Iespaidu par gruzīniem kā lepnu, karstasinīgu un sirdsgudru tautu mums nenoliedzami veidojušas izcilās padomju un atmodas laikā skatītās kinofilmas. Negribu teikt, ka kaut ko skatīt savām acīm nozīmē sagraut iepriekšējos stereotipus.
Taču Gruzija ir daudz, daudz sarežģītāka zeme un tauta, nekā man bija šķitis iepriekš.
Viens no visu Gruzijas viesu ieteikumiem pirms brauciena bija – izbaudi gruzīnu vīnu un ēdienus! Es varu atkārtot to pašu – izteiksmīgi vīni un garda maltīte – tā ir īsta Gruzijas vizītkarte.
Senatnes un modernisma simbioze Tbilisi
Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi savijas senatnīgās vecpilsētas šauro ieliņu labirinti ar mūsdienu stikla arhitektūras paraugiem, ar kuru pompozajām būvēm bija pārņemts iepriekšējais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili. Daudziem vietējiem šī modernisma un senatnes simbioze nešķiet pievilcīga, tomēr jāteic, ka neglīta tā nav. Mtkvari upes krastos Tbilisi stiepjas teju 40 kilometru garumā, bet pati glītākā daļa, protams, ir vecpilsēta ar kalnos iebūvētajiem namiem un šaurajām ieliņām, ar Narikalas cietoksni augstu kalnā un vecajām minerālūdens pirtīm kalna pakājē, kā arī Metekhi baznīcu otrā pusē. Abus upes krastus pār gleznaino ieleju savieno gaisa tramvajs. Tbilisi centrs naktī ir skaisti izgaismots. Par Tbilisi dibinātāju uzskata Gruzijas caru Vahtangu I Gorgasali, kurš 458. gadā esot nolēmis šeit pārcelt galvaspilsētu no senās galvaspilsētas Mchetas. Pilsētas vārds cēlies no gruzīnu vārda tbili, kas nozīmē karsts. Leģenda vēsta, ka Vahtangs I devies medībās ar piekūnu apvidū, kurā bija nolēmis celt jauno galvaspilsētu. Piekūnam izdevies noķert putnu, taču tas izslīdējis no piekūna nagiem un iekritis strautā. Tas izrādījies karstais minerālūdens avots, kurā putns bija izvārījies – gatavs maltītei. Šodien pilsētas centrā par salīdzinoši nelielu samaksu ikviens var izpērties pirtī no kalna plūstošajos ūdeņos, iegūstot mīkstu ādu un zīdainus matus.
Pilsētas ikdiena gan ir nedaudz citāda nekā vieglas romantisma devas apdvestā vecpilsēta. Ēkas, veikali, cilvēki liek atminēties Latviju pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, ubagotāji uz ielām – to, ka Gruzija diemžēl ir visai nabadzīga valsts ar 200–300 USD vidējo algu un vēl niecīgāku pensiju. Autovadītāju trakā braukšana un necieņa pret kājāmgājējiem šeit nonāk pilnīgā pretrunā ar gruzīnu viesmīlību, sirsnību un dziļo dievbijību. Gruzīnu pareizticīgo baznīcas Tbilisi ir cilvēku pilnas, ļaudis lūdz Dievu, un to dara jauns un vecs, vīrieši un sievietes. Gruzijā pareizticību atnesusi svētā Nino, kurai rokās no vīnogulāja savīts krustiņš.
Senā galvaspilsēta
Netālu no Tbilisi, aptuveni 20 minūšu braucienā no centra, atrodas senā Gruzijas galvaspilsēta Mcheta. Vārds senā gan, iespējams, attiecas tikai uz vienu no gruzīnu pareizticības svētvietām – Svetitskhoveli katedrāli, kas slejās pāri pilsētas mūriem. Pārējā pilsētas daļa ap katedrāli ir atjaunota un pārbūvēta – tradicionālā stila ēkām ir senatnes arhitektūras piesitiens, taču tās vairāk atgādina tūrisma objektus. Mazās suvenīru un vīna bodītes, kas izvietotas šajās ēkās ap katedrāli, ir tipiski tūristu pievilināšanas namiņi, bet nesteidziet tur vīnu pirkt – zīmoli un cenas kā Rīgas lielveikalos.
Svetitskhoveli katedrāle ir būvēta vietā, kur apbedīts vietējais jūds Sidonijs ar Kristus līķauta skrandu rokā. Tā līdzšinējā grandiozajā veidolā pārtapusi pamazām – no 5. gadsimta līdz 15. gadsimtam – un kopš tā laika šī ir lielākā bazilika Gruzijā, zem kuras mūriem atdusas visi valsts monarhi.
Skatoties no katedrāles pāri ielejai kalnā no katedrāles, – redzams Džvari jeb Krusta klosteris, kura askētiskie mūri tapuši 6. gadsimtā ap koka krustu, kas uzstādīts kalnā. No Džvari klostera kalna virsotnē paveras skaists skats uz Aragvi un Mtkvari upju sateci un Mchetas pilsētu.
Gruzijas kara ceļš
Stāstot par šo 200 kilometru garo kalnu ceļu, var izstāstīt Gruzijas vēsturi – no aizlaikiem līdz 1783. gadam, kad gruzīnu cars Iraklijs noslēdza savienību ar Krievijas carieni Katrīnu II pret Irānu, ar atļauju izmantot šo ceļu, un 1801. gadā, jau Aleksandra I laikā, pa šo ceļu ienāca krievu karaspēks, tā Gruzijai zaudējot neatkarību uz ilgiem gadiem. Ar Gruzijas kara ceļu saistās traģiskie Otrā pasaules kara notikumi – Hitlera armija cauri tam netika. Arī 2008. gada kara laikā šis ceļš gruzīniem bija ar militāru spēku jānosargā no Krievijas.
Bet tūrista acīm tas ir šaurs, līkumots ceļš augstu kalnos, kur, paceļot acis pret sniegotajām virsotnēm, tu trīci bijībā, vērojot dabas dievišķo ieceri – sniegties tuvāk debesīm, bet, skatoties lejup, tu trīci bailēs, cerot, ka dievišķā iecere neliks tavam transportlīdzeklim tūlīt gāzties lejā dziļajās aizās.
Īpašā cieņā vīns
Nedzert Gruzijā vīnu ir tas pats, kas iespļaut namatēva sirsnīgajā sejā. Pat gruzīnu literārās valodas pamatlicējam Aleksandram Čavčavadzem, tiek uzsvērts, ir nopelni ne vien literatūrā, kaujas mākslā, diplomātijā un vienkārši gara aristokrātijas latiņas celšanā, bet arī vīna darīšanas kultūras izkopšanā. Viņa muižas tuvumā atrodas vīna darītava Cinandali vīniem. Pa ceļam uz Cinandali, Gurdžāni pilsētā, slejas piemineklis slavenajam aktierim Sergo Zakariadzem, kurš vienu no savām diženajām lomām nospēlējis 1964. gada Rezo Čheidzes filmā Kareivja tēvs. Gruzīniem spilgtākā epizode no šīs filmas ir nevis kādi padomju armijas varoņdarbi, bet gan aktiera tēlotā varoņa pļauka krievu tankistam, kurš veic manevrus vīnogulāju laukā, sabojājot stādus. Paši gruzīni visi kā viens saka: vīnu, atšķaidītu ar ūdeni, šeit dod mazuļiem no pusotra gada vecuma. Bet liekas, ka tas jau caur mātes pienu iezīsts, jo, lai arī piesardzīgi, bet tomēr no vīna neatsakās pat ne grūtnieces, ne barojošas mātes. Gruzīnu baltvīni ir dzintaraini sulīgā krāsā, bet sarkanvīni – biezi, tumšsarkani ar spēcīgu tanīnu pēcgaršu. Paši gruzīni lepojas ar to: kā stāsta vīna darītavā un krodziņā Pheasents Tears (Fazāna asaras) gleznainajā Signagi pilsētā Kahetijas kalnos, gruzīnu vīna darīšanas metode ir unikāla. Vīnogu sula tiek raudzēta milzīgās (līdz 2 tonnām) zemē ieraktās māla krūkās (čuri) kopā ar miziņām, sēkliņām un kātiņiem. Tāpēc arī tik spēcīgs tanīnu (miecvielas, kas rada mutē savelkošu sajūtu) efekts šajos vīnos. Gadījies dzirdēt, ka no gruzīnu vīniem vairāk sāpot galva nekā no franču vai itāļu. Bet laikam tas atkarīgs no izdzertā vīna daudzuma, un vairāk parasti izdzert gadās viesmīlīgā atmosfērā, kas Gruzijā ir likums. Kāpēc stilīgajai vīna darītavai Pheasents Tears tāds nosaukums? Tāpēc, ka gruzīniem ir teiciens «no laba vīna pat fazāns apraudāsies».
Ēdieni
Protams, latviešu nacionālais ēdiens šašliks, kas šeit asociējas ar Kaukāza virtuvi, Gruzijā ir: tikai to sauc mcvadi. Tā ir uz iesmiem cepta gaļa (visbiežāk – cūkas, jo garšīgs mcvadi no jēra esot tikai tad, ja jērgaļa izcila), turklāt tā netiek marinēta, kā pieņemts Latvijā. Hinkali (lielie gaļas pelmeņi) esot vīru varēšanas apliecinājums – jo vairāk pelmeņa kātiņu uz šķīvja, jo riktīgāks vecis. Hinkali ir tik sātīgs ēdiens, ka ar trijiem jau jājūtas paēdušam. Bet īstā veča varēšanas apliecinājums esot ap 20 hinkali. Gruzīnu maize – hačapuri – katrā novadā tiek cepta citāda, un jāteic, ka maize maltītē taupīta netiek. Pārsteidzoša vieta gruzīnu virtuvē ir atvēlēta sēnēm – līdz šim nekur nav nācies baudīt tik daudzos veidos pagatavotas sēnes – austersēnes un šampinjonus.
http://news.lv/Maja/2014/07/25/viesmiliga-gruzija
