Ja lielajām Itālijas pērlēm, kultūras šūpuļiem – Florencei, Romai vai Venēcijai – nav nekādas īpašas vajadzības veidot savu tūrisma tēlu ar klasiskās literatūras palīdzību, tad Verona, pilsēta, kurā risinājās Romeo un Džuljetas traģiskās mīlas kaislības, labprāt izmanto britu Viljamu Šekspīru sava tēla spodrināšanā.
Džuljeta šai pilsētai piesaista neskaitāmus tūristus no visas pasaules. Jo īpaši – meitenes.
Kā nokļūt
Ir samērā daudz ceļu un variantu, kā nokļūt Veronā. Uz turieni no Rīgas ar pārsēšanos ved virkne aviokompāniju. Ir iespēja ierasties arī ar vilcienu no kādas citas Itālijas pilsētas vai Vācijas. Arī auto tūristiem šī pilsēta ir pietiekami draudzīga, jo satiksme te nav pārāk sarežģīta. Mēs ielidojām ar Air Dolomiti lidmašīnu no Frankfurtes un ar atvieglojumu secinājām, ka Veronas lidosta ir mājīga. Šķiet, ka mazāka par Rīgas lidostu, vienkāršāka, bet maķenīt ērtāka, jo pašiem nav jādrukā muļķīgās ebiļetes, uztraucoties, ka svarīgākajā brīdī printerī pietrūks pulvera.
Zinātāji uz centru var aizkļūt viegli un lēti. Busiņš no lidostas nogādā braucējus uz Veronas dzelzceļa staciju (Puorta Nova). Tālāk uz izvēlēto mērķi var iet kājām vai izmantot sabiedrisko transportu. (Centrs ir apmēram 20 minūšu gājienā pa visnotaļ gleznainu ielu.) Savukārt nezinātājiem par to nav liela bēda – taksītim no lidostas līdz viesnīcai pilsētas vēsturiskajā centrā nevajadzētu izmaksāt vairāk par 25 līdz 30 eiro, ieskaitot dzeramnaudu, kas, protams, tiek gaidīta. Normāls brauciens ilgst apmēram divdesmit minūtes, bet, ja pie stūres trāpās kāds vietējais Šūmahers, kam spidometra bultiņa mierīgi uzskrien līdz 160 kilometru atzīmei, tad vēl ātrāk.
Orientēšanās
Apmaldīties Veronā ir pagrūti, kaut veco pilsētu ieliņas it visur pasaulē ir diezgan šauras, līkumainas un neprognozējamas. Tomēr sīka noklīšana no maršruta te nav bīstama. Ja paskatās kartē, pilsētas vēsturisko centru ieskauj Adidžes upe (Adige), kas te met strauju līkumu. Pat ja gadās apmaldīties, virzoties uz kādu no trim debespusēm, tālāk par krastmalu aizklīst neizdosies. Tā ir dabiska robeža. Savukārt ceturtajā, dienvidu virzienā orientieris ir veca pilsētas cietokšņa siena ar milzu grāvjiem. Ja tie pārvarēti, tad vēsturiskais centrs ir atstāts. Tūristus piesaistošie galvenie apskates objekti pamatā meklējami divu pilsētas laukumu – piazza Bra un piazza delle Erbe – tuvumā. Abus savieno iepirkšanās iela via Mazzini. Ērti, vienkārši, bez īpašām problēmām. Pilsētas kartes nav problēma – tās bez maksas pieejamas viesnīcās (tikai var gadīties, ka jums pašiem tā jāpalūdz) vai informācijas centrā. Viens tāds atrodas pretī Veronas arēnai, piazza Bra otrā pusē. Angļu valodu šeit saprot, meitenes ir laipnas.
Veronā varu ieteikt Verona Card, kas dod iespēju ar labu ekonomiju apmeklēt muzejus un izmantot sabiedrisko transportu. Tās darbības termiņš ir dažāds – (24 stundas, trīs dienas, nedēļa), protams, arī cena atkarīga no tā. Nopirkām trīs dienu karti (20 eiro gabalā vienam cilvēkam). Sabiedrisko transportu, izrādījās, lietot nebija ne mazākās vajadzības, tāpat kā pirkt vilciena biļeti uz Vāciju par 39 eiro (lēti, starp citu!), tomēr pilsētas muzejos karte strādāja gandrīz ideāli, jo pirkt atsevišķas biļetes uz katru muzeju ir dārgi. Ekonomija iznāca pamatīga.
Apskates objekti
Ļoti interesanti apskates objekti koncentrējas ap piazza delle Erbe. Apskates vērts ir jau pats tirgus laukums, kur darbadienās notiek reāla andele, bet gar apgleznoto namu sienām izkārtojušies mazi krodziņi. Arī veikalu koncentrācija te ir visnotaļ pamatīga, turklāt atrodamas ne tikai zīmolu bodes un parastais tirdzniecības centru eirokomplekts – arī daža laba interesantāka pārdotuve.
Ja esat papriecājušies par itāliešu tirdziņu, dodieties virzienā pa kreisi, ja stāvat ar muguru pret daudzajiem krodziņiem. Jau pēc dažiem desmitiem metru būs norāde Casa di Giulietta. Turpat pirmajā vārtrūmē jau tā būs – slavenā Džuljetas māja visā godībā ar visu vēsturisko Džuljetas balkoniņu. Šī vārtrūme (tāpat līdz spīdumam nopaijātā bronzas Džuljeta), protams, ir īpašs stāsts. Šaurajā ejā Džuljetas no visas pasaules spindz kā mušas un raksta uz sienas savus mīlas apliecinājumus. Tāpat meitenes un reizēm arī zēni apmīļo bronzas skulptūru, fotografējas. Burziņš te ir ne pa jokam, turklāt viss notiek policijas uzraudzībā. Nevajag tomēr no burzmas baidīties. Ļaudis te vienkārši tusē. Ja jums ir Verona Card, nekādās rindās nemīcieties! Ejiet drošu seju pūlim cauri, muzejā iekšā un uzrādiet to kasierei. Šī, manuprāt, ir viena no simpātiskākajām vietām Veronā.
Ja gribat būt uzticīgi vecajam labajam Šekspīram, tad netālu no Džuljetas mājas tuvāk Adidžes krastmalai pie lielas vēlēšanās var atrast arī Romeo māju, kur gan nav nekā sevišķa (Romeo laikam te nav pārāk lielā cieņā). Krastmalā, ejot pa labi, apmēram divdesmit minūšu gājienā būs arī klosteris, kurā apskatāms Džuljetas kaps (tomba di Giulietta). Klosteris mūsdienās pārvērsts par pilsētas sienu gleznojumu muzeju. Brīdī, kad to apmeklējām, tajā norisinājās kāzu ceremonija. Apmeklēt Šekspīra traģēdijas norises vietas, izstaigājot varoņu dzimtu vārdos nosauktās ielas, nesteidzīgā solī aizņems apmēram pusdienu.
Runājot par piazza delle Erbe, noteikti ir vērts apskatīt tam blakus esošo kompleksu, ko veido Palazzo della Ragione, Torre dei Lamberti un Galleria d'Arte Moderna. Interesanta pils, Modernās mākslas muzejs, kur vārds modernisms saprotams apmēram mūsu Vilhelma Purvīša laikabiedru izpratnē – nekādas laikmetīgās mākslas! Muzejs, šķiet, samērā nesen atvērts, bet tajā mēdz ganīties diezgan dīvaini zāles uzraugi, tomēr nepievērsiet tam uzmanību. Varbūt Itālijā viņi vienkārši ir hiperaktīvi un auļo pa muzeja zālēm, ķerstot iedomātus velniņus. Pie sienām pārsvarā reliģiski sižeti un portreti – gaumīgi, bez pārmērībām. Droši var rādīt pat maziem bērniem.
Torre dei Lamberti ir tornis ar pulksteni, kurš ik pa laikam zvana. Tomēr nesatraucieties – neskan tas milzu zvans, kas atrodas blakus skatu platformai, bet gan mazāks un augstāk. Bungādiņas nepārplīsīs. No torņa paveras lieliska Veronas panorāma. Augšā iespējams tikt, pieveicot nebeidzamu pakāpienu virkni – vai uzbraukt ar liftu. Lifts gan neved līdz galam, un brauciens tajā maksā vienu eiro. Kāpt no lejas ir diezgan ekstrēms pasākums spītīgajiem, bet var pamēģināt arī tā, kaut gan kājas Veronā noderēs citur. Šī kompleksa apskatei atvēlamais saprātīgais laika patēriņš ir apmēram puse dienas. Protams, var izskriet ātrāk, bet vai ir vērts?
Dzīvojām viesnīcā blakus Castelvecchio – Veronas vecajai pilij. Šī nu ir vieta, kas varētu sajūsmināt ģimenes ar bērniem, īpaši puikas. Kaut tāda būtu Latvijā! Te ir sargtorņi, biezi aizsargvaļņi. Tas viss apskatāms, izložņājams un mijas ar daudzveidīgu ekspozīciju trijos stāvos. Sākot no apgleznotiem sienu fresku fragmentiem, beidzot ar ieročiem un arheoloģiskiem atradumiem. Ja esat Castelvecchio, pārejiet pāri Adidžes upei pa senlaicīgo Scaligero tiltu, tas ir kā daļa no Vecās pils mūriem. Aiz Castelvecchio sākas arī burvīga promenāde gar upes krastu – rožu dobes tur varētu būt apmēram kilometru garas, protams, ka tās zied pavasarī, maija vidū. Smaržo iespaidīgi! Šī ir vēl viena kārtīga un ļoti aizņemta puse dienas Veronā.
Pilsēta ir slavena ar savu Arena, Romas Kolizeja vecāko brāli, kas tapis tajos laikos, kad lauvas vēl necienāja ar kristiešiem, jo pats Kristus, neviena nepazīts, dzīvs un vesels klīda kaut kur pa Galileju. Bet gan jau lauvām uzkodu netrūka. Vēsturnieki apgalvo, ka arēna spējusi pulcināt apmēram trīsdesmit tūkstošus skatītāju, bet šovi esot bijuši tādi, ka uz Veronu cilvēki plūduši bariem. Problēma vien tā, ka Arena arī mūsdienās ir vieta, kur notiek šovi un operas, līdz ar to daļa no senatnes valdzinājuma ir neizbēgami zudusi un gladiatoru būru vietās tagad ierīkotas tualetes. Tomēr apskatīt Arena vajag, īpaši, ja nav redzēts Kolizejs Romā.
Vēl Verona ir slavena ar savu Teatro Romano. Tas gan atrodas Adidžes otrā krastā, augstā kalnā. Lai tur nokļūtu, jāiet pāri vēl vienam slavenam tiltam – ponte Pietra. Par Teatro Romano diemžēl neko pateikt nevaru. Ļoti gribējām to apskatīt, bet milzīgi ceļamkrāni un tīkli pilsētā redzami, pat nešķērsojot tiltu. Teatro notiekot vērienīga rekonstrukcija – apmeklētājiem tur ieeja pagaidām liegta.
Protams, ka Veronā ir daudz vairāk apskates objektu. Verona Card vien piedāvā septiņpadsmit. Neticu, ka to visu ir iespējams izskriet trīs dienu laikā, bet varbūt mani ierosinājumi kādam noderēs. Nesteidzīgi paklaiņot pa Veronu, īpaši ja vēl pārlasīts Šekspīrs, nudien ir aizraujoši. Iesaku apskatīt arī Veronas dievnamus. Naudu par ieeju te neprasa, bet skaistums iespaidīgs.
Veronā dzīvojot, pieredzējām dažādus bezmaksas priekšnesumus. Kādā vakarā pie Arena sacentās mums neko neizsakoša itāļu komerckanāla Talantu fabrika. Dziedāja skaļi, bet šķībi – tieši tāpat kā pie mums. Toties rallijs, kuru piedzīvojām, pilsētā ierodoties, bija fantastisks. Pa Veronu visu vakaru riņķoja grezni restaurēti antīkie limuzīni, 20. gadsimta pirmās puses sanitārie vāģi un cita tehnika, bet īpaša odziņa bija gadsimta vidus pirmās formulas vāģi. Varēja ar apbrīnu noraudzīties kā, nedaudz uzgāzējot, ierēcas varenie zirgspēki, bet mūsdienu pilsētas auto tiek apbraukti, it kā tie stāvētu uz vietas.
Vīns, ēdiens, iepirkšanās
Veronā iebraucām pēc Venēcijas, un šķita, ka te valda īsta cenu paradīze. Ļoti demokrātiskas ir cenas restorānos. Tāpat kā Venēcijā, arī Veronā sastopamas īpašas vīna kafejnīcas, tādi kā vīna bāri. Vietējos vīnus te var degustēt, cik vien to ļauj labas manieres un attieksme pret vīnu – cenas, sākot no diviem eiro par glāzi. Paņem savu glāzi, sēdi uz ielas zem saulessarga pie jauka galdiņa un nesteidzīgi vēro dzīvi.
Varu ieteikt – neesiet snobi, nobaudiet Veneto apgabala vīnus: gan balto Soave, gan dzirkstošo Prosecco. Savukārt sarkanvīna cienītājiem Veronā noteikti jāpagaršo Bardolino. Atdzesēts (jā, tieši atdzesēts, nevis plus 18 grādu silts!) Bardolino pie piemērota ēdiena nudien ir īstā izvēle. Starp citu, vietējos vīnus mazajās bodītēs te var nopirkt divlitru pudelēs, to cena ir pieci līdz seši eiro par pudeli. Ar Latvijas lielveikalu piedāvājumu to pat nav vērts sākt salīdzināt, turklāt runa ir par demokrātiskiem un pieejamiem vīniem, kas neprasa smalkas priekšzināšanas.
Ēdienu karte Veronā ir diezgan ierasta Itālijai: pica, dažādas pastas, zivju produkti, salāti. Kārtīga izmēra pica maksā robežās no septiņiem līdz desmit eiro. Par itāliešu ēdienu maigumu vārdos ir grūti izstāstīt, bet to labi var saprast, piemēram, salīdzinot latviešu kartupeļu pankūku vai klimpu ar itāliešu gnocchi. It kā abu tētis un mamma ir vecais labais kartupelis, bet garšo pavisam citādi. Kādam šis maigums patīk, bet man prasījās ko asāku.
Interesanti, ka Veronā diezgan populāri ir arī ļoti lēti krodziņi, kas piedāvā Āzijas virtuvi, un pieklājīgas kebaba ēstuves. Šķiet, citviet Itālijā to ir krietni mazāk. Tomātu faniem varu ieteikt – nopērciet uz tirgus «krunkainos» tomātus un pagaršojiet – izcili. Vēl viena jauka Veronas opcija ir tirgū nopērkamās svaigo griezto augļu glāzes. Cena no divarpus līdz trīsarpus eiro par porciju. Zemenes te ir ar stipru garšu, gluži kā Latvijā audzētās. Kas attiecas uz iepirkšanos, Verona šai ziņā ir izslavēti laba vieta. Īpaši šīs iespējas nemeklējām, bet tādam apgalvojumam var piekrist ar piebildi, ka centrā atrodamās tirdzniecības ielas vairāk orientētas uz sievietēm un jauniešiem.
Secinājums
Verona ir lieliska vieta Itālijas iepazīšanai. Pati pilsēta ir ļoti tipiska šai zemei, ar senu vēsturi, daudziem apskates objektiem un atbilst mūsu stereotipiem par Itāliju. Verona turklāt ir kā centrs, kur saplūst daudzas transporta artērijas. Izmantojot vilcienu, no šejienes viegli nokļūt uz virkni citu Itālijas pilsētu (Boloņa, Milāna, Paduja, Piza). Venēcija atrodas septiņdesmit minūšu attālumā, vilcieni iet reizi stundā. Ja paveicas, biļete vienā virzienā maksā 8,55 eiro. Laikus rezervētas viesnīcas te ir salīdzinoši ļoti lētas (turklāt vērts arī paskatīties apartamentu piedāvājumu). Salīdzinot ar megapolēm, nav nomācošu ļaužu masu, milzu rindu lidostā un stacijā. Tā noteikti ir vieta, kuru var izmantot kā stratēģisku centru Ziemeļitālijas apguvē. Secinājums ir pavisam vienkāršs. Ja man kāds ierosinātu – braucam uz Veronu – jautājums būtu vienīgi – kad?
