Mākslinieks Juris Dimiters, kurš visvairāk pazīstams saistībā ar plakātu mākslu, paziņojis, ka turpmāk nodarbosies ar rakstīto vārdu. Šis laiks neesot piemērots «zīmētājiem un visādiem plakātistiem». Pagaidām viņa darbus var apskatīt grupu izstādēs Viņš nemeklē patiesību, viņš grib iespaidot? Rīgas Mākslas telpā un Blīvā telpa Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls. Gan darbos, gan sarunā var pārliecināties par to, ka viedokļa asums viņā nav zudis.
– Daudzi atceras jūsu provokatīvos plakātus no padomju laikiem. Kā tas bija iespējams cenzūras apstākļos?
– Ģenerāllīniju toreiz veidoja tā saucamā cīņa ar pretpadomju propagandu. Bija jāliedz viss, kas saistās ar pastāvošās iekārtas graušanu, rietumu ienaidnieku, tas ir, buržuāziski kapitālistiskās sistēmas cildināšanu un vardarbības, pornogrāfijas, rasisma, narkotiku, naudas spēļu un tamlīdzīgu no toreizējās varas viedokļa amorālu lietiņu piekopšanu un propagandēšanu. Pats reāli darbojos šīs cenzūras zemākajā līmenī, jo sabiju dažādās mākslas padomēs. Tas, ko šodien saucam par cenzūru, toreiz manā izpratnē un darbības virzienos bija drīzāk cīņa par augstāku māksliniecisko līmeni, ne tik daudz par politisko nevainību. Ar ko tad labāks tautā mīlētais Kārlis Ulmanis, kurš taču arī ieviesa stingru cenzūru? (Palasiet tā laika cirkulārus par aizliegto kino, lubu literatūru vai no bibliotēkām izņemamo grāmatu sarakstu.)
Šodien es balsotu par cenzūru ar visām četrām gan kultūras, gan politikas, gan ekonomikas jomā. Esmu par cenzūras aizsargātu tirgu, tautu un bērniem. Tāpat kā es pats cenzēju savas sabiedriskās izpausmes, balstoties nācijas kodos, ja gribat precīzāk – tradīcijās, tautasdziesmās un sakāmvārdos, vēlētos, lai sabiedrība man nebāžas virsū ar visu netīro šļuru, kas šķietamā tehnikas progresa vārdā dramatiski piesārņo un saīsina manu reālo laiku un dzīvi. Katrā mūsu seriālā vai satiksmes sastrēgumā pavadītā minūte taču tiek neatgriezeniski atņemta reālajai dzīvei! Manuprāt, modernie mediji ar televīziju priekšgalā ir lielākie masu slepkavas un gara bendes. Nav lielākas miskastes par tā saucamo kultūras industriju. Bet cilvēks ir vājš, to zinu pēc sevis.
Vispār jebkurā sabiedriskā iekārtā cilvēks 90 procentos savu funkciju ir brīvs, diskusija var būt tikai par to daļu brīvības, kura atdala cilvēku no dzīvnieka, padara viņu par sociālu subjektu – tie pāris genoma procenti, kas atbildīgi par to, lai cilvēks atšķirtos no cūkas. Kaut gan pēdējo desmitgažu laikā atšķirība lielākoties kļuvusi tikai vizuāla. Un pakaļkājās jau arī mēs pacēlāmies ne tik ļoti sen.
– Pastāstiet par astoņdesmito gadu bohēmas dzīvi, kas mūsdienās bieži tiek romantizēta.
– Iecienītākās bohēmiskās publikas uzturēšanās vietas bija Mazais bārs, Lielais bārs, saukts par Skapi, Lielā Rīga, Mazā Rīga, Metropole, Luna, Astorija, Putnu dārzs, Piena restorāns, Flora, Pie Aivazovska, Dieva auss, Kaza, Sivēns un Podluņniks. Vēl arī Lira ar aristokrātisko zāles pārzini Rigerta kungu un galveno viesmīli, Jāņa Anmaņa mammu, pie kuras viegli varēja svinēt uz krīta. Bez šaubām arī Mākslas darbinieku nama kafejnīca ar tumšiem sarkankoka paneļiem, kur atzīmēju savu sešpadsmito dzimšanas dienu un kur oficiantes Līvija, Vallija un Emīlija ieraudzīja manu skolas liecību agrāk nekā mamma. Stūrī bija skaņuplašu automāts, kurā par piecām kapeikām varēja noklausīties Blueberry Hill Fata Domino izpildījumā. Kā trīs nešķirami stalti brieži šad tad šeit iegriezās Andris Jakubāns, Ints Burāns un Rūsiņš Rozīte – šodien trīs cienījami nelaiķi.
Ja nolēma doties uz Skapi, bija prognozējams, ka tur dirnēs muzikantu, mākslinieku, kinoļaužu, literātu, humanitāro studentiņu, centra farcovščiku, arī kādu kagebistu pārstāvji, turklāt visneiedomājamākajās kombinācijās. Smēķēja, kā jau toreiz pieņemts, uz nebēdu. Pie farcovščika vai latviskāk – štellmaņa, cienījamās fotomeistares Māras Brašmanes brāļa Dīgļa, paciņa Marlboro maksāja vienu rubli. Kā šodien atceros Skapja kolorīto tualetes onkulīti Jansona kungu, pie kura varēja buržuāziski sakopties ar tīrām salvetēm, odekolonu un ožamo spirtu, bet vienlaikus viņš bija arī baņķieris, pie kura vienmēr tika iets grūtākā brīdī pēc palīdzības. Tikai par šiem diskrētajiem jautājumiem bija jārunā skaļāk, jo ar vienu ausi viņš bija kurls. Baumoja, ka viņš kādreiz bijis liels namīpašnieks. Jansona kungam bija savu parādnieku grāmatiņa tautiskos ādas vākos. Noteikumi bija vienkārši – kad atdeva, rublis pa virsu, neskatoties uz summu. Pēc viņa nāves atraitne ar šo grāmatiņu esot gājusi uz visām radošajām savienībām un teātriem piedzīt parādus.
Nākamajā dienā varēja doties atpūsties un sakopties uz Krīgera pirti – atgulties atsevišķā kabīnē uz balti klātas kušetes un, izlaidies kā senais romietis, pasūtīt aukstu alu, pēc tam doties uz baseinu vai, ja bārda jau auga, noskūties ar īstu bārdas nazi (kā Čārlija Čaplina filmās) pie vienmēr no žvinguļa tumšsarkani pietvīkušā friziera.
Katrā ziņā es neatskatīdamies atkal mestos tajā laikā – ielēktu 10. tramvajā un Andra Freidenfelda dziesmiņas pavadībā brauktu pēc tās brīvības, kura palika tur – kā vecais hipijs uz savu Vudstoku. Tikai, bez šaubām, jau ar tagadējo pieredzi, jo daudzas lietas es nepaspēju izdarīt un izbaudīt. Vajadzēja sociālismā daudz vairāk sagleznot, lai būtu ko kapitālismā pārdot. Bet toreiz jau likās, ka tā bezcerība vilksies mūžīgi. Ja man dotu iespēju no šodienas uz tiem laikiem paņemt kādu grāmatu, filmu vai citu kultūrvēsturisku priekšmetu, es atteiktos, jo viss labākais, manuprāt, tika radīts agrākajos laikos, piemēram, bītlu Yesterday, Imanta Kalniņa 4. simfonija vai Dāvāju Māriņai... Nemaz nerunājot par literatūru, kino vai glezniecību.
Pirmais, ko es darītu, pa čīkstošajām kāpnēm uzkāpjot Mākslinieku savienībā, pasūtītu mūsu scenogrāfu sekcijas referentei Sandrai Kalnietei uzadīt lielu, krāšņu jaku ar tautiskiem ornamentiem, ar ko šikot akadēmiķu sēdēs Maskavā un kas varbūt arī noderētu nākotnes Atmodai. Tad pēc kārtējās partijas sapulces beigām Dieva ausī uzsauktu Maijai Tabakai, Ramonai Umblijai un pārējiem kolēģiem dārgāko armēņu konjaku vai Kubas rumu.
– Kuras no sociālisma idejām mākslas pārvaldes jomā vajadzēja saglabāt?
– Man pietrūkst tā sarežģītā sociuma, kas aizgājis nebūtībā, tai skaitā braucieni uz Baltijas republiku biennālēm, triennālēm, dažādām Vissavienības skatēm ar sekojošu brāļošanos tur un diskusijām par to, kad reiz tas ārprāts beigsies. Arī toreiz nīstais, uzspiestais internacionālisms un humānisms – tā man pietrūkst kā slimniekam skābekļa. Ko tik es šodienas racionālajā pasaulē nedotu par iespēju piedalīties toreizējā automašīnu sadales komisijas sēdē, kuras loceklis es biju! Ar visu traģikomiski pusnopietno gaisotni, kas tur valdīja...
Toreiz būdams absolūts antikomunists, gan virtuves diskusijās, gan savos plakātos cīnījos par mazāko ļaunumu, par tādu modernizētu Ilfa un Petrova stila sociālismu, par vidi, kur radošajiem prātiem būtu vēl labāka un brīvāka dzīve. Par tautu toreiz nedomāju, tā jau tāpat bija aptaukojusies, par ko brīdināja ārsti. Par desu nedomāju, domāju par gulbi.
Ja mēs vēl sasummējam visus tos latviskos masu pasākumus, visus svētkus, teātrus, plaši sazaroto tautas mākslu, kas darbojās laukos. Es uzsveru – laukos. Jo tur ir latviskuma šūpulis, nevis kosmopolītiskajā lielpilsētā. Tagadējās varas vadībā jau 20 gadus mirst ciems pēc ciema.
– Mākslinieki toreiz dzīvoja labāk?
– Ir kāda svarīga atšķirība. Padomju vara ar visām savām nejēdzībām sniedza man tēmas, naudu un drošu sociālu infrastruktūru Mākslinieku savienības formātā, bet tagadējā vara tikai ierosina tēmas. Kopumā tā sistēma pret mani izturējās labi. Savukārt neatkarības perioda nozīmīgākais sabiedriskais novērtējums ir bijusi mana iekļaušana Mis Latvija skaistuma konkursa žūrijā, kur piešķīru [Inesei] Šleserei visvairāk punktu pirmajos kapitālisma uzplaukuma gados.
70. un 80. gadi Latvijas kultūrā bija radošs laiks. Ja man tagad būtu jāsaka paldies, kā kādreiz to svinīgos sarīkojumos rituāli mēdza darīt, tad [Leonīdam] Brežņevam, kuru es savās runās daudzkārt esmu lamājis, tiešām jāpateicas, jo tas ir bijis arī manas mākslas uzplaukuma laiks. Labākie plakāti, protams, asi kritiskie, labākās gleznas – sirreālistiskās. Par to – divstāvu dzīvoklis ar darbnīcu un trim tualetēm Mežciemā, pirmais auto. Valsts dāsni uzturēja kultūru, un kultūra savukārt uzturēja latviešu nacionālo identitāti. Domāju, latviešu nacionālā identitāte un kultūras līmenis nekad nav sasniedzis tādu uzplaukumu kā 80. gados ar kulmināciju un katarsi 80. gadu beigās. Tas, ka nebija brīvas izvēles starp Kaķīša dzirnaviņām un Hariju Poteru, visai nedemokrātiskā un totalitārā veidā latviskumu tomēr kopa un uzturēja.
Šodienas sociālekonomiskajā sistēmā neatkarīgām personībām ir grūti fiziski eksistēt. Tas nozīmē – brīvajā laikā pēc sētnieka vai kurinātāja darba gleznot, rakstīt vai sacerēt mūziku savam priekam. Iepriekšējā sistēma šo nišu nodrošināja itin pieņemami, īpaši manā laikā. Kamēr tā saucamie pagrīdes mākslinieki un citi margināļi netraucēja meinstrīmam vai, kā toreiz teica – netraucēja sabiedrisko mieru, arī viņi varēja itin sekmīgi darboties. Grūti pateikt, kuru režīmu ienīstu vairāk – toreizējo vai tagadējo. Statistiski un stratēģiski analizējot, tagadējais nodarījis latviešu tautai lielāku fizisku un garīgu ļaunumu. Savukārt dzīve klosterī varbūt ir veselīgāka, lai arī ar pilnām vīna un degvīna mucām pagrabos, nekā dzīve bordelī vai spēļu ellē.
– Kāpēc brīvība daudzus sabojāja?
– Ir tāds teiciens «Dievs nesoda, viņš dāvina brīvību...» Tie pārbaudījumi mums visiem – sovokiem – droši vien bija un ir par to, ka kompromitējām un nespējām tuvināt kādu cilvēces mūžīgo utopisko sapni. Tas alternatīvais projekts, izgājis cauri bībeliskām mokām, 80. gadu beigās atkal nostādīja nabaga cilvēku krustcelēs. Atceros, kā ņirgājos par to, ka Bobs Dilans kādā intervijā teica: «Nauda ir velna mēsli», bet mēs uzķērāmies šim nešķīstā gara kārdinājumam un tad, kā salīdzinājumā no Lūkas evaņģēlija – cilvēki, velnu pārņemti, iemiesojās cūkās, kas gāja bojā, metoties no kraujas ezerā. Par šo tēmu esmu radījis pat vairākus plakātus.
Mantojums, kuru pūrā saņēma jaunā vara, bija fenomenāls. Bet tikpat fenomenāli tas tika arī izsaimniekots un novests līdz bankrotam. Latvija savas otrās neatkarības sākumā bija bagātākā valsts pasaulē: nami un zemes bez hipotēkas, pati valsts bez parāda, kuģi, meži, milzīgs mājlopu skaits, funkcionējoša infrastruktūra, turklāt valsti apdzīvoja viena no izglītotākajām tautām. Kā teiktu Kārlis Ulmanis: «Tie bija tie māli, ar kuriem jāmūrē.» Tomēr mūrnieku brigāde, kā izrādījās, bija sastāvējusi no mutes brūķētājiem, prastiem ierāvējiem un korumpantiem.
Kāds ārzemju viesis reiz izteicās – ja jūsu haosā ir tik lieli sasniegumi, kas būtu, ja jūs ieviestu kārtību? Rezultātā jau sakārtojām. Vai var salīdzināt nomācošos, pelēkos VEF cehus ar Dominas majestātisko šiku? Alfas pusslepeno, piegružoto teritoriju ar demokrātisko šodienas supermārketu, kur brīvi un laiski var klaiņot pircēji un ēdēji no visiem Latvijas nostūriem? Tāpat sakārtojām tautu bagātajos un nabagos, cittautiešos un rāsīgos latviešos.
Lielākais naids padomju laikā akumulējās tādēļ, ka neļāva braukt uz ārzemēm un nevarēja dabūt daudzas iekārojamas lietas. Tagad, kad gandrīz trešdaļa darbaspējīgo ir aizbraukuši uz turieni, kur man neļāva braukt, saprotu, ka nelaišanai bija ekonomiski priekšnosacījumi – par vienām brīvībām jāmaksā ar citām, un, ja brīvība jāsadala daudzmaz taisnīgi un vienlīdzīgi, tad bez aizliegumiem un diktatūras neiztikt.
– Vai varat minēt konkrētas kļūdas, kas tika pieļautas, Latvijai atgūstot neatkarību?
– Plašajā postpadomju telpā viss gruva ļoti līdzīgi – tā bija kā lavīna, tāpēc kļūdu nebija, jo ko gan var iesākt pret milzu lavīnu vai šļūdoni. Mēs kā noburti, kā mīlestībā akli mīlētāji, neatskatoties metāmies kapitālisma narkotiskajos apkampienos, nemanot, kā tas nožņaudz. Toreiz pasaulē bija neoliberālisma ziedu laiki un receptes visām valstīm bija vienas un tās pašas – bezalternatīvā šoka terapija. Daži mūsu sportisti un fiziķi, izgājuši pāris mēnešu ekonomistu kursus Džordžtaunas universitātē, bija gatavi Atmodas nohipnotizēto tautu pirmo reizi pasaules vēsturē vest pretējā virzienā – pretim lietu dabiskajai kārtībai.
Varbūt loģiski varu izskaidrot, bet tomēr par kļūdu uzskatu to, ka politikā pilnīgi atteicāmies no kreisā diskursa. Var jau mūsu komunistus vainot par to, ka tie ar sliktu tehnisko izpildījumu un vēlāk, atklāti bezidejiskā kolaboracionismā šturmējot sociālos liftus, degradēja pašu ideju, bet tas bija tieši tāpat, kā baznīca un tās birokrātija gadsimtiem ilgi ir degradējusi Jēzus Kristus idejas.
– Reiz jūs sacījāt, ka vajadzētu likvidēt Okupācijas muzeju.
– Ir izveidojies tāds kā okupācijas mārketings, kam iedala līdzekļus un ar ko pelna maizi – tiek uzturētas biedrības un fondi, par to saņem grantus. Labāk būtu apbruņot zemessardzi, bet no tās jau valdošai elitei ir bail. Kamēr okupācijas muzeja vietā nebūs strēlnieku muzejs, veltīts gan varonīgām un nežēlīgām uzvarām, gan traģiskai un kaunpilnai okupācijai; kurā visā savā godā un mistiskajā pārlaicībā mēs satiksim baltos un sarkanos strēlniekus, kurā varēs ieraudzīt gan leģionārus, gan sarkangvardus, gan nobendētos mežabrāļus, gan viņu nobendētos jaunos aktīvistus, tikmēr mēs būsim sašķelti un nākotnes mums nebūs.
Latviešiem ir divas svētas lietas – dainas un strēlnieki. Bet kārtējo reizi no vēstures failiem tika dzēsta strēlnieku piemiņa. Mūsu strēlnieki izmainīja pasaules gravitāciju, pagrieza to uz citu pusi. Ne jau politiķi un sabiedriskie darbinieki izcīnīja Latvijas valsts neatkarību. Viņi ar saviem spalvaskātiem to tikai apstiprināja. Savas dzīvības un asinis ziedoja tie, kuri guļ pie mātes Latvijas; kurus mēs arvien vairāk pieminam ar desiņām, karodziņiem, dejām un feierverkiem Daugavmalas tusiņā, bet aizvien mazāk tur, kur tumsā deg mūžīgā uguns.
Svešumā dzīvojošie pareizā tautas genofonda un mentalitātes saglabātāji inspirēja varoņu muzeja transformāciju vergu jeb okupācijas muzejā. Tas sākās ar nevainīgiem poētismiem kā «bāreņu tauta» un beidzās ar to, ka no varoņu, Lāčplēša un strēlnieku tautas tikām pataisīti par pazemotiem, piesmietiem un izvarotiem. Stāstot visai pasaulei, ka padevāmies bez neviena šāviena, mēs gribam, lai mūs par to ciena. Ciena tikai tos, kuri par savu brīvību un ideju ziedo dzīvības. Bet mēs mazohistiski rādām visādiem ārzemju valstsvīriem un sievām, kā daži kaimiņu valsts zaldāti nošļukušiem bikšu dibeniem tūkstošiem latviešu sadzina lopu vagonos, lai paņemtu savā verdzībā, tādējādi atkal un atkal uzplēšot savas rētas un kaisot tajās sāli. Tā mēs joprojām izbaudām savu zaudējumu sāļo asins garšu un vēl nākotnē piebūvēsim muzejam klāt milzīgu sāls kluci vietā, kur patiesībā būtu jācērt rokas un galvas zagļiem un viltvāržiem.
– Ko jūs domājat par latviešu un krievvalodīgo attiecībām mūsdienu Latvijā?
– Katra valoda taču ir logs uz bezgalīgu informatīvo telpu, tā ir viskonvertējamākais kapitāls. Runājot par krievvalodīgajiem un nepilsoņiem, gadu gaitā ir konsolidēts viens monolīts, vitāls spēks, kas vēl tikai mostas. 20 gadu ilgajā politiskajā murgā esam izaudzējuši pūķi. Kontekstā ar milzīgo Krieviju veidojas līdzība, kurā bāleliņš, kuram liekas, ka viņš atradis pūķa alu, braši sauc «Nāc ar mani cīnīties!», bet pēc brīža no tālienes nogrand milzu pūķa balss: «Vispirms izlien ārā no manas pēcpuses, brālīt!» Tāpēc, lūdzu, nesējiet un nekuriniet naidu, domājiet par saviem bērniem! Pļavnieki, Purvciems, Bolderāja, Zolitūde un citi, agrāk sauktie guļamrajoni pārvēršas par grandioziem geto rajoniem, kuros jūs, bāleliņu atbalstīti, audzējat drakonu.
Kam ir izdevīga šāda etniskā un starpvalstu naida kurināšana? Vai nu lielvalstīm, kam kādreiz piederējušas teritorijas, kurās mēs dzīvojam, vai kādam, kas vēlas savās interesēs no tālienes kūdīt attiecīgās valstis, spēlējot lielo politisko šahu. Tad man Latvija atgādina mazu bezpilota lidmašīnu, par kuras pulti notiek grūstīšanās.
Ja Kārlis Ulmanis teicis, ka teļos ir mūsu nākotne, es gribētu teikt, ka krievos ir mūsu nākotne. Mūsu krievvalodīgie ir mūsu kapitāls, reālā bagātība un saikne ar resursu ziņā bagātāko un lielāko valsti pasaulē. Visa pasaule snaikstās un siekalojas ap to. Tas ir neapgūts potenciāls, kāda bija Amerika 19. gadsimtā. Ko mums darīt šodienas izrakņātajā Eiropā, ja Krievija guļ mistiski izpletusies tepat mums blakus? Šī reālā saikne ir pārsimt gadus kopīgas ciešanas un uzvaras, kopīgi prieki un bēdas. Esam palīdzējuši savākt sabrūkošo impēriju un atkal to sagraut. Mūsu un kaimiņu valsts pamati ir mūrēti ar balto krievu un sarkano latviešu, tieši tāpat kā ar sarkano krievu un balto latviešu asinīm. Tāpēc, prognozējot nākotni, visa nacionālā enerģija būtu jāveltī attiecību uzlabošanai ar mūsu krievvalodīgajiem un pašreizējo Krieviju, jo katrs antikrievisks ekscess gan pret vietējiem, gan kaimiņiem vairo balsis Lielkrievijas impēristiem – tiek mestas jaunas pagales nākotnes ugunsgrēkā. Cerības, ka Krievija sabruks, ir jau pāris simtu gadu, bet tā katru reizi cauri vēstures dzirnām izmaļas sveikā.
– Kāpēc vairs nenodarbojaties ar plakātu mākslu, kurā šīs problēmas varētu uzrādīt?
– Tagadējā pārblīvētajā informatīvajā telpā plakātam ir maza rezonanse. Izdzird un ievēro tikai tos, kuri spridzina, dedzina vai vismaz met bruģakmeņus.
Autoritārā sistēmā ir problēmas ar skaļu un publisku viedokļu paušanu, bet demokrātiskajās sistēmās vispārējā informatīvajā troksnī tevi vienkārši nedzird.
Tagad strādāju pie grāmatas par sevi. Doma bija parādīt savu radošo darbību zem desmit valdniekiem, sākot ar Josifu Staļinu un beidzot ar Valdi Zatleru, bet, tā kā darbs ir ievilcies un nācis klāt vienpadsmitais valdnieks, man nedaudz jāpamaina kompozīcija.
