viņš cīnījās un aizstāvēja savas tautas godu! Var tikai noņemt cepuri un noliekt galvu, viņu pieminot. Aizstāvot ebreju tautas godu, viņš ziedoja savu dzīvību, parādot visiem – es no jums, slepkavām, nebaidos. Tādu cilvēku nav daudz, bet viņi ir visām tautām, visām nacionalitātēm, visos laikos.
– Jautājums no senas pagātnes. Sešdesmito gadu beigās, septiņdesmito gadu sākumā jūs piedalījāties filmā Leģenda par Vitusu Beringu. Galveno lomu tajā spēlēja Kārlis Sebris, piedalījās arī Vija Artmane. Vai iznāca toreiz ar viņiem satikties?
– Jā, bija tāda lieta! Bet diemžēl toreiz filmēšana notika tā, ka tās epizodes, kurās piedalījos es, nesakrita ar tām, kurās darbojās viņi. Tā mēs it kā kopā vienā filmā filmējāmies, bet nesatikāmies.
Ar Viju Artmani man bija viena tikšanās. Jau stipri vēlāk. To es nekad neaizmirsīšu. Man tika pavēlēts piedalīties koncertā Kremļa kongresa pilī. Tas bija tolaik, kad Gorbačovs tikko nāca pie varas. Nevaru ciest strādāt koncertos! Nē, es varu viens nostrādāt visu koncertu, tur nav problēmu, bet man riebjas tie piecu minūšu priekšnesumi. Bet tur nebija nekādas izvēles. Jāiet! Bija kaut kas jānolasa. Izvēlējos savu mīļāko dzejnieku Majakovski, dzejoli par sarunu ar sauli. Iznācu uz skatuves. Zālē atmosfēra atbaidoša. Gorbačovs sēž ar savu politbiroju. Kremlis, sardze un tā joprojām. Redzu, zālē ir arī Vija Artmane... Vārdu sakot, atmosfēra bija tik atbaidoša, ka es pēkšņi aizmirsu tekstu, kuru zināju no galvas jau divdesmit gadus. Viņa man pateica priekšā. (Smejas.) Kauns, protams, bija liels, bet paldies viņai! Izglāba.
Ar Rīgu mani saista filmēšanās citā darbā. Tā bija filma Sūtņu sazvērestība. Tā tika uzņemta galvenokārt Rīgā. Te filmēja pat veco Maskavu. Es biju sliktais sūtnis Lokarts. Filmēšanās laikā iepazinos ar Eduardu Pāvulu. Viņš bija izcils aktieris un lielisks cilvēks!
– Tā nav sena pagātne, kad Gruzijā dārdēja šāvieni. Jums ir gruzīnu uzvārds, kā jūtaties mūsdienu Krievijā?
– Ar to absolūti nav nekādu problēmu! Cilvēki jau saprot, kas ir kas un zina, kas notiek. Nē, ar to viss ir kārtībā. Kā jūtos mūsdienu Krievijā?
Es biju domes deputāts, toreiz, kad nāca pie varas Boriss Jeļcins. Mēs spērām daudz pareizu soļu, un tas, kas tagad Krievijā notiek, ir Jeļcina un viņa komandas reformu rezultāts. Es domāju, kādreiz Borisam Jeļcinam par to uzliks pieminekli no zelta. Viņš bija vienīgais no Krievijas valdniekiem, kurš šo valsti patiesi reformēja. Cita lieta, ka Jeļcina darbus, viņa brīvības tagad mēģina pagriezt citā virzienā. Tomēr to vairs nevar iznīcināt. Ja esam spēruši divus soļus uz priekšu, tad, pat ja kāds sper soli atpakaļ, vienalga paliek solis uz priekšu. Un es ticu, ka mēs spersim arī turpmākos soļus uz priekšu.
