Piektdien uz kinoteātriem iznāk Latvijas, Vācijas un Grieķijas kopražojuma filma Modris. Režisora Jāņa Kursieša pirmā pilnmetrāžas spēlfilma jau izrādīta prestižajā Toronto filmu festivāla oficiālajā izlasē (Kanāda) un Sansebastjanas festivālā (Spānija), kur Juris Kursietis guvis žūrijas atzinību kā labākais jaunais režisors. Jau zināms, ka filma ceļos arī uz Vāciju, Grieķiju, Indiju, Lielbritāniju, Gruziju... «Filma Modris sākas kā ļoti intīms stāsts par džeku no Pļavniekiem, kurš konfliktē ar māti un varu,» saka Juris Kursietis.
– Gadījumu, kā māte, kura viena audzina dēlu, savu dēlu nodod policijai par sildītāja zagšanu no pašu dzīvokļa, jums esot izstāstījis kāds draugs, pazīstams advokāts. Kādi bija emocionālie un arī pragmatiskie apsvērumi, kas, balstoties uz šo notikumu, mudināja sākt darbu pie filmas veidošanas?
– Manuprāt, ja stāsts liek domāt un iekšēji cepties, tad tas var būt sākums filmas idejai.
– Un šajā gadījumā iznāk cepšanās par šo laiku visplašākajā nozīmē – daudzas mātes bērnus audzina vienas, sarežģītajā pusaudžu vecumā vecāki nerod emocionālu un psiholoģisku kontaktu, daudziem jauniešiem ir atkarības – no datorspēlēm, no azartspēlēm, no apreibinošām vielām, bet tiesu sistēmas cinisms šķiet jau ikdienišķs un nepārsteidz...
– Šajā stāstā mani aizķēra tiesu sistēmas netaisnība un arī tas, kas vecākus un bērnus noved līdz šādai situācijai. Savstarpēja nerunāšana, mēģināšana izlikties labākiem un uzskats, ka zini labāk, ko otram vajag... Mēs jau varam ieslīgt pašapmierinātībā, pieņemt faktus – jā, tā ir, un dzīvot tālāk. Man šķiet, ka tā nevar. Man neliekas, ka šis laiks ir vainīgs, domāju, ka mēs esam ieslīguši pieņēmumā par to, ka tāds ir šis laiks, – pasaule ātri skrien uz priekšu, un no tā cieš cilvēku attiecības. Protams, runa jau nav tikai par filmā attēloto puisi Modri un viņa māti, to jau mēs redzam ikdienā. Kāpēc cilvēki uz ielas ir tik neiecietīgi, neapmierināti, aizkaitināti... Tādiem jau nav jābūt.
Problēma ir – mums liekas, ka tā ir un vajag būt, bet tā nav un nevajag būt. Ja neskatāmies spogulī, dzīvojam pašapmierinātībā, tad tā arī dzīvosim tālāk, lielākā daļa neapmierināto aizbrauks no Latvijas, pārējie pukstēs un turpinās čubināties.
Filma ir veidota kā man svarīgs komentārs par to, kur mēs šobrīd esam. Par ir kā vienkāršām lietām – par cilvēcisko saskarsmi un par saskarsmi ar varu, par to, kā tiesa un vecāki izmanto varu. Šis ir mans paņēmiens, kā to stāstu izstāstīt un kā mēģināt uzrunāt plašu publiku, ieliekot tajā darbu četru gadu garumā. Man šķita, ka šis notikums runā par svarīgām problēmām un ka tas ir arī pateicīgs kinematogrāfam.
– Vai jums ir sava versija par to, kāpēc Latvijas kinematogrāfā pēdējos gados ir tik daudz bērnu un pusaudžu problemātikas – Modris, Jāņa Norda Mammu, es tevi mīlu, Andra Gaujas Izlaiduma gads, pirms kāda laika arī Aika Karapetjana Cilvēki tur?
– Ja paskatās, ko pasaulē režisori dara savās pirmajās filmās, ļoti bieži tas ir pusaudžu stāsts. Man ir 31 gads, Jānim Nordam tikpat, Aikam Karapetjanam un Andrim Gaujam – apmēram tikpat. Tā ir tematika, ko mēs labi pārzinām. Mēs vēl neesam pārāk tālu, lai to būtu aizmirsuši. Režisori parasti izvēlas pirmās filmas veidot personiskas. Par tēliem, kurus viņi ļoti labi zina.
– Šī ir personiska filma?
– Protams. Filmas vidē – Pļavniekos – esmu uzaudzis. Ielas, tirgus dzertuve, skola – tās ir vietas, kur es pavadīju savus pusaudžu gadus. Pļavniekus zinu kā savu plaukstu.
– Un filmas problemātika – atsvešinātība un varas izmantošana?
– No manis filmā ir vide, ko es labi zināju, jo oriģinālā šis gadījums norisinājās Pierīgā. Atsvešinātība un vara ir Modra stāsts.
– Kāpēc jūs pēc maģistrantūras studijām Anglijas kinoskolā atgriezāties Latvijā? Vai vispār bija jautājums – atgriezties vai palikt tur, zinot, kāds te ir finansējums un līdz ar to arī iespējas kino nozarē?
– Nebija tāda jautājuma. Jā, te varbūt ir grūti, bet Anglijā šajā jomā ir vēl desmitreiz grūtāk. Kad pēc studijām Anglijā atbraucu uz Latviju, man jau nebija durvis vaļā un piedāvājuma taisīt savu filmu. Pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr es sapratu, kā sistēma te darbojas, ka īstenībā tā nedarbojas. Vienkārši – uzraksti stāstu un sāc rosīties. Ar visu niecīgo finansējumu nozarei, salīdzinot ar režisora iespējām Anglijā, Latvijā režisoram ir daudz vieglāk strādāt, ja viņš patiešām vēlas strādāt un ir ko teikt. Tur pārāk daudz kam jāiet cauri, lai vispār nonāktu radīšanas stadijā; kino sistēma ir izveidojusi savu birokrātiju, tur man kā austrumeiropietim vienmēr būtu tā sauktie stikla griesti. Mans kursabiedrs operators, kurš filmēja manu diplomdarbu, jau sešus septiņus gadus ņemas pa to vidi un tagad ir uzkalpojies līdz operatora otrajam asistentam patiešām liela mēroga filmās. Bet ko viņš šajā laikā, iespējams, ir pazaudējis? Savu pirmreizīgumu. Neesmu pārliecināts, vai viņš, pirms sešiem septiņiem gadiem uzreiz sākot filmēt, neienestu kino svaigas lietas. Savu diplomdarbu rādīju Bogumilam [filmas Modris operatoram Bogumilam Godfrejovam], un viņš bija sajūsmā par operatora darbu, lai gan to bija filmējis 20 gadus vecs džekiņš, kurš diemžēl neko citu arī nav uzfilmējis.
– Arī jūs sākotnēji nesaņēmāt atbalstu filmas Modris uzņemšanai.
– Kad man jau bija sižeta izklāsts uz 15 lapām, gan Kultūrkapitāla centrs, gan Kino centrs atsvieda to atpakaļ, jo tāda tematika viņus neinteresējot. Vairāk iespēju Latvijā nav, sāku meklēt ārpusē. 2011. gadā aizbraucu uz Berlīnes kinofestivālu, caur paziņām atradu paziņas, kuri izlasīja un atzina to par interesantu, un bija gatavi to pieteikt Eiropas fondu finansējuma iegūšanai. Kad bijām to ieguvuši, vietējie kino naudas dalītāji bija gatavi apdomāt par līdzfinansējumu. Savukārt līdzfinansējums no Grieķijas nāca caur kinoskolu Anglijā, arī bija paziņas, kas ieteica...
– Lielās līnijās runājot, finansējumu filmai var iegūt, ja ir īstie paziņas?
– Nē, jo finansējumu piešķir ES fonds, kurā nav paziņu, tomēr kopproducentus gan var dabūt caur paziņām. Tā tas arī strādā Eiropas kinoindustrijā. Neviens Eiropas kinoproducents neies strādāt ar nepazīstamu producentu no Latvijas, kuram ir pilnīgi nepazīstams režisors. Pirmajiem projektiem ir vajadzīgs pazīšanās pamats, bet tā nav sarunāšana, runa ir par uzticības koeficientu.
– Un kāda ir likme šim finansiālajam atbalstam?
– Augsta. Zini, kas man palīdzēja? Profesionāļi, kas bija apkārt. Ja ir blakus pieredzējis operators, skaņu režisors, montāžas režisors, tas atbrīvo, jo nav jādomā par to, vai viss pārējais notiks pareizi. Bieži vien kļūdas sāk rasties, kad jādomā par lietām, par kurām uz laukuma nav jādomā.
– Filmas radošā komanda ir ar izciliem vārdiem kino pasaulē Eiropā, jājautā – kā to atradāt, kā motivējāt?
– Tas noticis, pateicoties kopproducentu darbam. Kopprodukcija iedod milzīgu pievienoto vērtību projektam, neesi piesaistīts lokāli. Vācietis atved ļoti labu kameru, tehnisko personālu un operatoru, grieķis atved skaņinieku un montāžas režisoru... Tā dēļ vien ir vērts taisīt kopprodukcijas – nepaliec dīķī ar pašpietiekamības sindromu, bet iegūsti papildu skatu. Teiksim, man šķiet ļoti interesanti, kā Bogumils redz Rīgu.
– Un galvenās lomas atveidotāja – neprofesionālā aktiera Kristera Pikšas, ko nu jau slavē pat ietekmīgais kino žurnāls Variety, atrašana klasificējama kā veiksme?
– Veiksme un pacietība. Apskatoties 1200 potenciālos Modrus, apmēram pēc 300 jau paskatoties, saproti – ir vai nav. Es skaidri zināju, ko gribu. Jābūt izvēlīgam, nedrīkst pieļaut atlaides.
– Kā jūs tik daudzus slavenus pašmāju profesionālos aktierus pārliecinājāt piedalīties pat epizodiskās lomās?
– Elementāri. Neviens, kam es piedāvāju lomu vai atnākt uz provēm, neteica, ka nepiekritīs otrā plāna lomai. Un neviens arī nebija lasījis scenāriju, jo es nevienam to nedevu. Tas nebija pārliecināšanas jautājums.
– Tikai uzdrošināšanās prasīt?
– Ja godīgi, man tas nešķita necieņu izraisoši pret šiem aktieriem, tieši otrādi. Bieži vien filmās mazajās ainiņās man pietrūkst spilgtu indivīdu. Katra nākamā aina kaut ko nozīmē un aizved stāstu tālāk, nav nevienas mazsvarīgas ainas, un, ja būs kaut viena aina, ko uzskati par mazsvarīgu, stāsts apstāsies un to kļūs garlaicīgi skatīties.
– Cik tālu ir ideja par nākamo filmu?
– Scenārija līmenī. Īpaši daudz negribu par to runāt, tas ir iesniegts Kino centrā valsts simtgades filmu projektam. Tas ir emigranta stāsts par nokļūšanu ārvalstīs.
– To jūs arī labi zināt?
– Protams (smaida). Tā ir tematika, kas mani interesē. Tas arī balstīts uz patiesiem notikumiem – izlasīju to žurnālā, uzmeklēju žurnālistu un dabūju intervijas pilno atšifrējumu, izpētīju to lietu. Man šķiet svarīgi runāt par aktualitātēm, kas ir svarīgas mūsu sabiedrībai. Tas ir kino, ko es māku taisīt.
– Latviešu tauta nemaz tik pārāk daudz neskatās latviešu kino, vismaz tā liecina oficiālā statistika.
– Ja piecus vai desmit gadus nebūsi devis cilvēkam lasīt grāmatas, viņš jau nākamajā dienā, kad to iedosi, nesāks tās lasīt regulāri. Mēs esam atraduši skatīties un dzirdēt latviešu valodu uz lielā ekrāna, esam pieraduši pie angliskā. Jo vairāk mums būs latviešu kino uz ekrāniem, jo vairāk cilvēki tos ies skatīties, un ies uz labu kino, nevis uz latviešu kino, kam tiek dotas atlaides. Ceru, ka kino veidotāji centīsies turēt latiņu, lai nebūtu klišejiskās runas par vilšanos. Un tomēr, lai arī cilvēki piedzīvojuši vilšanos, skatoties kādu latviešu filmu, viņi tomēr iet atkal, tas nozīmē – tic.
***
Juris Kursietis
•Režisors
•Dzimis 1983. gadā Saldū, uzaudzis Kuldīgā. Astoņu gadu vecumā devies līdzi mammai uz Angliju, kura apprecējās ar ārzemju latvieti. Pēc kāda laika atgriezies Latvijā, pēcāk braukājis turp un atpakaļ
•Precējies, sieva Līga Celma (komponiste), dēli – Rūdolfs (4) un Kārlis (2)
•Absolvējis Konkordijas universitāti Tallinā (bakalaura grāds), Ziemeļu kinoskolu Šefīldā Anglijā (maģistra grāds, 2008)
•Studiju laikā bijis LTV speciālkorespondents Igaunijā, pēc studijām veidojis raidījumu Aculiecinieks
•Otrais režisors Jāņa Norda filmā Amatieris (2008), Jura Poškus filmā Kolka Cool (2011)
•Latvijas, Vācijas un Grieķijas kopražojuma filma Modris ir Jāņa Kursieša pirmā pilnmetrāžas spēlfilma
