Atzīšos, ka Jū Nesbē romāna Sikspārnis latviešu tulkojumu gaidīju ar nepacietību.
Savulaik tiekoties ar autoru Rīgā, viņš man stāstīja to, kā, par pārsteigumu draugiem, faniem un rokgrupas Di Derre kolēģiem, pielicis punktu muzicēšanai, devies prom uz Austrāliju, lai uzrakstītu savu pirmo krimiķi – runa bija tieši par Sikspārni. Toreiz, kad viņu intervēju Vecrīgas kafejnīcā, Jū Nesbē vēl tikai veidojās par «norvēģu kriminālžanra Pikaso». Katrā ziņā lielā intervija ar viņu Neatkarīgajā bija agrāk nekā intervija The New York Times, bet diezin vai to toreiz kāds pie mums pamanīja.
Neraugoties uz to, ka mūsdienās Jū Nesbē romāniem fanu netrūkst, arī Latvijā, esmu dzirdējis viedokļus, ka viņa romānos esot grūti ielasīties. Gan rakstības manieres dēļ, gan arī nedaudz traucējot baltie plankumi grādīgajās dzirās mirkstošā pustrakā izmeklētāja Harija Hola uzvedības motivācijā. Ja gribat uzzināt, kāpēc viss notiek tā, kā notiek, un kā tas viss sākās, tad Sikspārnis, iespējams, saliks dažus nozīmīgus punktus uz i.
Lasot šo romānu, sapratu, kāpēc Jū Nesbē debija bija tik spoža, kāpēc Skandināvijā šis darbs saņēma visas iespējamās uzslavas un balvas. Ir jau arī par ko. Romānā tiešām ir redzama jaunas kriminālromānu zvaigznes piedzimšana. Raugoties retrospektīvi, protams, nevar uztvert visas šīs tapšanas nianses, jo nu jau gandrīz divdesmit gadu pēc Sikspārņa šī žanra literatūra Ziemeļvalstīs ir veikusi vēl vairākus iespaidīgus izrāvienus, tomēr nav noliedzams, ka 1997. gadā Sikspārnis nāca kā svaiga ūdens malks istabā, kur sen nebija vērts vaļā logs.
Nevarētu teikt, ka pati ideja par romānu, kur alkoholiķis izmeklētājs (Harijs Hols romāna pirmo pusi uzkrītoši pļumpē tikai minerālūdeni), kurš norīkots palīdzēt izmeklēt kādu tautietes slepkavību svešā valstī, būtu sensacionāli svaiga vai nedzirdēta. Svarīgi šajā gadījumā ir tas, kā rakstnieks to izstāsta. Pats Nesbē savā liriskajā autobiogrāfijā tagad klāsta, ka tolaik viņam viss apriebies, tāpēc viņš izspiedis šefam atvaļinājumu uz pusgadu un burtiski pēdējā brīdī ielēcis lidmašīnā uz Austrāliju, paķerot līdzi klēpjdatoru (ievērojiet, tas notiek 20. gadsimta 90. gados, kad šāds gadžets ir varen smalka padarīšana). Datoru viņš paņem līdzi, jo kāda kundzīte no izdevniecības viņam piedāvājusi uzrakstīt kaut ko par rokmūziķu dzīvi no iekšpuses. Tāds ir fons romāna tapšanai, bet tagad jāatbild uz jautājumu – kas tad īsti ir Jū Nesbē veiksmes atslēga?
Patiesība ir ļoti vienkārša. Jū Nesbē neiztēlojas, ka ir austrālietis. Viņa varonis Harijs Hols tiek aizsūtīts komandējumā uz pasaules otru malu un nonāk tādā kā aizspogulijā, par kuras paradumiem viņš neko nezina un tāpēc daudz un dikti par visu ieraudzīto brīnās. Varu derēt, ka rakstnieks šajā ziņā Sikspārnī atklājis visu to personisko pārsteigumu, ko pats izjutis šajā kontinentā. Šīs emocijas ir jūtamas. Tās romānam piešķir kādu īpašu rozīnīti, radot lielu ticamību. Protams, viņš izdomā asprātīgu krimināllīniju ar maniaku, rada dīvaina izmeklētāja tēlu, kam pašam skapī glabājas milzu skelets, tomēr attiecīgās literatūras cienītāji ir pietiekami acīgi – nav jau šis stāsts nekas ļoti oriģināls. Tomēr, ja tas viss ar lielu pārliecību un pietiekami eksotiski tiek pasniegts uz eiropietim nezināmās Austrālijas fona, tad rezultāts aizrauj pat skeptiķus.
Harijs Hols, ko austrālieši apsaukā par Holiju, veic izmeklēšanu, kuru Sidnejas vietējās policijas šefs viņam kā svešiniekam lāgā neuztic, meklējot slepkavnieku, kas izvaro un nogalina blondas meitenes ar gaišu ādas krāsu (pirmais upuris ir Hola tautiete). Savukārt lasītājs, ja viņš grib šajā romānā palikt, arī tiek ierauts savā privātajā izmeklēšanā, skaidrojot to, kāpēc Harijs Hols ir tieši tik traks, cik viņš ir. Protams, pa vidu visam ir jaunas slepkavības, aborigēnu draugs ar noslēpumainu pagātni, kurš strādā policijā, visādi ticami un neticami izmeklēšanas piedzīvojumi, pēdu dzīšana, iespaidīgs kautiņš krogā, konflikti ar suteneru, narkotirgoņiem un kas tik vēl. Viss norisinās aizraujoši, labā ritmā un vienlaikus dabiskā atmosfērā.
Vēl viena Jū Nesbē fiška ir tas, ka viņa teksti balansē uz politkorektuma robežas, vēstot par lietām, par ko parasti klusē. (Šajā ziņā ne jau romāns Sikspārnis vien ir tāds). Ļoti kolorīta attēlota Sidnejas homoseksuālistu vide un Harija Hola saskare ar tās pārstāvjiem. Vienubrīd pat kāds ļoti sulīgos toņos gleznots klauns transvestīts tiek uzskatīts par galveno aizdomās turamo, līdz īstais vainīgais sašņakā viņu gabalos ar giljotīnu. Jū Nesbē nevairās no robežsituācijām arī sava galvenā varoņa pārspriedumos, kas izpaužas ne jau tikai pārdomās par seksuālo identitāti vien.
Arī saskarsmē ar Austrālijas pamatiedzīvotājiem Harijs Hols, daudz nekautrējoties, šauj ārā visus vidusmēra eiropieša stereotipus par šo tēmu, pretī saņemot informāciju, kas atklāj jaunu un nezināmu pasauli. Austrālijas pirmiedzīvotāju mīti un Austrālijas vēstures īsais kurss, kas it kā kāpj ārā no ierastajām žanra robežām, ļoti krāšņo šo romānu. Arī Harija Hola vētrainais sakars ar zviedrieti, kas vēlāk kļūst par maniaka upuri, dēka ar prostitūtu un iespaidīgais plosts pēc minerālūdens perioda ir vērtējams kā žanra noteikumu pārkāpums, bet tas viss kopā rada ļoti sulīgu, biezu un ticamu atmosfēru, kas arī ir grāmatas šarma pamatā.
Jāpiebilst arī kas kritiskāks. Nezinu, varbūt tas ir tāds stils – šajā Jū Nesbē romānā ir viegli ielasīties, bet vietā, kur visam vajadzētu sākt atrisināties un notikt neģēļa atmaskošanai, gluži kā ne pārāk aizraujošā rok un popmūzikas kompozīcijā sākas garš, garš piedziedājums. (Tā vien šķiet, ka Rietumu izdevēji saviem autoriem maksā, vienkārši sakot, par manuskripta biezumu.) Tad nu šis piedziedājums, brīdī, kad tik ļoti gribas uzzināt, kā viss beigsies, ir jāiztur. Īsti izlaist to arī nevar, jo tad zūd viss beigu šarms. Tomēr jebkurā gadījumā Jū Nesbē ir kriminālžanra Pikaso – viņa spēja un prasme salikt kopā neiedomājamas lietas neiedomājamā kombinācijā, uzšķaudot uz formālajām žanra robežām, arī atšķir viņu no tiem autoriem, kuri rīkojas tā, kā to paredz oficiālie spēles noteikumi, kas ļoti dozē jebkādas vaļības, turot klasisko kriminālromānu stingros grožos.
