«Domāju, ka jebkurš mākslinieks kādreiz gribētu uz skatuves atveidot galveno lomu slavenajā mīlasstāstā par Romeo un Džuljetu. Tā ir skaista pasaka, tomēr mīlestība un visi pārdzīvojumi, kas saistīti ar jūtām, vienmēr saviļņos cilvēkus,» saka jaunā baletdejotāja, Džuljetas lomas atveidotāja Evelīna Godunova. Rīt Latvijas Nacionālajā operā Sergeja Prokofjeva baleta Romeo un Džuljeta jauniestudējuma pirmizrāde.
Reāli, ne fantāzijas tēli
Jutekliska un brutāla laikmeta vīzija, kur dzīvības un nāves jautājumi bieži tiek risināti iracionālā veidā, kaislību piesātinātā gaisotnē – tā jauniestudējumu raksturo tā radošā komanda. Šis būs Sergeja Prokofjeva baleta Romeo un Džuljeta ceturtais iestudējums Latvijas Nacionālajā operā, – iepriekšējie radīti 1953., 1982. un 1999. gadā. Šoreiz uz Latvijas Nacionālās operas skatuves nokļuvis horvātu horeogrāfes Valentīnas Turku slavenākais darbs, kas pirms diviem gadiem veidots Slovēnijas Nacionālajā Mariboras teātrī un arī saņēmis Slovēnijas valsts balvu. Par savu darbu horeogrāfe, kas savulaik dejojusi arī pie Eiropas mūsdienu horeogrāfijas granda Morisa Bežāra, stāsta: «Mana interpretācija ir balstīta klasiskajā baletā, ko slīpējusi laikmetīga pieeja. Atšķirība starp šo un daudziem citiem baletiem ir tā, ka mēs ieraugām reālus cilvēkus, viņu attiecības, nevis fantāzijas radītas būtnes. Šis stāsts vēstī par kaislīgiem, ievainojamiem un drosmīgiem cilvēkiem, kuri rada gan mīlestību, gan arī haosu un elli.»
Iestudējumā galveno mīlētāju lomās iejutīsies Evelīna Godunova, Sabīne Guravska, Jūlija Brauere un Viktors Seiko, Arturs Sokolovs, Aleksandrs Osadčijs; muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, scenogrāfs Marko Japels, kostīmu mākslinieks Leo Kulašs, gaismu mākslinieks Paskals Merats.
«Mēs visi kopā veidojam izrādi, šis ir izcils komandas darbs,» ir pārliecināta Evelīna Godunova. «Gaidu brīdi, kad ieraudzīšu savu Romeo uz skatuves un varēšu iemīlēties. Mana Džuljeta cīnīsies par savu mīlestību, lai būtu kopā ar mīļoto šajā vai citā pasaulē.» Jaunā baletdejotāja izsaka cerību, ka skatītājiem izrādē būs iespēja izjust tās emocijas, kas «dzīvē ne vienmēr atnāk».
Fejas, laumas, Brālītis un Džuljeta
«Pirmās sezonas teātrī ir ļoti smagas, ne vienmēr kolektīvs uzreiz pieņem visjaunākos kolēģus. Mēs ienākam teātrī, būdami vēl skolēni, protams, mums trūkst prakses un arī profesionālā rūdījuma un pieredzes, lai ne tikai profesionāli, bet arī morāli varētu izturēt izrādes. Kordebaletam jābūt perfektam. Atceros, kad es biju kordebaletā, ļoti baidījos par to, lai tikai visu izdarītu pareizi. Milzīgs stress! Pamazām jau pierod pie teātra, rodas arī kontakti ar vecākiem kolēģiem, līdz neviļus atskārti, ka esi jau pavisam ieplūdis trupā,» atceras Evelīna Godunova. Viņas pirmās lomas teātrī bija iesācēju klasika – feja, lauma, puķu meitene, amoriņš, bet jau pērnajā sezonā pirmā lielā loma – Brālītis baletā Karlsons lido... Pagājušajā sezonā nācies ielēkt jau repertuārā esošajā izrādē – divarpus mēģinājumu laikā būt gatavai dejot Gulnāras lomu baletā Korsārs. «Domāju, ka es biju morāli gatava Džuljetas lomai, bet vienalga – tā man nāca negaidīti. Tiesa, sākumā pat nesapratu, ar ko man būs jātiek galā,» atzīst Evelīna Godunova. Viņa ir pateicīga gan liktenim, ka tieši šajā laikā tāda izrāde teātrī tiek iestudēta, gan arī Latvijas Nacionālā baleta vadītājam Aivaram Leimanim, kurš viņu ieraudzījis Džuljetas lomā un «noticēja, ka es varēšu, vēl pirms pati sev noticēju. Tas ir vislielākais pagodinājums un laime – viņš man ticēja. Tomēr Dieviņš zina – es ļoti gribēju šo lomu, bet Dieviņam jau pašam ir savi plāni.»
Pašas griba un mammas plāni
Četru bērnu ģimenē dzimusī Evelīna vienmēr esot dejojusi, «pat sabiedriskā transporta pieturās dziedāju un dejoju, un mana mamma, redzot manu patikšanu un neatlaidību, ievirzīja mani pareizajās sliedēs. Labi, ka man bija arī nepieciešamās rakstura īpašības – darbaspējas un milzīga neatlaidība un mērķtiecība, kas ļāva man izkopt savu talantu. Es visu laiku esmu spējusi atrast sevī spēku, lai turpinātu iet uz priekšu, un arī pāriet nākamajā līmenī. Es ļoti gribēju tikt uz baletskolu, un mamma manī ieklausījās, par ko esmu ļoti pateicīga.» Izrādās, mamma gribējusi, lai ar dejošanu nodarbojas visi viņas bērni, Evelīnas vecākā māsa arī izmēģinājusi baletu, tomēr vēlāk izvēlējās sportu, bet nu ir stiliste un dzīvo Anglijā. «Mājās bija vecākās māsas puantes, tādas mīkstas un lielas, es vienmēr tās pielaikoju. Par dejošanu nedomāju kā par profesiju, man vienkārši ļoti gribējās dejot. Un radīt emocijas un prieku apkārtējiem, un tad es pati priecājos par to, ka citi priecājās,» atceras Evelīna Godunova. Baletdejotāja atzīst, ka viņai arī ļoti paveicies ar pedagoģi Ritu Harlapu. «Tā bija armija, īsta armija. Baletskolā bijām no astoņiem rītā līdz deviņiem vakarā. Mācījāmies, dejojām... Pirksti vienmēr sāpēja, bet viņa nekad mums neļāva atkāpties un iemācīja cīnīties par to, ko mēs gribam sasniegt. Viņa arī iemācīja novērtēt, ka kaut kas izdodas, un spēja motivēt virzīties uz priekšu. Pedagogam ir jābūt stingram, nedrīkst ļaut padoties un atkāpties,» secina Latvijas Nacionālā baleta jaunā soliste. Gadu gadiem izkoptās spējas nepadoties viņai noderot arī šobrīd, kad pirms pirmizrādes esot milzīga fiziskā slodze, kad «sāp viss ķermenis», bet vienalga esot tāda izjūta, ka «ar mani viss notiek kā sapnī, man ir tāda laimes izjūta».
Sava teritorija
«Profesija ir tāda, ka man visu laiku ir jākoncentrējas un ne vienmēr varu piedalīties ģimenes dzīvē. Jo lielāka slodze teātrī, jo grūtāk ir ne tikai fiziski, bet arī morāli, un loģiski, ka gribas pabūt vienatnē. Pārdomāt nianses, atrast ko jaunu, arī morāli pārlikt sevi nākamajā līmenī. Dažkārt ģimene nemaz nevar palīdzēt risināt profesionālos jautājumus,» saka Evelīna. Jau kādu laiku viņai ir sava privātā teritorija – dzīvoklītis netālu no Brasas stacijas, kur viņa mītot «viena ar savu mājas spociņu Barabašku, kuram reizēm atnesu konfektes». Mājdzīvnieku viņai nav, lai gan «ļoti gribu putniņu, bet man bail uzņemties atbildību, jo kas būs tad, ja vajadzēs doties viesizrādēs? Ne jau vienmēr visu var lūgt vecākiem. Pie viņiem jau ir mans vējasuns Aurēlija, arī kaķis viņiem jau ir.»
Uz pirmizrādi ieradīšoties visa Evelīnas ģimene, arī vecvecāki un draugi. Par «pirmās lielās titullomas» ballīti viņa šobrīd nedomājot, vien par to, kā nodejot abas pirmizrādes. «Tagad es saprotu vadošos solistus, un tieši tāpēc apbrīnoju. Pirmo reizi man pašai ir jāiztur tik milzīga slodze – gan fiziska, gan morāla, gan profesionāla. Vadošajiem solistiem ir, ja tā var teikt, jāvada izrāde, tas nozīmē – izejot uz skatuves, ir jāiedvesmo ne tikai partneris, bet pat kordebalets. Tagad es saprotu, ka tā ir laime, ja ir tik daudz darba.»
***
Evelīna GODUNOVA
• Baletdejotāja, Latvijas Nacionālā baleta māksliniece (kopš 2010. gada)
• Dzimusi 1991. gada 19. jūnijā Rīgā volejbolistes un uzņēmēja ģimenē. Ir dvīņubrālis, brālis un māsa
• Bieži mainot dzīvesvietu, mainījusi arī skolas – mācījusies Rīgas 19. vidusskolā, Rīgas Daugavgrīvas vidusskolā, Rīgas 53. vidusskolā
• Absolvējusi Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu
• Piedalījusies meistarklasēs Koventgārdenas Karaliskajā baleta skolā un Maskavas horeogrāfijas akadēmijā
• Ieguvusi 1. vietu un publikas simpātiju balvu starptautiskajā dejas konkursā Citta di Spoletto (Itālija, 2009), bijusi fināliste Grasas starptautiskajā baleta konkursā (Francija) un pusfināliste VII starptautiskajā Sergeja Lifara baleta konkursā (2011)
• Lomas LNO izrādēs: Džuljeta (Romeo un Džuljeta), Brālītis (Karlsons lido...), Emīlija (Otello), Gulnāra (Korsārs) u.c.
