Šķiet, ar ko gan Liepāja vēl varētu pārsteigt. Bet var. Ne jau liepājniekus, bet tos, kuri vēju pilsētā ieradušies uz dienu vai divām.
Piemēram, lai redzētu Liepājas teātra grāvēju Indulis un Ārija. Vai Piafu.
Tiešām, ja Liepājas apmeklējuma galvenais mērķis ir teātra izrāde, tad lielākoties šajā pilsētā būs arī jānakšņo. Nākamajā rītā pirms mājup braukšanas var izmest līkumu līdz Spoku kokam un ielūkoties pilsētas nostūrīšos, jo visu Liepāju dažās stundās tik un tā neizbaudīt. Arī Liepājas muzejs piedāvā ikreiz ko jaunu, un nu pavisam svaiga ir izstāde autoostā zem klajas debess. Tas liepājniekiem ir izdevies – pastāstīt par zudušo Liepāju un lietderīgi īsināt laiku autobusu gaidītājiem.
Mazliet jau lielummānija viņiem tai Liepājā piemīt. Tikko atšķir Liepājas un apkārtnes tūrisma ceļvedi, tā pirmā acīs lec informācija par pasaulē lielākajām mehāniskajām ērģelēm Liepājas Sv. Trīsvienības luterāņu katedrālē un garākajām dzintara krellēm Amatnieku namā, Eiropā garāko purva laipu taku Dunikas purvā, Baltijā vecāko elektrisko tramvaju un augstāko kupolceltni – pareizticīgo Jūras katedrāli un, protams, Latvijā lielāko ģitāru un bungām.
Rožu laukums un Jūras katedrāle ir Liepājas klasika, ja tā var teikt. Tāpēc liksim šiem objektiem mieru. Latvijas mūziķu slavas aleja un Latvijā lielākā ģitāra arī vairs nav jaunums, bet Spoku koks netālu no estrādes Pūt, vējiņi! gan ir izaudzis nesen. Veltījums mirušajiem Līviem. Piestāv jau arī – spokains metāla siluets, kad tas izgaismojas tumsā. Var piesēst uz soliņiem un paklausīties Līvu dziesmas. Turpat līdzās suņi izveduši pastaigā mutīgas saimnieces, liepājnieki dzer alu, sētniece slauka ielu un skaļi sakliedzas ar melna džipa šoferi. Līvi ir mūžam dzīvi, un viņiem veltītais piemineklis arī nav atrauts no realitātes.
Interesants ir mierīgais Kungu ielas radošais kvartāls, ko var izstaigāt ātri, tikai ne vienmēr Liepājas viesi šo pilsētas kaktiņu uzmeklē mērķtiecīgi. Nonākt tur nozīmē atgriešanos 17. gadsimtā, bet arhitektūras naftalīna smaku nejūt vis. Pētera I namiņš ir viena no Kungu ielas pērlītēm. Namiņš kā namiņš no ārpuses, bet savulaik te bijusi Hoijeres kundzes viesnīca, kurā, kā stāsta, Krievijas cars uz brīdi piestājis, gaidot kuģi uz Eiropu. Nezin, vai madāma Hoijere varēja Pēteri I ieinteresēt ar savu skaistumu vai prātu, bet ar tualeti gan. Citās viesnīcās labierīcības bija ārā, bet Hoijeres viesnīcā – telpās.
Ja nebūtu bijis uzvedinošas informācijas, tad Kungu ielas Trim māsām tā i paietu garām. Tās ir trīs iespaidīgas koka mājas. Līdzīgas kā ūdens piles un būvētas 19. gadsimtā kādas ebreju ģimenes meitām. Katrai meitai viens nams. Žēl, ka kādreizējo godību var tikai nojaust, bet labi, ka tā vēl ir saskatāma. Vajag Liepājai savus brāļus Dambergus, kuri atjaunotu koka ēku kvartālu, kāds Rīgā ir Kalnciema ielā. Pameklējot informāciju mātē gūglē, parādās ziņa, ka pagājušā gada sākumā Liepājas būvvalde sagatavojusi arhitektūras plānošanas uzdevumu 19. gadsimtā celtā trīs koka ēku kompleksa Kungu ielā 15/19 renovācijai.
Vēl var ieteikt nemest līkumu Liepājas Pētertirgum, kurš no ārpuses izskatās vēju, lietus un dzīves ārdēts, bet paviljonā sadzīvo senākā vēsture ar mūsdienām, kas par vēsturi kļūs pēc gadiem piecdesmit. Pētertirgus ir lielākais Liepājā un otrs lielākais Latvijā. Nu nez, rīdziniekam nemaz tik liels nešķiet... Nav ko skaldīt matus, jo tirgus lepnums ir jūgendstils un paviljons, kas atklāts 1910. gadā., Ir vērts apskatīt, jo savulaik tirgus iebūvēts starp trim dievnamiem. Tagad tirgus savieno Annas baznīcu un Jāzepa katedrāli. Paviljona jumta izbūve ir līdzīga Rīgas Centrāltirgus cepelīniem, bet Liepājā senatnīgā arhitektūra šķiet vairāk respektēta.
Staigājot pa ielām Liepājā, ar degunu jāstumj mākoņi. Liepājas himnas tēlu skulptūras Kūrmājas prospektā citādi nemaz nebūtu apskatāmas. Ne tikai himnas tēli raugāmi kaut kur starp debesīm un zemi, bet arī, piemēram, vācu filozofa Imanuela Kanta atveids Bāriņu un Dārza ielu krustojumā. Ej nu zini, vai Kants iegriezies Liepājā, bet viņa darbs Spriešanas spējas kritika šeit iespiests 18. gadsimta beigās.
Pastaigu maršruti Liepājā ir pat vairāki. Piemēram, vienu no tiem –Liepāja – kā pa notīm – var iziet 3,7 vai 5,8 kilometru garumā. Vasarā vēl viens pastaigu maršruts sākas Rožu laukumā un pilsēta ar gidu tiek iepazīta divās stundās. Arhitektūras gurmāniem pielāgots 4,5 kilometru garš ceļojums, apskatot Liepājas galvenā arhitekta (1871–1902) Paula Maksa Berči projektētos namus. Izrādās, vēju pilsētā desmit vietās (pa)stāvējuši kinoteātri. Tās visas iekļautas atsevišķā pastaigu maršrutā, bet vēl ir jūgendstila mantojums, un par to var jūsmot, nostaigājot piecu kilometru garu maršrutu.
Savukārt līdz oktobra sākumam Liepājas muzejā, kas ir pilsēta pilsētā, var iepazīt ne tikai pastāvīgo ekspozīciju (kas atklāj brīnumu lietas, ja ekskursiju vada Maija Meiere), bet arī vairākas izstādes. Muzeja darbiniece Lienīte Taurēna smejas, ka reāla spoka muzejā nav, bet visādi spokaini pārpratumi notiek. Sākumā, kad Berči būvētajā mājā sāk strādāt jauni darbinieki, telpas nedaudz biedē. Jo īpaši vakaros un tumsiņā. Reiz Lienīte nākusi noslēgt durvis un dzirdējusi balsis. Zagļi – tāda bijusi pirmā doma. Kolēģes – tāda bijusi īstenība. Bijušas ekskursantu grupas, kuras par katru cenu grib runāt par spokiem. Viendien Lienīte uzvilkusi baltu kostīmu, arī mati blondi, un bērni, viņu ieraugot, čukstējušies – re, Baltā dāma nāk.
Liepājas muzejā tikai nedēļu apskatāma Marka Šagāla litogrāfiju izstāde – Latvijas mēroga notikums. Maija Meiere iesaka izbaudīt francisko šarmu. Braucot uz Piafu, papriecāties par Šagāla darbiem. Viņam Francija bija otrās mājas. Noskaņai eksponētas trīs mākslinieka litogrāfiju sērijas, no kurām divas veltītas viņa mīļotajām sievietēm, bet trešā – ebreju tautas vēsturei. Visvecākā izstādē pārstāvētā litogrāfiju sērija ir Četras no Tūkstoš un vienas nakts pasakām, kas tapusi 1948. gadā kā veltījums mūžībā aizgājušajai mākslinieka pirmajai sievai Bellai RozenfeldeiŠagālai. Bellu viņš nevarēja aizmirst visu savu atlikušo dzīvi, bet bez sievietes nespēja dzīvot. Tāpēc meita pēc mātes nāves ļāva tēvam sērot deviņus mēnešus, bet tad saveda kopā ar citām viņa dzīves sievietēm. Savukārt 20. gadsimta piecdesmito gadu beigās tapusī litogrāfiju sērija Dafnids un Hloja veltīta mākslinieka pēdējai mūža mīlestībai, otrajai sievai Valentīnai Brodskai jeb Vavai, un tapusi, iedvesmojoties no abu medusmēneša Grieķijā.
Lielajā izstāžu zālē atklāta mākslinieces Sandras Krastiņas gleznu izstāde No Austrumiem. No Rietumiem, bet pagraba izstāžu telpās – Andra Millera jubilejas gadam veltīta retrospektīva mākslinieka gleznu izstāde Ejot pāri labirintam. Patiks melnā humora mīļotājiem un sapratējiem.
Atsevišķa stāsta vērta ir Eiropas kultūras mantojumu dienu ietvaros atklātā Liepājas muzeja speciālistu veidotā izstāde Rīgas ielas kultūrvēsturiskais tēls, kas stāsta par Rīgas ielas vēsturi no 19. gadsimta 70. gadiem. 1893. gadā pirmo reizi minēts ielas latviskais nosaukums – Vakzāles jeb Bānūža iela, bet par Rīgas ielu tā pārdēvēta 1940. gadā. Rīgas ielā saglabājusies 19. gadsimta beigām raksturīgā apbūve un ielu apstādījumi, kā arī darbojās senākā tramvaja līnija Baltijā.
http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2014/09/19/isa-ture-makslas-bauditajiem
