Lietuva ir izgriezusi pogas gan mums, gan Igaunijai. Mēs, rīdzinieki, mazliet varam palepoties, ka vismaz rātsnamā kaķi Muris un Kuzja tiek turēti goda vietā, bet Viļņas vecpilsētā ir pat speciāla murrātāju kafejnīca. Vai tās dēļ vien ir vērts braukt uz Lietuvas galvaspilsētu? Iespējams, ne. Taču, ja esat Viļņā, kafejnīciņu uzmeklēt ir vērts. Toties daudzi Latvijas iedzīvotāji uz kaimiņvalsts galvaspilsētu dodas tikai tālab, lai palūgtos pretim Aušras vārtiem. Runā, ka palīdzot.
Sāksim ar pirmo kaķu kafejnīcu Baltijā. Viļņas jaunajā kaķu kafejnīcā Murr... Cafe (adrese: Pylimo gatvė 38) pūkaiņiem ir sava vieta, statuss un nozīme. Cilvēkiem viņi patīk – kā laiski guļ, kā piesoļo un aizsoļo...
Idejas autors esot jurists. Jānovēl viņam raženu smadzeņu kustināšanu, varbūt izgudros vēl kaut ko tikpat oriģinālu! Nevaru apgalvot, ka tā ir, bet pirmajiem četriem kaķiem doti, re, kādi vārdi; Margute, Rīžis, Joko Ono un Murss.
Viļņas vecpilsēta ir tūristu iecienīta. Kāpēc gan ne, ja ir ko redzēt. Aušras vārti (latvieši biežāk lieto Austras vārtu apzīmējumu) aizvien tiek uzmantoti lūgšanām, bet senākos laikos tie kalpoja par pilsētas aizsardzības mūra sastāvdaļu. Viļņas pilsētas aizsardzības mūrim bijuši desmit vārtu, bet Aušras vārti ir vienīgie, kas saglabājušies. Dzirdēts stāsts, ka cilvēkam ilgstoši, vairāku gadu garumā, nav veicies atrisināt materiālas dabas problēmu. Kad šķitis, ka padomu vairs nav kur meklēt, paziņa piedāvājusies aizvest uz Viļņu, palūgties pie Aušras vārtiem. Pēcpusdienā, kad abas atgriezušās mājās, internetbankā gulējusi sen apsolītā nauda. Var teikt, ka tā bija sagadīšanās, bet sieviete, kura to visu piedzīvoja, atbild: «Es ticu, ka pie Austras vārtiem izteiktām lūgsnām ir spēks.»
17. gadsimtā pie Aušras vārtiem tika uzcelta pat atsevišķa koka kapela un tajā novietota brīnumdarītāja Vissvētākās Jaunavas Marijas glezna. Vēlāk kapela tika rekonstruēta, bet Dievmātes gleznu dēvē par Aušras vārtu Madonnu. Šī svētvieta ir slavena pasaulē, pie tās mieru meklē svētceļnieki no visas pasaules.
Nepieradinātu un brīvu atmosfēru var izbaudīt Užupes Republikā. Tā ir mākslinieku pasaule. Rīgā kaut kas līdzīgs ir sajūtams Miera ielā, bet man Užupe šķiet izteiksmīgāka, sulīgāka. Atbilstīgāks būtu salīdzinājums ar Kristiāniju Kopenhāgenā, kāda tā bija pirms vairākiem gadiem. Užupes himnu neesmu dzirdējusi, bet konstitūcija vairākās valodās ir uzdrukāta uz žoga nelielas ieliņas sākumā. Latviski diemžēl nav izlasāma. Užupei esot arī savs prezidents, bīskaps, divas baznīcas, kapsēta un septiņi tilti.
Užupes Republika ir izcils piemērs tam, kā vecu un graustainu rajonu var pārvērst par prestižu vietu. Užupe jeb vieta aiz upes ir viens no senākajiem rajoniem Viļņā, nabadzīga nomale ar amatniekiem un ielasmeitām. Tās gan strādāja publiskajos namos, bet tik un tā kārtīgs cilvēks tur kāju spēra nelabprāt. Padomju varas laikā Užupei bija nelāga slava. Bet, re, kā cilvēki var mainīt vietu. Kopš Užupē sāka apmesties mākslinieki (jo mājokļi šeit bija lēti – kā nekā štruntīgs rajons), viss kļuva citādāk. Užupi vajag izstaigāt un pabūt kādā no tās festivāliem, koncertiem un citiem pasākumiem. Ja brauksiet ar tūrisma firmu, diez vai tas būs iespējams, tāpēc, plānojot individuālu ceļojumu, atvēliet šim, nu jau Viļņas dārgākajam, rajonam laiku nesteidzīgai pastaigai.
Savukārt Viļņas universitātes vēsturisko kompleksu dēvē par labirintu. Šķiet, ka universitāte kā tūristu apmeklējuma mērķis jau nu būs garlaicīgāks par garlaicīgu, tomēr tur var staigāt un staigāt, un ikreiz uziet kaut ko interesantu. Pirmkārt, šī ir viena no vecākajām universitātēm Austrumeiropā. Tās arhitektūrā atrodami vairāki stili: gan gotikas, gan baroka, gan klasicisma stilā būvētas ēkas. Nav brīnums, ka universitātes 13 pagalmos un arkādēs gadās apmaldīties, tāpēc pie ieejas kompleksā ieteicams paņemt karti. Bet arī ar to dažs labs mēdz noklīst no kursa. Labā ziņa ir tā, ka izeju izdodas atrast vienmēr. Otrkārt, caur žogu var paskatīties uz prezidenta pili. Izrādās, ka tā ir cieši līdzās Viļņas universitātes labirintiem. Treškārt, universitātē ir bibliotēka, kas tika dibināta 1570. gadā. Tajā esot viens no diviem pasaulē zināmajiem pirmās lietuviešu grāmatas oriģināliem – Martīna Mažvīda Katehisms. Pieļauju, ka ierindas tūristiem to nerāda, tāpēc, ja vien ir iespējams iekļūt Viļņas universitātes kompleksa publiski pieejamās telpās, tad vajag to darīt. Arī tur ir ko vērot.
Tūrisma ceļvežos tiek uzsvērts, ka Svētās Annas baznīca ir viena no skaistākajām un slavenākajām Viļņas celtnēm. Karavadonis Napoleons Bonaparts, ieraudzījis Annas baznīcu, gluži vai iemīlējies celtnē un vēlējies to uz delnas ņemt līdzi uz Parīzi. Vēstulē sievai viņš rakstījis, ka Viļņa ir ļoti skaista pilsēta. Arī Viļņas katedrāle daudziem noteikti šķiet iespaidīgākā un nozīmīgākā kulta celtne Lietuvā, bet, lai cik reižu būtu Viļņā, man vienmēr ir bijusi viena favorīte – Svētā Pētera un Svētā Pāvila baznīca. Nebūs pārspīlēti teikt, ka šis dievnams ir ļoti, ļoti grezna baroka stila celtne. No ārpuses to nepateiksi, bet baznīcas telpās ir vairāk nekā 2000 stuka figūriņu – balti eņģeļi un dēmoni, Bībeles ainavu atveidojumi un arī diezgan baisi tēli, bet neviens no tiem neatkārtojas. Neviens! Ja jau pieminam leģendas, tad arī ar šo divu apustuļu baznīcu tiek saistīts nostāsts par pagānu dievietes Mildas svētnīcu. Kad Lietuvā viesojās pāvests Jānis Pāvils II, laukumiņu šīs baznīcas priekšā nosauca viņa vārdā.
Ja gribas izmest kādu līkumiņu vienkārši tāpat, var ieteikt Pils ielu, kas ir ne tikai senākā, bet arī greznākā Viļņas vecpilsētā. Kādreiz pa to uz pili braukuši karaļi, bet ēkās dzīvoja pārtikuši ļaudis. Tagad var papētīt skaistos namus un pavērties uz slaveno Ģedimina torni.
Pamazām virzoties prom no Viļņas centra, ir vērts aizbraukt uz Triju krustu kalnu. Ceļš uz kalna virsotni izskatās diezgan stāvs, bet arī švakāki kājāmgājēji to bez lielām problēmām var pievārēt. Trīs baltie krusti vairs nav oriģinālie, bet joprojām ir viens no Viļņas simboliem. Tiek uzskatīts, ka uz Triju krustu kalna pagāni reiz nomocījuši septiņus franciskāņus, kurus, piesietus pie krustiem, iemetuši upē. Skats uz Viļņu no Triju krustu kalna ir neaizmirstams. Apmeklētāju tur ir daudz, bet iztiek bez grūstīšanās. Bērni gan jāpieskata, lai nenoripo lejā, jo vietām necik droši kalna nogāzes neizskatījās.
Kad rodas vēlēšanās Viļņu atstāt, tad var mērot ceļu uz Molētiem. Bērniem pilnīgi noteikti tur patiks. Kā paši lietuvieši apgalvo, citplanētiešu kuģi atgādinošā būvē ir iekārtots pasaulē vienīgais Etnokosmoloģijas muzejs. Interesanti, ka viens no muzeja tēviem ir latvietis Gunārs Kakars. Muzejs ir dibināts 1990. gadā ar mērķi informēt par cilvēka un cilvēces saistību ar Visumu daudzu gadsimtu garumā. Lietuvieši savā etnokosmoloģijas izpratnē iekļāvuši cilvēka un cilvēces saikni ar kosmisko pasauli, runājot arī par tautas rituāliem, tradīcijām, mutvārdu daiļradi, zinātnes un tehnikas sasniegumiem, astronomiju, astroloģiju, zinātnisko fantastiku. Muzejā drīkst aptaustīt īstu, «dzīvu» meteorīta gabaliņu, paraudzīties uz debess ķermeņiem teleskopā, noskatīties populārzinātnisku filmu un, ja gribas, meklēt atbildes uz jautājumiem, kāpēc mēs esam nonākuši uz Zemes.
Neticu, ka kāds no laba prāta laidīs garām iespēju uzkāpt vai ar liftu uzbraukt augstajā stiklotajā tornī. Tas ļauj vērot zemi no 40 metru augstuma. Redzes laukā patrāpās gan Molētu ezeri un meži, gan unikālie akmeņu veidojumi turpat Etnokosmoloģijas muzeja ēku pakājē – no akmeņiem izliktais gada kalendārs, Saules sistēmas planētu modeļi (uzskatāmi parādot to izmērus kosmosā), Saules pulkstenis. Pēc tam var nokāpt lejā un tuvplānā apskatīt laukakmeņu apli jeb kalendāru, kas «rāda» četras debespuses, saules lēkta un rieta virzienu gada garākajā un īsākajā dienā. Akmeņi uz Molētiem atvesti no dažādām Lietuvas vietām, un tā bija Gunāra Kakara ideja. Šis nav vienīgais «Lietuvas Stounhendžas» akmeņu krāvums.
http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2014/09/26/pie-kakiem-citplanetiesiem-un-dieva
