Ja kāds jums teiks, ka uz vienu dienu uz Parīzi nav vērts braukt – neko taču nepagūsiet apskatīt – neticiet. Pašas pārbaudīts – vienā dienā Parīzē var redzēt diezgan daudz, vismaz tik daudz, lai draugiem pastāstītu – jā, biju, redzēju, un jūsmīgi nopūstos – ak, Parīze!
Uz Parīzi var nokļūt dažādi – ceļotāji no Latvijas visbiežāk izmanto airBaltic pakalpojumus, bet mans ceļš uz šo pilsētu veda no eirokrātijas citadeles Briseles. Lieciet vērā – no Briseles līdz Parīzei ar ātrvilcienu ir tieši stundas un divdesmit minūšu brauciens! Ja biļeti uz ātrvilcienu pirksiet ļoti savlaicīgi (kādus divus mēnešus iepriekš), tad tā izmaksās ap 50 eiro abos virzienos. Nesavlaicīgāk – ap 100 eiro.
Ātrvilciens no Briseles pienāk Garre du Nord (Ziemeļu stacijā) ap deviņiem no rīta, un no turienes arī sākas mans ceļojums.
Uz Luvru, sil vous plait!
Jāatzīst – ar kolēģi, kas kopā ar mani devās braucienā, vienojos uzreiz – mēs brauksim ar taksometru un necentīsimies ienirt Parīzes sabiedriskā transporta dzīlēs. Dārgi? Ja atceramies amerikāņa Bendžamina Franklina atziņu, ka laiks ir nauda, tas nav arguments. Vidēji 14 eiro par braucienu, un ja to ir iespēja dalīt ar divi, nav tik traki. Turklāt laiku prasītu arī orientēšanās pēc kartes svešā vidē, sabiedriskā transporta biļešu iegāde...
Tāpēc pusdeviņos no rīta, iekāpjot taksometrā pie stacijas, mēs sakām – uz Luvru, lūdzu, un tiekam arī desmit minūtēs aizvizināti, un izkāpjam tieši pie ieejas šai pasaules šedevru krātuvē. No rītiem pie Luvras rinda nav liela – citkārt varētu nākties arī pastāvēt no pusstundas līdz stundai. Būtu ļoti vēlams jau iepriekš zināt, ko tieši jūs Luvrā vēlaties redzēt, tad vieglāk būs saprast, uz kuru no ekspozīcijas daļām jums jādodas un attiecīgi jāpērk biļetes (10 – 14 eiro pieaugušajam).
Mans sākotnējais plāns bija skaidrs: Leonardo da Vinči Mona Liza (Džokonda) un Milosas Venera, vēl arī Senās Ēģiptes mākslas kolekcija.
Tik triviālas intereses ir teju jebkuram Luvras apmeklētājam, protams – lielākās ļaužu masas traucas garām Spārnotajai Nīkei, garām itāļu viduslaiku un Renesanses šedevriem, lai nokļūtu pie Viņas. O, man jau no bērnības ir zināma anekdote par krievu tūristi, kura, stāvot pie Džokondas saka: «Savādi, uz mani viņa neatstāj nekādu iespaidu.» Un saņem atbildi: «Viņa ir ļoti gudra sieviete, viņa zina, kuri cilvēki ir šī iespaida vērti, kuri ne.» Te nu jāteic, ka vērta vai ne, bet iespaids no šīs gleznas ir satriecošs – atmosfēra muzejā, vēsture, viss dzīvē lasītais (tikai nevajag padomāt, ka ar vārdiem «viss lasītais» es domāju Dena Brauna Da Vinči kodu) par Leonardo da Vinči daiļradi, tas uzvilnī kā skaļš emociju akords. Un šo acu skatiens, no kura tu nevari paslēpties nevienā zāles stūrī... Atraujieties un aizejiet aiz gleznas citā zālē –
19. gadsimta franču mākslas zālē – Žana Luija Davida monumentālā Napoleona un Žozefīnes kronēšana, Teodora Žeriko Medūzas plosts, Engra Lielā Odaliska... Luvras bagātību uzskaitījums prasa kataloga apjomus, nevis viena raksta ietvarus. Un vai es tiku līdz Milosas Veneras skulptūras apskatei? Jā, protams. Ja jūsu rīcībā ir divas stundas, tad jūs varat apskatīt vismaz divas Luvras kolekcijas sadaļas (kas ietver pils divus spārnus). Un tas nemaz nav tik maz, tāpēc nevajag ticēt tiem, kas saka – ai, nu tur taču nav vērts tik īsu brītiņu, tur taču jāstaigā vairākas dienas. Jā, tā ir, ja grib visu izpētīt. Bet paliekošu iespaidu var gūt arī divās stundās.
Pa Sēnu, pa Sēnu
Katrs, kas ir lasījis Viktora Igo Parīzes Dievmātes katedrāli, noteikti līdz niansēm būs gara acīm izbaudījis katru šīs majestātiskās sakrālās celtnes stūrīti, izcilni un dzegu. Igo romāns ir vēlreizējs apliecinājums tam, ka svarīgākais ir radīt tēlu, lai arī tas būtu ēkas, nedzīva priekšmeta tēls, un tā apjūsmotāji vien bariem plūdīs, lai tvertu tās auru. Parīzes Dievmātes katedrāle jau nav ne lielākā, ne arī greznākā baznīca Eiropā. Taču nebeidzamā tūristu straume apliecina, ka ar Igo centieniem jau gadusimteņiem pietiek, lai iespaids un šīs ēkas apskates slava būtu neizsīkstoša.
Tieši no Luvras pa Sēnu līdz ievērojamākajiem Parīzes apskates objektiem šīs upes krastos dodas neliels kuģītis jeb ūdens tramvajs (dienas biļete maksā 14 eiro) , kurš ar divdesmit minūšu intervālu pietur gan pie Luvras, gan pie Parīzes Dievmātes katedrāles, gan pie Eifeļa torņa. Lūk, tik vienkāršs ir atminējums mīklai, kā tad var Parīzē apskatīt teju visus nemirstīgajos garadarbos apdziedātos objektus, un paspēt to arī vienas dienas laikā. Taču latviešu tūristam neizsīkstoša pavadone ir arī veiksme un neuzbāzīga bezkaunība. Arī pie Parīzes Dievmātes katedrāles ieejas stāv gara rinda, kas draud satriekt pīšļos lielisko plānu par skrējienu cauri Parīzei, bet... Tavu brīnumu! – pēkšņi pie ieejas atspurdz paliels meiteņu bariņš.... latviešu tautastērpos un viņu pavadone sauc: ātrāk nāciet iekšā! Laikam Kvazimodo vai Esmeraldas gars ir par mums parūpējies – savelkot pēc iespējas nevainīgākas sejas, iesprūkam garīgās celtnes labirintos kopā ar meiteņu kori no Latvijas, kurš vēlāk, apliecinot latviešu nepārspēto kordziedāšanas mākslu, pietrallina Sēnas tiltu pie katedrāles ar jūsmīgām latviešu meiteņu balsīm.
Eifeļa veiksmes stāsts
Teju katrs zina stāstu, ka franču inženiera Gustava Eifeļa projektētais tornis tika uzskatīts par nejēdzīgu kauna traipu, «jēlumu acī» šai senās un krāšņās arhitektūras pilsētā. 1889. gadā atklātajai būvei nācās nostāvēt vairākus gadus desmitus «īsteno» parīziešu nīstai. Jāteic, ka nevarēju iedomāties ceļojumu uz Parīzi bez Parīzes Dievmātes katedrāles un Luvras apmeklējuma, tad Eifeļa tornim cerēju neuzkrītoši pašļūkt garām. Taču kolēģis pierunāja – nu, kā tad bez uzbraukšanas 300 metrus augstajā tornī! Tagad teikšu – tiešām, kā gan bez tā! Pirmkārt, Eifeļa tornis ir izcils mākslas objekts, un Parīze no torņa augstākās platformas atklājas kā baltu, baltu ēku tīkls, kas apklājis zemi, cik vien tālu sniedzas skats. No Eifeļa torņa augstumiem arī apskatu to, uz kurieni nebūs lemts doties šajā brauciena reizē – Triumfa arku un Elizejas laukus.
Ātrāk uz Sacre Coeur
Toties tālāk ar taksi dodos Monmartras virzienā, lai kāptu pilsētas augstākajā punktā – kalnā pie Sacre Coeur jeb Svētās Sirds bazilikas, vēl viena Parīzes simbola, kas tapis franču – prūšu kara (1871) upuru piemiņai un pabeigts 1914. gadā. Tā pakājē katru vakaru svētlaimīgā nogurumā sagumst tūristu tūkstoši.
Pa ceļam līdz Monmartrai pastaigas riksī garām Lafaijeta galerijām – milzonīgam tirdzniecības centram, garām krāšņajai Parīzes operas ēkai, gabaliņš pa Kapucīņu bulvāri, iesprūkot kādā no veikaliņiem («Kā, tu neko neatvedi no Parīzes?!» – vien iedomājoties šo jautājumu mājās, skrietu vilšanās skudriņas pār ādu, tāpēc, protams, – jā, es kaut ko atvedu no Parīzes), un beigās nomierinoša pasēdēšana kafejnīcā Monmartras kalna pakājē.
Nu jau krēslo. Līdz vilcienam uz Briseli pusdesmitos vakarā vēl divas stundas. Apcerīgi dzerot kafiju nelielā kafejnīciņā pie Garre du Nord, izpētu, ka šajā rajonā baltādainais ir tikai katrs piektais. Nu jā, nav īstais Parīzes smeķa rajons. Prātā iešaujas teiciens – «Redzēt Parīzi un tad mirt!». Nē, atliksim. Parīzē ir vēl ļoooti daudz ko redzēt. Citu reizi.
