Atzīšos, jau sen gribēju uz Grieķiju – vēlējos pārbaudīt, vai tās salas ir tik pasakaini skaistas, kā apgalvo citi, tostarp pulciņš rakstnieku, lieliskos brāļus Darelus ieskaitot. Beidzot saposos. Mana izvēle krita uz Rodas salu. Naktī uz 26. jūniju, veltījis miegam varbūt vien stundu, kāpu Ogrē auto un prom uz lidostu, lai jau ap deviņiem no rīta nikns un negulējis secinātu – esmu Rodā!
Rodas pilsēta
Pasakainā Rodas vecpilsēta ir viens no salas obligāti apskatāmajiem brīnumiem. Gājām uz to katru dienu, dažādos diennakts laikos, jo Eiropā lielākā viduslaiku pilsēta, kurā juku jukām sajaucies Rietumu un Austrumu kolorīts ar dievnamiem un mošejām, ir īsta rozīnīte. Par to, cik te skaisti, esmu gatavs jūsmot visu nedēļu turpinājumos. Ja vien ir iespēja un esat Rodā vairākas dienas, iesaku pirmoreiz doties apskatīt vecpilsētu agrā rīta stundā. Tūristi vienmēr guļ ilgi, cilvēku maz, arī karstums mērenāks. Pazust vecpilsētā grūti, to no visām pusēm iejož milzu aizsargmūri. Mierīgā gaitā izstaigājiet mazās ieliņas, tik šauras, ka nespēju iedomāties, kā tur mītošie var iedabūt savos mājokļos jaunu ledusskapi. Apskatiet mošejas un baznīcas. Pēc tam var sākt iepazīt kalnup vedošās tirdzniecības ielas un to neskaitāmās bodītes un krodziņus. Īpašs stāsts par šo pilsētas daļu ir pēc tumsas iestāšanās, kad sākas īstā rosība.
Ņemiet vērā, vecpilsētas ielas daudzviet bruģētas ar vertikāli liktiem baltiem jūras krasta oļiem. Laika gaitā gājēju kājas tos nopulējušas, tāpēc esiet uzmanīgi, slīd! Pat līdz smieklīgumam konservatīvie briti te nestaigā sporta kurpēs un frotē zeķēs – tādā karstumā to nespēj pat cilvēki, kas brauc pa nepareizo ceļa pusi. Ideāli apavi Rodai ir labas sandales, kas stabili turas pie kājas. Savukārt dāmas uz milzu papēžiem no mūsu kaimiņvalsts Rodā bija priekšnesums, ko ar aizturētu elpu vēroja gan tūristi, gan paši grieķi.
Vēstures cienītājiem iesaku apmeklēt Lielmestru pili. Svētā Jāņa hospitāliešu ordenis jeb Maltas ordenis salā atstājis iespaidīgas pēdas. 15. gadsimtā būvētā pils ir viena no tām. Tur izvietojies vēstures muzejs. Biļete pieaugušajiem maksā 6 eiro. (Atcerieties, pils iekšpagalmā ir ne vien tualetes, bet arī automāti ar auksta ūdens pudelēm.) Uz leju un pēc tam pa labi no pils meklējams Arheoloģiskais muzejs. Tas ierīkots bijušajā bruņinieku kvartālā. Arī te ieejas maksa ir 6 eiro. Apskatīt der abus, pat ja jūs neinteresē vēsture – ēku dēļ. Tomēr, ja laiks ļauj, nedariet to vienā reizē. Muzeji noderēs, kur pamukt, ja kļūst pārāk karsts.
Vēl viena vecpilsētas pērle ir krodziņi un atpūtas iespējas tajos. Cenrādis, protams, orientēts uz tūristiem, ir stipri augstāks nekā citviet salā, bet mājīguma te netrūkst un ēdieni labi. Vienīgi vīnu cenas ir pārspīlētas. Tomēr, ja trāpās iznesīgs oficiants, kura šovu patīkami vērot, un atraktīvi iekšā saucēji, garlaicīgi nebūs. Skan arī dzīvā mūzika.
Ārpus varenajiem aizsargvaļņiem dabiski ir cita Roda – pilsēta ar nelielu, pamatā trīs līdz piecu stāvu apbūvi. Šopinga centri meklējami Rodas salas galā ostas tuvumā. Apmaldīties te grūti, kaut sākumā liekas, ka greizo un šauro ieliņu tīkls reizēm bez ietvēm (pamatā vienvirziena kustība) ir kaut kas absolūti haotisks, turklāt gandrīz nekur nav plāksnīšu ar ielu nosaukumiem. Tomēr uz salas viss ir tik miniatūrs, ka par tādiem niekiem nav vērts raizēties. Arī par iespēju izņemt naudu bankomātos te nevajag kreņķēties. To ir daudz.
Ja jau Grieķija, tad antīkās drupas. Arī Rodas pilsēta lepojas ar to, ka tās kalnos apskatāmas senas Apolona tempļa paliekas, amfiteātris un stadions. Tur var nokļūt dažādi – kājām, sabiedrisko transportu vai īrētu auto. Rīta agrumā tur satikām govi un lielas ķirzakas.
Rodas apceļošana
Dodoties uz Rodu ar tūrisma kompāniju, tās jums piedāvās savus ekskursiju variantus, uzsverot, ka sadarbojas ar pārbaudītiem partneriem. Ekskursija maksā ap 50 eiro vienam cilvēkam. Uz vietas salā redzi – piedāvājums ir vēl plašāks. Līdzās operatoru standartam arī viesnīcās ieteiks labus maršrutus. Osta ir pilna ar visdažādākajiem braucieniem jebkurai gaumei, tomēr par to vērts apjautāties viesnīcā vai aizstaigāt pašam uz ostu uzreiz pēc atbraukšanas – uz šīm ekskursijām mēdz būt rindas. Ja attapsieties pēdējā dienā, var gadīties, ka sapņu kuģītis jau pārpildīts.
Es izšķīros par auto īri. Nomas kantori Rodā ir visur, bet tūrisma firmas pārstāvis mums ieteica kompāniju, kur viss esot droši, cenas jēdzīgas, apdrošināšana iekļauta. (Prasiet kondicionētāju!) Agri no rīta pie viesnīcas mūs gaidīja balta Nissan Micra. Izrādījās mazs, jauks vāģītis kārtīgām riepām un labām bremzēm, kas kalnu ceļos lieti noderēja. Samaksājuši 110 eiro, trīs dienās ar to izmalām salu krustām šķērsām, baudot kalnus, ciematus, to krodziņu piedāvājumu un vientulīgo pludmaļu neaprakstāmo šarmu. Īsta pasaka! Rodā var īrēt dažādu marku braucamos. Arī jaudīgus. Tomēr tie nav cieņā, jo ceļi – ja reiz ir zīme trīsdesmit, ātrāk nepabrauksi. Bet ja mēģināsi, nojauksies no kraujas. Pat policistus nevajag! Daži jauni puiši savas meitenes vizināja kabrioletos. Citi uz kvadracikliem. Romantiski, bet saulē apsvilusi seja un karstums nav labākais sabiedrotais ceļojumā.
Ar auto
Auto Rodas salā ir vairākas priekšrocība. Brauc tur, kur pats vēlies. Stāvi, peldies vai priecājies, cik gribi. Pat ja saule dedzina, salonā ar kondicionētāju to nejūt. Plānojot maršrutus, neiesaku iedziļināties vietējā tūristu ceļvedī, tā bija vienīgā draņķīgā lieta salā, ko droši vien sacerējis kāds nodzēries žurnālists. Tomēr nebaidieties. Arī braucot ar auto, nekādu īpašu karti vai navigāciju nevajag, sala nav kontinents, pārbraukt tās otrā krastā nudien nav problēmu, droši var doties, kurp deguns rāda. Trīs dienu laikā izbraukājām vairākkārt, spējām izlietot vien pusotru Micra degvielas tvertni.
Braucot lejup no salas galvaspilsētas gar kreiso krastu, kuru apskalo Egejas jūra, noteikti ir vērts nogriezties uz salas kalniem, lai izstaigātu pasaulslaveno Taureņu ieleju. Norādes uz Butterfly valley pamanāmas jau Rodas pilsētā. Pārāk neceriet uz taureņiem, to sezona sākoties augustā, kad tie milzu baros netraucēti mielojas ar nektāru, bet mežonīgās dabas skats ir lielisks visos gadalaikos. Iedomājieties Allažu Mežmuižas avotus simtkāršā palielinājumā. Kāpiens uz augšu ir pamatīgs, tomēr, ja esi sācis, apstāties grūti. Tveices māktajiem, par laimi, kāpšana notiek ēnā. Kad pēc elšanas, pūšanas un dabas skaistuma apbrīnošanas sasniegta augša un apciemots miniatūrais klosteris (vēl viena Rodas ainavas raksturīga sastāvdaļa), kas izmēru ziņā nav lielāks par senlatviešu pirtiņu, nāk dievišķā atskārsme. Tagad būs jākāpj lejā! (Neizmetiet ieejas biļetes, 6 eiro, kāpienā ir vairāki kontrolpunkti, kur tās pārbauda.)
Turpinot virzīties pa salas kreiso krastu, viena no skaistākajām vietām Rodas salā ir majestātiskā antīkā pilsēta Kamirosa (biļete
6 eiro). Tās drupu restaurācijā Eiropa ieguldījusi ne mazums līdzekļu. Skatoties uz zudušo pilsētu no tuvējā kalna virsotnes ar tālumā redzamās jūras panorāmu fonā un dzirdot vājprātīgo cikāžu kori, kas plēš pušu ausis, sajūta ir pārpasaulīga. Tiem, kuriem tīk viduslaiku drupas, jābrauc tālāk – divas bruņinieku ordeņa pilis dažādā stāvoklī un dažādu iespēju kāpieniem augšup un lejup būs jūsu rīcībā.
Salas labā krasta pērle, protams, ir lieliskā Lindosa, kur viesnīcas un jahtas mijas ar sniegbaltā krāsā krāsotām zvejniekciema pasaku mājiņām, viduslaiku pili un antīkās pasaules godību. Par šo Rodas pērli jūsmo visi, daudzi latvieši pat īpaši izvēlas apmesties tieši tur. Lai Lindosu apskatītu, no Rodas jāizbrauc rīta agrumā, jo staigāšana karstumā būs pamatīga (ja vien nevēlaties jāt uz ēzeļa). Lindosai līdzīgi ciematiņi atrodami arī salas kalnos. Skaisti! Braucot ar auto gar abiem Rodas krastiem, ik pa brīdim uzmetiet aci jūrai. Ja nepatīk civilizācija, te ir izcilas mežonīgās pludmales, kalnu kazu tajās ir vairāk nekā cilvēku. Tās ir uzbāzīgas!
Ēdieni, iepirkšanās
Neceriet Rodā nomest svaru. Baro kā Ansīti raganas mājiņā. Pat viesnīcā! Mani favorīti bija mazo ciematu krodziņi, cenas demokrātiskas, porcijas milzīgas. Grieķu virtuve un garšvielas ir līdzīgas turku virtuvei (bet nesakiet to grieķiem, ka neizceļas konflikts): dievīgi gaļas grilējumi, desiņas, ribiņas, salāti, jūras veltes. Mmm! Rakstot skrien siekalas mutē. Salāti garšīgi un svaigi – saulē auguši.
Īpašs stāsts ir Rodas vīni. Tie nav stipri, izteiktu garšu, balti, sarkani un rozā, bet ļoti atbilstoši salas klimatam. Jebkurā veikalā izvēle ir liela, bet cena no smieklīgiem 2,5 eiro par pudeli. Vīnu darītavās piedāvā dārgāku mantu, bet garšo apmēram tāpat. Nekādu dižo buķeti gan nejutīsiet, Chianti vai Bordeaux tradīciju cienītāji būs panikā, tomēr te ir cita vīna tradīcija, turklāt grieķu vīnus tiešām var šķaidīt ar ūdeni (vietējie tā dara). Vēl, pārsteigums, Rodas salā smīkņā par Metaxa. Tā ir ļoti lēta, bet pārdevējs veikalā, skatoties uz to, izteiksmīgi viebās un teica, ka šo dzērienu pildot pudelēs Bulgārijā. Pēē! Vietējie dzerot Acropolis. Tas maksā pieklājīgi.
Vecpilsētā uz ielām tirgo dažādus augļu mikšļus, tie ir garšīgi. Ārpus pilsētas ceļa malās dažās vietās var iegādāties Rodas medu, dažādus riekstiņus un augļus, kas auguši pārdevējas dārzā. Cenas kā pilsētā. Arī medus burciņas tādas pašas. Rodas pilsētā var atrast zīmolu veikalus, vecpilsētā juku jukām ir viss – amatnieku darinājumi, reāls roku darbs un firmas veikali, dažādi firmu viltojumi. Kas nu kuram tuvāks… Ādas izstrādājumi labi, tomēr nesniedz līdz Itālijā redzētajam, varbūt vien cenas ziņā. Katrā ziņā pludmales dvieļus un peldbikses īpašas vajadzības ņemt līdzi nav, tos te tirgo visur.
Drošība
Mūs biedināja, ka jāuzmanās no kabatzagļiem un nedrīkstot atstāt auto personiskās mantas – varot izsist logu un paņemt. Tomēr iespēja, ka tiksiet apzagts Rodā, ir apmēram tāda pati kā tikt aptīrītam pie mums. Makus un rokassomiņas mētāt, kur pagadās, nevajag. Atstāt dārgas kameras auto arī pie mums atļaujas tikai dīvaini TV producenti. Kabatzagļu Rodā noteikti ir mazāk nekā Venēcijā, svētā Marka laukumā, tūrisma sezonas pašā plaukumā. Viesnīcas numuros ir tā sauktās drošības kastes – standarta metāla lādīte ar digitālo četru zīmju kodu. Tur var glabāt visu, kas vērtīgs, jo tie pieci eiro nedēļā, ko viesnīca iekasē par šīs kastes lietošanu, ir nieks, ja dokumenti, liekā nauda un kartes stāv drošībā. Ja kāds Rodas vecpilsētā naktī arī izskatījās pēc agresīva stulbeņa, tie bija daži no Eiropas atbraukuši atpūtnieki.
Kur apmesties
Roda ir tūristu paradīze. Viesnīcas ir visur. Izvēlējos civilizāciju, viesnīcu pilsētā, jūras krastā un nenožēloju. Citiem patīk klusi kūrorti klinšu skautās pludmalēs. Salas pretējais gals, Prasonisi, vieta, kur Karpatas jūras šaurums, kas pieder Krētas jūrai, savieno Vidusjūru ar Egejas jūru, paradīze iesācējiem sērfotājiem un kaitsērfotājiem ar izcilām pludmalēm, vispār atgādina pasaules galu – viena bodīte, veikaliņš, istabas naktsmītnei, vietas kemperiem, auto stāvvieta pašā jūras krastā, inventāra noma, instruktori un duša pludmalē. Tūrisma operatora autobusi klientus no lidostas izvadā pa viesnīcām, tāpēc to klientiem nonākt galā nav problēmu. Individuālajiem ceļotājiem gan jābūt nojausmai, kā tikt līdz galamērķim, tomēr pie lidostas taksometru netrūkst, turpat ir arī nomas auto. Varbūt vien ar velosipēdiem nebrauciet. Vietējie tos neciena, bet pāris tūristi, kas, mēli izkāruši, minās pusdienas saulē, izskatījās smieklīgi apspīlētajās bikšelēs četrdesmit grādu karstumā.
Iespējas šajā salā atpūsties ir ģimeniskas un daudzveidīgas. Bērni ir sajūsmā, te ir daudz pensionāru, jo salā domāts arī par viņiem. Īsi sakot, vieta, kur atgriezties.
