Igaunijas ciematiņā pie Peipusa ezera pērnruden pirktie sīpoli ir godam nostāvējuši apaļu gadu, un nu pēdējie no tiem gaida savu rindu apēdami. Nav ne izžuvuši, kaut arī visu ziemu turēti ar centrālapkuri sildītā virtuvē, ne ārā metami, tāpēc ka sākuši bojāties, ne kādā citā veidā zaudējuši kvalitāti – garša ir, smarža ir, miziņa turas.
Sestdien, 27. augustā, Kallastē notiek tradicionālais lielais Sīpolu gadatirgus. Ar to tiek teiktas ardievas vasarai un sagaidīts ražas laiks rudens.
Vecticībnieku iztika - naudā un graudā
Tie, kuri nepagūs uz sīpolu andeli pie Peipusa ezera šajā augusta pēdējās nedēļas nogalē, arī septembrī var doties uz vecticībnieku ciemiem Igaunijā, jo vietējos iedzīvotājus baro sīpoli - tiešā un pārnestā nozīmē. Viņi tos ēd paši un pārdod citiem.
Peipusa piekrastes vecticībnieku ciemi (ne tikai Kallaste, bet arī Kolkja, Mustvē, Varnja un vēl daži) ir slaveni ar savām sīpolu audzēšanas tradīcijām un to kvalitāti. Vecticībnieki izturīgos Peipusa sīpolus audzē gadsimtiem ilgi un nevis greizsirdīgi sargā to audzēšanas tradīcijas, bet nepiekāpīgi vēršas pret tiem, kuri kā Peipusa sīpolu marku mēģina iesmērēt parastos. Tāpēc uz Peipusa piekrasti rudenī brauc no tuvām un tālām vietām, jo zina, ka tur nevar uzķerties uz lielveikalu produkciju.
Firmas zīme - forma un izpildījums
Pirmajā reizē, pošoties uz sīpoltirgu, neticēju, ka pēc sīvajiem dārzeņiem ir vērts dzīties tik tālu, līdz pašam Peipusam. Kad ieraudzīju, cik daudz transporta ar Latvijas numurzīmēm sabraucis, sāku revidēt savu skepsi. Protams, ka augustā uz Kallastes tirgu dodas sīpolmīļi arī no Latvijas, un daudzi brauc ik gadu.
Acis metas raibas, izvēloties smukākos, labākos, lielākos bumbuļus. Tomēr tirgū nav iespējams izmeklēties pašu labāko, jo visi sīpoli (arī ķiploki) ir lieliski. Peipusa sīpolus nevar sajaukt ar citiem - tiem ir īpatnēja forma. Un garša atšķiras no Latvijas veikalos tirgotajiem. Sīpolus sasien virtenēs, kas ir vēl viena Peipusa sīpolu audzētāju firmas zīme. Pīne turas stingri un vaļā neraisās, līdz no tās nav izķibināta pēdējā galviņa.
Kvalitātes noslēpums ir dobes un žāvēšana
Augusta beigās sīpoli ir novākti un sagatavoti pārziemošanai. It kā jau vienkārši - nopērc mazos sīpoliņus, iestādi piemājas dārziņā, un Peipusa sīpoli izaugs pašam aiz loga. Igauņu vecticībnieki sīpolus audzē augstās dobēs un žāvē saulē. Kāds iekar īpaši gatavotos koka statīvos, cits noliek pirtiņā. Sīpolu audzētāji uzsver, ka nelieto ķīmiju, viss ir tāds, kā daba devusi - zeme, saule, protams, arī ravēšana. Garāmbraucot redzams, ka daudzos šķūnīšos uz šķirbainas grīdas izbērts sīpolu klājums, citi iepakoti no šķidriem diegiem taisītos maisos - lai vēdinās. Tas arī esot viss, kas vajadzīgs, lai sīpoli turas ilgi un nesačākst kā veikalā pirktie.
Visa tā sīpolu padarīšana ir roku darbs. Tāpēc nevar gribēt, lai sīpolus tirgotu par eiro kilogramā. Mans novērojums - pircēji nekaulējas, gadās, ka pārdevējs kādu nieku no cenas nomet, bet kopumā pastāv nerakstīta vienošanās, ka maksa par sīpoliem apmierina abas puses. Pat ja tā ir astoņi eiro par pīni. Cena atkarīga no sīpolu daudzuma un izmēra, par pliku neko bargu naudu neviens neplēš.
Ceļmalas - pilnas
Lauku labumus var pirkt arī pie mājām - saimnieki ceļmalā uz koka krāģīšiem sakarina sīpolu pīnes, piestāj tik’ un izvēlies. Der zināt, ka privātmājās dzīvojošie peipusnieki ir nekomunikabli. Varbūt labāk der cits apzīmējums - neuzbāzīgi. Ja nepajautāsi, neuzzināsi un neko nedabūsi. Viņi nevienam pakaļ nemetas. Bet, ja esi piestājis un izskaties gruntīgs pircējs, tad viss kārtībā. Kāds no mājiņas iznāks, sīpolus pārdos un izstāstīs par tiem visu, ko vēlēsieties uzzināt.
Tirgū atrodami arī citi labumi
Starp citu, man vēl nav gadījies nogaršot tradicionālo uz ugunskura gatavoto zivju zupu - uhhaad. Ar to cienājot Kallastes gadatirgū, bet ej nu sazini cikos. Tirgus placim atvēlētā vieta ir pašaura, kur tādā var uzkurt ugunskuru?
Jau rakstīju, ka Kallastes tirdziņā pārdod arī ķiplokus, bet ne tikai tos. Arī zivis, to klāsts gan nav plašs. Lielā daudzumā - interesanti pinumi un citi rokdarbi. Ļoti daudz tirgotāju no Latvijas, kuri andelē lielākoties neēdamas, bet saimniecībā noderīgas mantas.
Vismaz pāris stundu
Ja uz sīpoltirgu brauc ar kādu no ekskursiju birojiem, tad programma ir visiem braucējiem vienāda un vienīgā pašdarbība ir staigāšana pa tirdziņu. Ja brauc ar savu auto, tad neko daudz vairāk pagūt nevar - kamēr aizbrauc uz Igauniju un atbrauc atpakaļ, diena iestiepusies vēlā vakarā. Tirdziņš, lai arī teritorijas ziņā neliels, nav ātri apskrienams un izskrienams. Pāris stundu - laiks līdz ar nagu galiem. Stundas pazūd nemanot, kad iekrīt sīpolu apskates un izvēles trakumā. Šķiet, ka visgrūtākā izvēle varētu būt pirmajā Kallastes tirgus apmeklējumā, jo vēl nezini, ko pirkt, kuras krāsas un izmēra sīpoli labāki. Taču arī otrajā braucienā nekas nenotiek ātrāk.
Nedaudz par ēšanu
Sīpolu un zivju restorānā Kolkjā individuālajiem braucējiem, visticamāk, ieeja būs slēgta, jo tūristu grupas parasti ir rezervējušas visus iespējamos ēšanas laikus. Arī neliels ēdāju pulciņš var laikus rezervēt vietu, bet reti kurš par to iedomājas.
Restorānā pasniedz standarta pusdienu komplektu, viss notiek ātri - žvikts, zivs uz galda, žvākts, to nomaina ābolmaize ar tēju.
Par laimi, nerodas sajūta, ka pie galda jāuzvedas kā pažarnieku mašīnai - ātri jāpakampj kumoss mutē un jāmetas prom, lai dotu vietu nākamajai viesu grupai.
ĒDAMLIETU TIRDZIŅI IGAUNIJĀ
• 27.-28. augustā Lībnitsas Sīpolu un zivju gadatirgus.
• 17. septembrī Varnjas Sīpolu un dzērveņu gadatirgus.
• 17. septembrī Lielā Paunveres brīvdabas izstāde un gadatirgus jeb Palamuses tirgus.
• 24. septembrī konservu izstāde - gadatirgus, pārtikas gadatirgus, aršanas sacensības Olustverē, ko dēvē arī par ievārījumu meku.
• 1. oktobrī Livonijas Miķeļdienas gadatirgus un zaļumballe Valgā.
Avots: www.visitestonia.com
