Pilsētas ļaudīm ik pa laikam gribas izrauties dabā. Vēl labāk, ja to var apvienot ar kustību un jaunu zinību prieku. Zaķumuižas pusē atpūtas kompleksā Sauleskalns gan pieaugušajiem, gan bērniem ir iespēja iziet divas dabas takas – izzinot gan gadskārtu ritus, gan putnu saimi.
Sauleskalna īpašnieki – Ieva un Jānis Meijeri – uz Zaķumuižu pārnāca dzīvot pirms vienpadsmit gadiem. Gribējies izveidot te īstu lauku sētu ar pirti (Katlakalnā, kur pirms tam mitinājušies, nebijusi iespēja to izdarīt.). Un vēl jo vairāk uzrunājusi lieliskā ainava Juglas upes stāvkrastā! Kā Mazā Sigulda. Brīžam jau Jānis ierunājoties, ka būtu jādodas dziļāk laukos, jo te paliekot pārāk apdzīvots. Diemžēl – tur atkal tūristi diez vai būs atvilināmi, atzīst Ieva. Bet te ir gana tuvu Rīgai, lai bērni un pieaugušie spētu ātri nokļūt un pavadītu dažas stundas brīvā dabā. Kā radusies ideja par takām? Kādu laiku Ieva strādājusi skolā, bet palicis par grūtu apvienot – gan darbošanos Sauleskalnā, gan mācību iestādē. Kad pedagoģes darbu pametusi, tad arī radies funktieris iziet ārpus savas mājas sienām: lai tie, kas atbrauc šeit uz pirti, redz arī vietas skaistumu un gūtu jaunas ierosmes. Bez tam tā bijusi iespēja tikties ar lieliem un maziem viesiem, kas Ievai ir it īpaši pie sirds.
Pirmā tapusi Saules taka. To izejot, var izsekot visiem gada latviskajiem svētkiem (kopumā astoņiem – sākot ar Ziemassvētkiem). Dabā izvietotas arī latviskās zīmes, kuras liela daļa apmeklētāju nemaz nezina, kā arī to, ka latvju senči svinējuši Ūsiņus, Māras dienu, Miķeļus. Lai iepazīstinātu ar tiem, ir izveidoti nelieli pieturas punkti, bet, lai padarītu šo svētku svinēšanu atraktīvāku, ieviesti arī spēles elementi. Ziemassvētkos tiek iets budēļos, Meteņos tiek ceptas apaļas pankūkas (jāiemet «mīklas» bumbiņas lielajā Lieldienu pannā), Ūsiņos jāuzkāpj koka zirgam mugurā, Jāņos jāiededz pūdele augstākajā kalna punktā, Māras dienā jācep svaiga maizīte. Viss beidzas ar Mārtiņiem, kad ar kaķeni jātrāpa iekšā kubulā. Izspēlējot stafeti takas garumā, var uzzināt arī, kā senči nesa ūdeni ar nēšiem, kā cepa maizi. Iemācīties sen aizmirstus vārdus: kubuls, lize, nēši. Visiem sacensību gars patīk, tas uzreiz padara visu krietni spraigāku un interesantāku. Ieva atceras, ka savulaik Zaķumuižas pamatskolā bijusi Baltā stunda, kurā mācīti latvju kultūras pamati. Jo ir svarīgi mācīt un kopt savas saknes! Vai tā būtu Baltā stunda vai Novadu mācība, bet cilvēkam jāiepazīst tā vieta, kur viņš dzīvo, – tikai tā rodas saikne ar to, rodas piederība, un no tās tālāk rodas arī valstiskuma un patriotiskuma sajūta, – ir pārliecināti Sauleskalna saimnieki, piebilstot, ka šis nelielais stūrītis var daudziem būt pamudinājums, tuvoties savai dzimtenei, vēsturei, kultūrai.
Mūsdienu cilvēks bieži vien ir attālinājies ne tikai no savas vietas, bet no dabas vispār. Lai palīdzētu viņam nezaudēt saikni ar dzīvo, Sauleskalnā izveidota arī Putnu taka. Tajā aplūkojami 15 dažādi spārnaiņi: stārķis, pūce, pupuķis, zaļā vārna, grieze... Tos no koka darinājis vietējais mākslinieks, bet Ieva tos apgleznojusi. Lai bilde būtu pilnīga, ar vienkāršām un asprātīgām uzpariktēm putni padarīti skaniski. Gan ar koka rīvi, pa kuru braucot pāri ar irbuli, var dzirdēt stārķa klabināšanu, gan rotaļu mantiņu papīkstinot – noklausīties, kā vanags augstu debesīs ieķilkstas. Varējuši jau izmantot modernās iespējas, taču tā šķietot dzīvāk un dabiskāk. Tāpat ir izlasāma teika vai tautas dziesma par konkrēto putnu. Ievai it īpaši jauks stāstiņš par pirmo takas iemītnieku – svēteli. Kad to te novietojuši pavasarī, stārķu mammai ātri uzradies precinieks. Atlidojis un visādi izrādījies divas dienas pēc kārtas un nekā nevarējis saprast, kāpēc nav nekādas atsaucības. Galu galā atmetis ar roku neieinteresētajai būtnei un aizlidojis projām. Tāpat te reiz ciemojies dzīvs pupuķis. Reiz no rīta dzirdot – pupuķis dūko, Ieva uzreiz no gultas laukā un pidžamā rikšiem uz mežu. Skatās – āre, tiešām sēž egles pašā galotnē! Vēl viņiem esot savs rīta pulkstenis: dzenis iesēžoties elektrības stabā un riktīgas lubas plēšot – tā viņš modinot nama ļaudis un paziņojot, ka ir ieradies īstenais saimnieks. Tādu stāstu Ievai un Jānim ir daudz – spēj tik klausīties! Un, vēl stāvot mežā un to klausoties, smeķis ir divtik liels.
