Saruna ar Dailes teātra māksliniecisko vadītāju Dž. Dž. Džilindžeru
«Esmu tiešām ļoti labi atpūties,» jaunās sezonas sākumā atzīst Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers. Pagājusī sezona režisoram bijusi polāra – no Gada izrādei nominētā Sasodītā sarkanā mēness Liepājas teātrī līdz Milēdijai Dailes teātrī, ko pats atzīst par neveiksmi, bet no tām taču nav pasargāts neviens. «Ceru, ka šī sezona man būs veiksmīgāka nekā pagājusī,» viņš sarunas beigās nosaka un gatavojas iestudēt divas izrādes Dailē un divas Liepājas teātrī.
– Kāda bija Dailes teātra pagājusī sezona tavā vērtējumā?
– Jārunā par lielo zāli, kas nosaka visu virzību. Izņemot Milēdiju, visas pārējās izrādes manā skatījumā bija ļoti labā līmenī – gan M. Butterfly, gan Izraidītie, gan Šeipings, gan Šekspīra Ričards III, kam gan tika veltīts ne mazums negatīvas kritikas, bet man personīgi tā ļoti patika. Labi, Milēdiju pieskaitām pie neveiksmēm, bet no tām nav pasargāts neviens teātris. Kopumā, un tas atspoguļojas arī Spēlmaņu nakts nominācijās, sezona bija laba. Arī mazajās zālēs bija dažādas interesantas lietas. Domāju, aktieriem bija ļoti interesanta pieredze darbā ar Oskaru Koršunovu, jo, godīgi sakot, tāda mēroga režisors sen te nav bijis. Tā atdeve, ar kādu aktieri strādāja, atspoguļojas rezultātā.
Tāpat liels prieks par Lauru GrozuĶiberi, kura beidzot nobriedusi lielajai zālei un atvērusies, jo īpaši M. Butterfly, kas, manuprāt, ir visnotaļ perfekta izrāde gan formas, gan satura ziņā. Šeipingu nekomentēšu, ļoti grūti analizēt savas izrādes. Milēdijā gribējās atrast jaunu piegājienu izklaides žanrā, balstot uz parodijas elementiem, bet acīmredzot līdz galam kaut kas nesaslēdzās. Šaubas man radās jau īsi pirms pirmizrādes, bet bija par vēlu ko mainīt. Vajadzēja nenoraustīties un iet līdz galam cerībā, ka tomēr saslēgsies. Bet nu bija, kā bija. Par Ričardu III – man ļoti patika, kā Viesturs Meikšāns pie mums ienāca, arī process, cik runāju ar aktieriem, bija ļoti saturīgs un radošs. Varbūt rezultāts iznāca ļoti pretrunīgs, bet man tas bija ļoti interesants, un domāju, ka ar Viesturu Meikšānu arī turpināsim sadarboties.
– Nākamsezon?
– Par to neizteikšos, tas vēl procesā. Pagājušajā sezonā kā režisors debitēja Intars Rešetins Kamerzālē. Slazdā bija ļoti interesants un Janam Villemam van den Bosam neraksturīgs darbs Mazajā zālē, kur viņš vairāk nodarbojās ar tekstu, dialogu, nevis formu, kā ieradis strādāt. Sākām nopietnu sadarbību ar Dmitriju Petrenko, nākamsezon viņam būs jau divas izrādes.
– Tomēr vēlos pakavēties pie Šeipinga un Milēdijas. Šeipings, man gribējās tā domāt, nebija sevis citēšana, jo nav īsti ko teikt, bet atvadas, pēc kurām jāsākas jaunam posmam. Runājot par Šeipingu, pats esi formulējis šīs izrādes pamatjautājumu – ko var atļauties mākslā, kur ir tā robeža, kad jāapstājas. Tad nāca Milēdija, kas radīja vētru un lika jautāt, ko var atļauties...
– Par Milēdiju esmu tik daudz pozitīvu atsauksmju dzirdējis kā ne par vienu citu. Īpaši pēc tā lielā uzbrauciena cilvēki nāca klāt uz ielas un izteica sajūsmu. Protams, tas nemaina manu attieksmi pret to kā neveiksmi. Runājot par Šeipingu, jā, bija izjūta, kāds posms jābeidz, un tas bija ļoti pateicīgs materiāls, lai to darītu. Un tās domas, kas tādā vieglā formā tika ietvertas, ir ļoti nopietnas un man svarīgas. Labi, es nekur nevaru tikt vaļā no ironijas, ar to man droši vien asinis piesūkušās un nāk ārā pa visām malām. Bet no kases viedokļa – tā ir pārdotākā pagājušās sezonas izrāde, neskatoties uz samazināto spēles laukumu, kādēļ ir septiņsimt vietas. Tātad tas skatītājus uzrunā, un man bija prieks redzēt, ka uz šo izrādi nāk gados diezgan jauna publika. Man pašam šī izrāde ļoti patīk. Sev nevaru pārmest pilnīgi neko. Milēdija pēc tam... Mēģinājumu procesa sākumā bija skaidrs, ka nav citu variantu, kā taisīt to parodiju veidā. Pats materiāls sāka diktēt savus noteikumus, un es tam ļāvos līdz galam. Repertuāra plānošana notiek divus gadus iepriekš, tad nevari iecerēt Šeipingu kā sava veida manifestu, viena posma beigām, lai sāktos kas jauns. Ja izjūtas tā sakrīt un materiāls tam ļaujas, tad izdari, bet pirms tam jau ir ielikta bumba ar laika degli Milēdija. Ir ieplānota repertuārā, un neko vairs nevar mainīt. Tad iznāk, kā iznāk.
– Bet par Milēdiju tu pats esi teicis, ka tā ir par sieviešu dzimtes Kaligulu un tas jau nemaz nav sekli vai tikai ar parodiju slēdzams.
– Tā sākumā šķita. Kad iedziļinies materiālā vairāk, redzi, ka tam pietrūkst seguma dramaturģijā. Acīmredzot ne velti, kopš šī luga uzrakstīta, to atļāvies iestudēt tikai viens beļģu teātris, kas arī jau ir bīstams simptoms...
– Ko tu neņēmi vērā...
– Jo es sākumā ieraudzīju to, kas tajā lugā nav – šo sievietes Kaligulas tēmu. Procesā saproti, ka tam pietrūkst jaudas un materiāls neļauj to izdarīt. Atšķirībā no mūzikas, kur visu iepriekš sashēmoju un izdomāju, dramaturģiskajā materiālā es ļaujos tam, ko man tas saka priekšā. Tīri intuitīvi. Materiāls mani ved, nevis es to piedzenu pie kaut kādām iepriekš sadomātām konstrukcijām. Labi, ir kaut kādas vīzijas, nojausmas, impresijas, bet es ļaujos, un darba procesā materiāls var pagriezt citā virzienā un es eju līdzi. Milēdijas gadījumā bija šādi. Taču neveiksmēs patiesāk ieraugi cilvēkus, ar kuriem strādā. Veiksmē visi ir priecīgi, nekas slikts ārā neizlien. Neveiksmē redzi...
– ...kas ir kas?
– Jā, kas ir kas, pareizi. Tas man bija ļoti svarīgi, jo ļāva tuvāk izprast cilvēkus, ar kuriem ikdienā kopā strādāju. Tas ir kā dzīvē – kad sūdīgi, tad noorientējies, kurš ir īsts draugs, kurš nav. Tā bija veiksme neveiksmē.
– Kādas ir izjūtas, pirmizrādē ejot paklanīties, apzinoties, ka tā ir neveiksme?
– Darbs vienalga ir izdarīts godprātīgi līdz galam. Un Milēdijā tāpat ir daudzas mīļas lietas. Tas tik un tā ir mans bērns. Labi, viņš nav padevies, varbūt ir visādas komplikācijas, bet tas ir mans, tāpat pa naktīm izlolots un dienās diezgan pašatdevīgi sastrādāts. Skaidrs, ka iesi un klanīsies, jo tā ir mana atbildība un nevar aizbēgt no tā visa. Tā gadās. Nefiksēju tās sajūtas.
– Tev ir liela pieredze, iestudētas jau vairāk nekā septiņdesmit izrādes. Par Milēdiju teici, šaubas radās īsi pirms pirmizrādes. Ir iespējams procesā sajust, saprast, izdosies vai neizdosies, vai tas tomēr skaidrs tikai pēc pirmizrādes, pirmajām izrādēm ar publiku?
– Ļoti dažādi. Reizēm ir pārliecība, īpaši, ja redzi ļoti spēcīgus aktierdarbus, arī savus interesantus risinājumus, kad jūti – šis būs, nevar nebūt, atliek tikai nospēlēt. Ir arī pilnīga neziņa, kad saprotu, nav slikti, bet nav arī pārliecības, ka baigi labi. Tad pārbaude būs tikai ar skatītājiem. Ādu esmu uzaudzējis tādā ziņā, ja kāds pasaka, ka ir slikti, bet iekšēji zinu, ka ir izdevies, es pretējam viedoklim nenoticēšu. Tā bija ar Donu Žuānu X, ko es uzskatu par ļoti spēcīgu izrādi, par ko man nebija ne mazāko šaubu, ka tas ir ļoti labi, lai kā mani kritizētu.
– Atgriežoties pie pagājušās sezonas – kur tev tā bija veiksmīgāka – Dailes teātrī vai Liepājas teātrī?
– Nu, Liepājā tomēr nebija klajas neveiksmes kā Dailes teātrī. Man pašam ļoti mīļa un tuva, bet nenovērtēta ir izrāde Dieva indes un velna zāles Dailē. Kaut kas tur uztaustījās par patiesības neviendabību, ka patiesība ir katram sava un beigās izveidojas tāds rēbuss, ka neatrodi, kur tad tā patiesība ir. Tas pats, kas notiek šodien saistībā ar Ukrainu un Krieviju propagandas karā, kad vairs netici arī Latvijas medijiem, jo skaidrs, ka tā ir propaganda. Un caur šiem meliem atrast, kur patiesība, kas notiek īstenībā, tas ir nenormāli interesanti, un arī process aktieriem bija satriecoši piepildīts. Man pašam patīk arī rezultāts.
Runājot par Liepāju – droši vien tas pirmais uzrāviens pēc Šeipinga, kā tu pareizi teici, ko vecu noārdot, Brehta lugas iestudējumā izdevās uztaustīt kādu sev jaunu virzību. Ja runā par sezonas beigu galu Liepājā, kad Konstantīna Bogomolova plānu maiņas dēļ nācās tā kā paglābt Liepājas teātri un taisīt divas izrādes paralēli, tad stilā un žanrā Dekamerons SPA stilā ir vienkārši perfekta izrāde. Par Lielo Getsbiju... Problēmas sākas, ja salīdzina ar Ficdžeralda romānu, bet es netaisīju izrādi pēc romāna, bet gan Hristo Boičeva lugu. Tas, kas ir lugā, ir arī izrādē. Bet es neņemšos apgalvot, ka šis Boičeva dramatizējums ir ļoti veiksmīgs. Vairāk lugā iedziļinies iestudēšanas procesā, nevis tad, kad to izvēlies. Tā bija arī ar Maizingeru, kad procesā pēkšņi atduries pret lugas griestiem, kaut pirms tam likās, ka tie ir daudz, daudz augstāk. Tad sāc sisties un samoki kādas lietas. Tomēr es Lielo Getsbiju nesauktu par neveiksmi, ja nemēģina salīdzināt ar Ficdžeralda romānu vai ar filmu, vai vēl ko.
– Es zinu, ka tev nepatīk šī salīdzināšana, bet sanāk tomēr tā, ka Liepājā, nevis Dailē esi iestudējis Sasodīto sarkano mēnesi, kas nominēts Spēlmaņu naktij gada izrādes kategorijā.
– Tur ir vairāki nosacījumi. Liepājas skatuve ir ideāla teātrim. Tas ir ideālais formāts, kādā šodien vispār vajadzētu taisīt teātri. Mūsu lielā zāle ir par lielu, bet tas neizslēdz iespēju atrast atslēgas, lai tā jaudīgi strādātu. Liepājā uzreiz jūtos komfortabli, nav jāpārvar šis šķērslis. Nevar noliegt, strādājot šeit uz vietas un ņemot vērā mākslinieciskā vadītāja amatu, man ir simt un divsimt jautājumu, kas ikdienā jārisina nekavējoties, tāpēc procesā esmu drusku saraustīts. Liepājā procesam var atdoties pilnībā, tāpat pārvaldot situāciju Dailē, bet tas notiek, sazinoties ar direktoru pa telefonu, izrunājot lietas un atrodot risinājumus. Vairs nerausta par katru sīkumu, tāpēc vairāk koncentrējos. Vēl ir interesants moments. Ir vieglāk, ka no aktieru puses pret mani ir blakus respekts kā pret māksliniecisko vadītāju, ja runā par disciplīnu un tādām lietām. Bet ir mīnuss. Reizēm, strādājot pie lomas, mākslinieciskajam vadītājam ātrāk piekrīt, kaut gan ir sava patiesība, ko patur pie sevis un varbūt līdz galam ar mani neizstrīdas. Iespējams, ja to darītu, mēs nonāktu pie labāka rezultāta. Liepājā var nebaidīties strīdēties, jo es viņiem neesmu boss. Tāda nianse, kas, protams, neattiecas uz visiem, bet reizēm ir mīnuss. Bet es nedomāju tādās kategorijās. Iepriekšējā sezonā bija Oņegins nominēts. Vienreiz tur, citreiz tur.
– Es domāju par to risku, kad amats var nodarīt pāri režisoram.
– Uzskatu, ka esmu pietiekami rūdīts, lai to varētu... Tajā brīdī, kad uz manām izrādēm nenāks skatītāji, tad sākšu šaubīties. Pagājušajā sezonā pārdotākā izrāde ir Šeipings, otrajā vietā Oņegins. Kaut vai no kases viedokļa... Bet nevaru teikt, ka man par varītēm ir svarīgs tas amats. Kamēr neredzu, kas varētu to darīt labāk par mani, man tas kā Dailes teātra patriotam ir jādara. Bet pieļauju, ka ar diezgan vieglu sirdi nodotu šo amatu kādam citam, ja redzētu, ka viņš dotu jaunu pienesumu, varētu celt teātri tālāk. Pilnīgi mierīgi.
– Vara nav salda?
– Es to tādā ziņā neizjūtu. Vara jau ir jebkuram režisoram. Amata varu izmantoju teātra vārdā, lai teātrim būtu labāk, ne jau savtīgos nolūkos. Vismaz neesmu sevi pieķēris, ka to izmantotu savtīgos nolūkos. Es neturos pie krēsla.
– Bet tavā vadībā Dailes teātris acīmredzami attīstās, kvalitātes līmenis ir audzis.
– Es ceru. Domāju, tas arī liels direktora nopelns, mēs tiešām ļoti harmoniski sastrādājamies. Pieļauju, tā bija iepriekšējo māksliniecisko vadītāju problēma – harmoniskas sadarbības trūkums.
– Ko nozīmē harmoniski sastrādāties teātra direktoram un mākslinieciskajam vadītājam?
– Tas nozīmē kopēju redzējumu gan par radošām lietām, gan iekšējo mikroklimatu, gan par tehnisko aprīkojumu. Protams, procesā domstarpības rodas, skaidrs, ka vairāk velku uz nopietnās mākslas pusi, bet viņš ir tas, kas rēķina naudu un saka, ko varam un ko nevaram. Tas ir jārespektē. Kompromisi ir jāatrod, kā āži neiespītējamies. Un ne tikai mūsu sadarbībai ir kāds nopelns, mums ir jaudīga mārketinga, arī literārā daļa. Ir izveidojusies ļoti laba komanda, bet viesrežisoru piesaiste aktierus padara arvien universālākus. Katrs, īpaši ārzemju režisors, nāk ar pilnīgi jaunu skatījumu uz procesu, uz to, kā viņš grib izrādi veidot. Tas brīžiem aktieros rada pat šoka efektu, bet līdz ar to padara viņus par universāliem kareivjiem, kuri ir gatavi ļoti spēcīgām lietām. Man tiešām prieks par ansambli, tas attīstās. Tagad trupa ir papildināta ar diviem jauniem, ļoti labiem aktieriem – Kasparu Zāli un Ediju Zalaku, kas beidzis Maskavas Dailes teātra skolu. Bet man ļoti svarīgi, kāds ir cilvēks, ne tikai aktieris. Mēs tikāmies arī Maskavā, pāris stundas runājām. Cilvēku iepazīšanu esmu apguvis, pāris stundu man tam pietiek. Pīterā Penā viņi abi ļoti pašaizliedzīgi strādā, par to ir tiešām prieks.
– Būtu pavisam labi, ja arī vecākā paaudze strādātu ar tādu pašu attieksmi.
– Skaidrs, ka šodienas modernā izrāžu forma pieprasa ne tikai garīgo, bet arī fizisko spēku, vispusīgu varēšanu. Dabiski, ka pamatslodze gulstas uz jaunajiem, tāpēc mums paredzēts ņemt vēl divus jaunos no Annas Eižvertiņas kursa, kas beigs vasaras sākumā, un pēc tam vēl trīs četrus aktierus no Māras Ķimeles kursa. Tad mēs uz pieciem gadiem trupu būsim nokomplektējuši.
– Kuras ir tās izrādes, notikumi, kas noteiks jaunās sezonas toni?
– Visas.
– Visas sešpadsmit?
– Visas sešpadsmit. Lielajā zālē iesākām ar Pīteru Penu Lauras GrozasĶiberes režijā. Man tiešām ir prieks par Lauru, viņa šeit ir izlolota, izaugusi no mazajām zālēm. Viņā ir inscenētājas nervs, turklāt jau šajos gados... Es viņas tagadējā vecumā vēl tikai mācījos otrajā kursā. Viņa, manuprāt, ir visu laiku jaunākā režisore uz Dailes teātra lielās skatuves, turklāt vēl sieviete. Es viņai paredzu diezgan lielu nākotni. Bērnu izrāde ir izlaista, viņi ir priecīgi un apmierināti. Turpinām ierasto sadarbību ar Janu Villemu van den Bosu, kurš iestudē Lī Hola Vakariņas ar Elvisu, galvenajā lomā Artūrs Skrastiņš. Es drusku paskatījos, jau ir labi, bet vēl ir laiks. Diezgan vieglā formā varētu parādīties nopietnas lietas.
– Boss jau kļuvis teju vai Dailes teātra štata režisors.
– Jā, un mēs sadarbību arī turpināsim, jo viņš ir uztaustījis Dailes teātra stilu. Tikai nejautā man, kā to noformulēt. Aktieriem ļoti patīk pie viņa strādāt, dara to aizrautīgi un ar prieku. Viņš ir inscenētājs, arvien vairāk pierod pie latviešu skatītāja. Jebkuram režisoram vienmēr ir grūti citā valstī, jo ir priekšstats par savas nācijas cilvēkiem. Viņš arvien labāk sāk saprast mūsu skatītājus. Rolands Atkočūns atgriežas pie mums pēc vairākām veiksmīgām izrādēm Lietuvā ar Gistava Flobēra Bovarī kundzi. Tiek uzskatīts, ka tas ir visu laiku labākais franču romāns. Kristīne Nevarauska aktrises profesijā ir sasniegusi savu pilnziedu, un Emma Bovarī būs lieliska iespēja savas profesionālās spējas maksimāli realizēt. Tālāk Džilindžers pievērsīsies krievu klasikai – Maksima Gorkija lugai Saules bērni, kas, man par lielu pārsteigumu, Latvijā iestudēta maz. Manuprāt, tā ir izcila un nav vājāka par Čehova lugām. Nesen Felikss Deičs man atzinās, ka iestudēt šo lugu bijis viņa dzīves sapnis, bet kaut kā nav sanācis, un tāpēc mani ļoti apskaužot par iespēju strādāt ar šādu materiālu. Es arī sevi apskaužu. Ļoti reti jau ir lugā piecas sešas lielas lomas. Tur ir domas, kas ļoti sasaucas ar šodienu un, kas man svarīgi, arī ar manām pārdomām. Pēc tam Dailes teātrī atgriezīsies Aleksandrs Morfovs ar Kena Kizija Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu ar Artūru Skrastiņu galvenajā lomā. Domāju, ka šajā izrādē Artūrs mūs kārtējo reizi pārsteigs. Sezonas beigās pievērsīšos Reja Kūnija un Maikla Kūnija situāciju komēdijai Reāli sliktie puiši, jo, tomēr ņemot vērā dotācijas apjomu, balanss starp nopietno mākslu diemžēl joprojām ir jāuztur. Varbūt tas nāk arī par labu, jo jaunajiem aktieriem būs iespēja sevi apliecināt žanrā, kurā nav spēlējuši, izņemot fragmentiņus studiju gados. Man pašam tā būs iespēja abus jaunuzņemtos aktierus iepazīt tuvāk. Vēl Lielajā zālē būs Jaungada koncerts.
– Dailes teātris tātad nevar atļauties kā Liepājas teātris šosezon veidot repertuāru bez kompromisiem?
– Mēs pagājušosezon to atļāvāmies, un vienalga bija visvairāk skatītāju. Viena komēdija lielajā zālē – tas tikai rada žanrisko daudzveidību. Turpinot par mazajām zālēm – 21. septembrī būs pirmizrāde Krievijas režisora Genādija Ostrovska Diviem kapteiņiem. Vēl mazajās zālēs iestudēs Laura GrozaĶibere, turpināsim sadarbību ar Regnāru Vaivaru. Arī Latvijas dramaturģijas lauciņā mums kaut kas jādara, Mihails Gruzdovs taisīs jauno Leldes Stumbru lugu, tur varētu kas labs sanākt. Kārlis Auškāps iestudēs Mārtiņa Zīverta Rīga dimd. Vēl iestudēs Mārtiņš Eihe, Gundars Silakaktiņš, divas izrādes Dmitrijs Petrenko.
– Pēc pagājušās sezonas diviem negadījumiem – Jurija Djakonova un Viestura Roziņa nenotikušajiem iestudējumiem – turpināsi dot iespēju jaunajiem?
– Par šiem diviem gadījumiem, kad izrādes nenonāca līdz pirmizrādei. Man ir jāpārskata liberālā attieksme pret jaunajiem režisoriem, un to es arī daru. Līdz šim es darīju tā, kā iepriekšējie mākslinieciskie vadītāji izturējās pret mani. Tā bija totāla uzticēšanās, pats izvēlos materiālu, iekšā nejaucās. Esmu par to viņiem ļoti pateicīgs, jo tā pats nonāc līdz kādiem secinājumiem, puniem un visam pārējam. Reizēm jaunos režisorus iegāž materiāla izvēle. Man ir mīļa Jurija Djakonova domāšana, tas, kā viņš redz teātri. Jerofejeva Maskava – Gailīši, ko viņš sāka veidot, iecerē bija jaudīga un ambicioza, bet varēšana vēl netika līdzi. Gribas uzreiz tā – maksimāli, tāpēc arī radās problēma. Varbūt tomēr pakāpeniski, drusku mierīgāk, tik, cik vari izdarīt, varbūt bišķi vairāk. Bet, domāju, Jurijs nekur nepazudīs un taisīs izrādes, jo ir inteliģents un gudrs gan kā aktieris, gan režisors. Tas bija apjukuma posms. Acīmredzot sīkāk un pamatīgāk, izvēloties materiālu, ar viņiem jārunā, jādiskutē, lai saprastu, kā un cik daudz redz, lai nojaustu varēšanu.
– Pakontrolēt tātad.
– Jā, tas ir tas, ko es nedarīju. Bet arī es mācos no kļūdām.
– Citi jaunie režisori – Valters Sīlis, Elmārs Seņkovs, Vladislavs Nastavševs?
– Sīlis varbūt par agru uzkāpa uz lielās skatuves, tā ir ļoti nesaudzīga, bet viņš ir pietiekami talantīgs un atradīs ceļu atpakaļ, mazajās formās dara interesantas lietas. Seņkovs nav pie mums, jo ir Nacionālā teātra štata režisors, kas ierobežo iespēju strādāt konkurējošā teātrī. Nastavševu es labprāt šeit redzētu, runa ir bijusi. Bet viņa mēģināšanas metodes ir tik radikālas, ka, iespējams, rastos problēmas sadarbībā ar aktieriem, kas varētu arī nenovest pie galarezultāta. Runājot līdzībās ar hokeju – kad krievu pirmie hokejisti sāka spēlēt NHL, Amerikā saņēma miljonus, pēc tam atgriezās Krievijas izlasē, bet treneri kā padomju laikos turpināja lietot radikālas metodes – pazemošanu, bļaušanu, lamāšanos. Viņi šādu attieksmi vairs nepieņēma, jo uzskatīja sevi par pilntiesīgiem profesionāļiem, un sāka trenerus ignorēt. Pieļauju, kas līdzīgs varētu notikt arī pie mums. Bet es ceru, agri vai vēlu Nastavševs tomēr iestudēs Dailes teātrī. Pārējie lai pamazām trenējas.
– Citus teātrus uzskati par Dailes konkurentiem?
– Grozies kā gribi, visi cits citam ir konkurenti. Bet man nekad nav bijušas sliktas izjūtas, ja konkurējošā teātrī sanāk kas labs. Par to priecājos, tā ir baltā skaudība.
– Katram teātrim ir savi skatītāji vai jācīnās par tiem?
– Ir jācīnās. Domāju, katram teātrim ir noteikts procents savu skatītāju un tad pārējie, kas klīst pa visiem teātriem. Par tiem arī notiek cīņa, kā ievilināt, lai ienāk tieši pie tevis.
– Varbūt ir vēl kas sakāms, par ko nepajautāju?
– Es ceru, ka šī sezona man būs veiksmīgāka nekā pagājusī. Esmu tiešām ļoti labi atpūties, biju Horvātijā, Turcijā un Ungārijā, vasara man bija tik gara, kāda beidzamos septiņpadsmit gados nav bijusi. Esmu izlasījis četrdesmit grāmatas un noskatījies kādas septiņdesmit filmas. Mēģināšu šosezon maksimāli sevi realizēt, izrādes ir tikai četras, atšķirībā no pagājušās sezonas sešām. Turklāt sākšu sadarboties ar jaunu scenogrāfu – Ilzi Vītoliņu, viņa taisīs Liepājā Žannu un šeit Kūniju komēdiju. Pa šiem gadiem ir uzkrājusi lielu teātra izpratni, ir intuīcija un varēšana. Makets, ko veidoja Žannai, mani tiešām patīkami pārsteidza. Man arī ļoti patika Es – Frīda Kalo scenogrāfija, bet tas vēl bija tikai Kamerzāles formāts. Un tas azarts, ar kādu viņa strādā – varētu būt ļoti interesanti jaunā sadarbības veidā. Protams, Ilze turpinās taisīt kostīmus.
– Nu ja, tavs scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis šosezon debitē režijā.
– Jā, visi kaut kā paplašina savas varēšanas robežas.
***
Dž. Dž. Džilindžers
Dzimis 1966. gada 8. martā Kazahstānā
Mācījies Jēkabpils 3. vidusskolā, Rīgas Tehniskajā universitātē, Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra režisoru un aktieru apvienotajā kursā
Kopš 1997. gada – Dailes teātra režisors
No 2010. gada – Dailes teātra galvenais režisors, kopš 2012. gada decembra – Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs
Iestudējis vairāk nekā 70 izrāžu gandrīz visos Latvijas valsts teātros
Spēlmaņu naktī apbalvotie iestudējumi: Pūt, vējiņi! Liepājas teātrī (Gada muzikālā izrāde, 2011/2012), Kaligula Dailes teātrī (Gada dramatiskā teātra izrāde, Gada režisors, 2005/2006)
2013. gadā saņēmis Eduarda Smiļģa balvu
