«Visās smagākajās dzīves situācijās mani ir glābis šis kolektīvs un apziņa, ka ir jāiet. Tas ir misijas darbs, jo nevari simts vai pat diviem trīs bērniem pateikt, ka šodien negribu vai esmu nogurusi. Tā darīt nedrīkst, jo viņš ir atnācis, tev uzticējies, un tev ar viņu ir jāstrādā,» saka bērnu Tautas deju ansambļa Zelta sietiņš radītāja un mākslinieciskā vadītāja Baiba Šteina. 27. oktobrī tas Latvijas Nacionālajā operā dejos savu 55. jubilejas koncertu, lai gan Baiba saka – gadu patiesībā ir mazliet vairāk.
– Kad 18 gadu vecumā radījāt kolektīvu Zelta sietiņš, spējāt iedomāties, ka pēc 55 gadiem ar šo pašu kolektīvu svinēsiet tik nozīmīgu jubileju?
– Protams, nē. Domāju, tas bija laimīgs gadījums (vai negadījums?), jo mana mamma, vienkārša latviešu sieviete, grāmatvede, visu mūžu gribēja veidot radošu karjeru, bet karu un citu apstākļu dēļ viņai tas neizdevās. Tādēļ ļoti apzināti viņa mani virzīja uz radošo pusi, un man bija seši gadi, kad mani aizsūtīja uz Helēnas TangijevasBirznieces baleta privātskolu. Esmu sākusi dejot no sešu gadu vecuma un joprojām neesmu to pārtraukusi darīt. Man tūlīt būs 75, un visu šo laiku esmu pavadījusi dejā; mani nav kavējusi pat meitu piedzimšana, jo tās bija trīs dienas, un es atkal biju darbā.
Esmu mācījusies pie dažādiem, bet izciliem skolotājiem, ne tikai TangijevasBirznieces, bet arī Veras Švecovas, Marinas Sizovas, Marijas Garševicas, Janīnas Pankrates un Zinaīdas Samas. Visu skolas laiku dejoju, biju aktīva skolniece un Teikas vidusskolā (tolaik Rīgas 36. vidusskola), kurā mācījos, šoruden mūsu ģimeni – abas meitas un mazdēlu – aicināja uzstāties karjeras dienā, tad arī stāstīju, ka visus savus klasesbiedrus esmu iesaistījusi dejošanā. Skolā tika rīkoti savdabīgi ģeogrāfijas vakari, kuros tika izdejotas un izdziedātas Padomju Savienības un arī ārzemju dejas un dziesmas. Visi puiši, ieskaitot vēlāko deputātu Juri Dobeli, tika izdancināti. Tāpēc bija pašsaprotami, ka tolaik tā sauktajā Skolotāju namā, kur 1958. gadā bija nodibināta bērnu deju grupiņa, tā direktore Brigita Balode, zinot mani kā dejotāju, uzaicināja vadīt šo grupu. Un kāpēc nepamēģināt? Nebiju gatavojusies šādam pavērsienam, jo biju iestājusies Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē – pēc izglītības esmu filoloģe, bet vēlējos pamēģināt un darīju to bez mācītām priekšzināšanām. Jā, man bija vīzijas. Biju domājusi, ka ieiešu pie bērniem un nu tik valsēsim, lēksim visdažādākos baleta pa, bet, nostājoties pretī bērniem, kas knapi mācēja staigāt, tās visas noplaka. Es pati sāku mācīties. Pirms nedēļas satikos ar saviem pašiem pirmajiem skolēniem, kurus mācīju 1958. gadā, viņu vidū – kultūras darbiniece Asja Visocka, aktrises Inese Pabērza un Biminita Baltakmene, kordiriģents Ivars Bērziņš un citi. Satiekoties, mēs secinājām, ka tolaik mēs visi savstarpēji mācījāmies. Nenoliedzami man palīdzēja kolektīva pirmās pianistes, no kurām viena, Velta LubginaLiepiņa, bija sieviete ar absolūtu Ulmaņlaika šarmu – mierīga, vienmēr uzkrāsojusies un skaisti saģērbusies. Ulmaņlaikā viņa bija sarakstījusi grāmatas par bērnu muzikālo audzināšanu, tādēļ iemācīja man, kā daudzas lietas darīt pareizi, jo tolaik es tiešām vēl tikai taustījos. Desmit gadu, pirms kolektīvā par asistenti uzaicināju Valsts deju ansambļa Daile solisti Mairitu Ramzu, kura ir man līdzās joprojām, pati tupos pie bērnu kājiņām un tās locīju, taisnoju muguriņas, visu apguvu pati. Tagad ir citādi, jaunie pasniedzēji nāk ar teorētiskām zināšanām. Tomēr jāsaka – vidējās paaudzes vadītāji ir spēcīgi, bet jaunā paaudze diemžēl tāda nav, jo, manuprāt, šis ir smags amats. Tas ir misijas darbs. Ir jāsniedz milzīga atdeve. Patiesībā tu dzīvo bērnu un kolektīva dzīvi un tā ir arīdzan tavējā. Ja tā nav, tad bērni to novērtē; viņi jūt, cik daudz no sevis tu atdot. Ja sniedz kripatiņu, tikpat daudz saņemsi pretī vai pat nesaņemsi neko.
– Kad jūs izjutāt šo misijas apziņu? Vai jau pašā sākumā?
– Nevarētu teikt, ka tas notika jau no sākuma, jo man bija visas jauno pedagogu kļūdas. Lai es tagad iedomātos iestudēt Sibēliusa Skumju valsi! Bet man tolaik šī mūzika tik ļoti patika un bērniem, kas knapi mācēja staigāt, iestudēju to un liku dejot. Iedomājieties, kādām ambīcijām jābūt, lai to darītu?! Tagad savu mūžu to neatļautos darīt. Tāpēc domāju, misijas apziņa man radās pēc gadiem desmit piecpadsmit. Visās smagākajās dzīves situācijās mani ir glābis šis kolektīvs un apziņa, ka ir jāiet. Tas ir misijas darbs, jo nevari simts vai pat diviem trīs bērniem pateikt, ka šodien negribu vai esmu nogurusi. Tā darīt nedrīkst, jo viņš ir atnācis, tev uzticējies, un tev ar viņu ir jāstrādā. Tagadējie mūsu pedagogi ceļas pat brīžos, kad viņi ir slimi, jo izjūt pienākumu un zina, ka ir bērni, kas gaida. Un tur neko nevar padarīt! Domāju, tā ir misijas apziņa, bet tā neradās uzreiz. Bet tieši tas jaunajiem pedagogiem piemīt – viņi nāk ar lielām ambīcijām, jo ir taču mācīti un iemācījušies! Bet, nostājušies bērnu priekšā, brīžam čiks vien ir. Teorētiski var pateikt, kā jāiemāca polkas soļi, bet katram bērnam ir citāda uztvere un tev ir jājūt, kā ar viņu strādāt. Viens ir iemācīt deju, bet otrs – audzināt un disciplinēt. Strādāju kolektīvā jau 56 gadus, bet vēl tagad citkārt stāvu bērnu priekšā un nezinu, ka rīkoties.
– Atskatoties uz pagājušajiem gadiem, kā jums šķiet, kas ir kolektīva veiksmes atslēga?
– Domāju, tā ir Dieva dota. Jaunajā koncerta bukletā izveidojām Zelta sietiņa zvaigžņu horoskopu – kā joku. Skaidri atceros, ka 1958. gada 11. novembrī pulksten 16 pulcējāmies zālē, un viss notika! Ir apbrīnojami, cik labvēlīgas tobrīd bijušas zvaigznes. Manuprāt, tā ir pirmā veiksmes atslēga. Otrā noteikti ir manas mammas ieaudzinātā pienākuma apziņa, kura liek iet uz priekšu pat tad, ja grūti. Atceros, bērnībā reiz Ziemassvētku brīvdienu laikā dejoju Mazajā ģildē, mums katru dienu bija trīs koncerti. Pirmkārt, mums tas patika, bet, otrkārt, kā algu par dejošanu mums izsniedza konfektes, kas bija izbirušas no Jaungada paciņām. Tas bija 40. gadu beigās, un konfektes bija milzīgs dārgums! Toreiz nejutos labi, bet mamma lika iet uzstāties, jo neviens to manā vietā nedarīs. Laikam dejoju Sniegbaltītes lomu. Pārnākusi mājās, pie durvīm turpat sabruku ar 39 grādu temperatūru un rozi kājā, bet koncertus biju nodejojusi. Neaicinu tagad dejot slimus bērnus, bet apziņa, ka tev ir jābūt, tomēr arī viena no mūsu panākumu atslēgām. Savukārt trešā ir mana komanda, ar ko strādāju. Viņi to dara pašaizliedzīgi, bet tie, kas nedara, drīz aiziet paši. Lielākā daļa no pedagogu sastāva kā Mairita Ramza, Janīna Nurka, Dace Adviljone, Gints Baumanis, Valentīna Popova nostrādājuši 30 un 40 gadu, un arī viņi ir ieguvuši, ne tikai devuši, – daudzi izauguši, kļuvuši par lielu svētku virsvadītājiem. Komandas darbam ir liela nozīme, un bez tās tik lielu darbu nevar izdarīt. Ja tomēr kāds tā domā vai saka, viņš smalki melo.
– Zelta sietiņš pulcējis arī sabiedrībā atpazīstamus cilvēkus.
– Teikšu tā, uz šo jautājumu skatos skeptiski, jo man visi cilvēki šķiet ievērojami un vērā ņemami. Visi bērniņi, kas atnāk, ir balta lapa, un, kas tālāk no viņiem izaug, tā ir cita lieta. Bet ir jau arī starp bijušajiem dejotājiem tādi, ko sauc par sabiedrības cilvēkiem, tas tiesa. Piemēram, grupas Jumprava dalībnieks, tagad vairāk zināms kā veiksmīgs kinorežisors Aigars Grauba, kuru joprojām saucam par Aigariņu un kas mēdz piedalīties jubilejas koncertos. Viņš bija tas, kurš dažādos pārbraucienos sacerēja himnas un dziedāja. Leģenda ir, ka viņš kļuvis par skatuves cilvēku, pateicoties (pēdiņās) man. Viņš bija liels palaidnis – nodarbību starplaikos vienmēr bungāja klavieres, un es, protams, dzinu viņu no tām prom, bet Aigars sevī iznēsājis domu: «Nu es tai Šteinai parādīšu, ka uz skatuves reiz spēlēšu klavieres!» Viņš to ir pierādījis. No vienas puses, smaids par šo stāstu, no otras – kas zina? Varbūt tā patiesi ir. Vēl pie mums dejojis jaunais deputāts Rihards Kols, politoloģe un profesore Žaneta Ozoliņa. Reiz kādā pieņemšanā viņa pie manis pienāca ar jautājumu, vai atminos viņu. Jā, protams! Bet atminos tikai, vārdu savienojot ar uzvārdu, ko nesis bērnībā. Tā Žanete Zemmere, tagad Ozoliņa. Viņa man izteica pateicību, ka nodejotais laiks Zelta sietiņā viņai palīdzējis turēt taisnu muguru, uzstājoties tribīnēs un stāvot daudzu skatītāju priekšā. Arī režisore Laura GrozaĶibere bija viena no dejotājām. Atceros, viņa nebija prīma vai dejotāja, kas izcēlās, tādēļ, izdzirdot viņas vārdu saistībā ar teātra pasauli, biju patīkami pārsteigta. Arī daudzsološā teātru horeogrāfe Liene Grava ir mūsējā.
– Un kolektīvā ir sadejojušās arī vairākas ģimenes.
– Jā, to gan ir daudz! Ir gan tādas, kas iepazinušās kolektīvā un saprecējušās, gan tādas, kas veidojušās ar cita kolektīva dalībniekiem. Ir izveidojušās arī dejotāju paaudzes, kad vecāki ved dejot savus bērnus. Piemēram, Leonīda Loginova meita Sanita iepazinās ar Georgu Odiņecu mūsu kolektīvā; tagad pie mums dejo viņu abas meitiņas, puisītis tam vēl ir par mazs. Arī Ozeru ģimene – Aija, vadošā TV operatora Edgara Bites māsīca, apprecēja skaistu mūsu puisi Mārtiņu Ozeru, tagad abu meitas dejo pie mums. Eva un Edgars Ramzas, viņa mamma ir mūsu skolotāja. Arī viņu bērni danco. Bet interesants stāsts ir par puisi Edgaru Zvīni – skaists dejotājs, solists, bet īsts dēkainis. Viņam pirmā sieva bija mūsu dejotāja, otra arī (abi gan šobrīd ir pašķīrušies), un viņš, nupat no tālām zemēm ieradies Rīgā ar vēlmi piedalīties jubilejas koncertā, tikšanās reizē man saka interesantu lietu – kad precējies, protams, ir bijusi mīlestība, bet arī fakts, ka, ja tā ir sietiņa meitene, tad tā ir kvalitātes zīme! Viņa noteikti būs laba.
– Arī jūsu pašas ģimene – meita Anna Šteina dejojusi kolektīvā, bet Dace Adviljone ir viena no tā pedagoģēm. Viņas pašas izlēma pievienoties vai darīja to, jūsu mudinātas?
– Kā meitas saka – viņām nekas cits neatlika. Kolektīvs bija visa mana dzīve, citviet viņas vest nevarēju, tādēļ pie rociņas nāca man līdzi. Dace gan vairākus gadus dejoja citā kolektīvā – Uguntiņa. Tas bija apzināts lēmums, jo baidījos no mammas sindroma, kad savu bērnu gribas vairāk izcelt. Tā kā Dacei tāds raksturs, ka viņa varēja uz to spēlēt, baidījos no tā. Ar Annu bija citādi, jo viņa ir šerpa un nekad nepretendēja ne uz ko. Šā iemesla dēļ viņa daudz cieta, jo, ja vajadzēja kādu rezervistu vai mainīt vietas, bīdīta tika Anna. Domāju, raksturs viņai neļāva par to bēdāties vai, ja arī tā tomēr bija, viņa man to nekad neteica. Dacei Dieviņš no dabas devis mīkstas kājas, bet Annai nē, tādēļ nevarētu viņu nosaukt par pirmās rindas dejotāju, bet, aizejot mācīties uz aktieru studiju, viņai Tamāra Ēķe jautājusi, vai mācījusies baleta skolā, jo bijusi labākā no visiem. Skaisti! Tātad deja tomēr kaut ko devusi un iemācījusi. Arī tagad veterāniem, kam četrdesmit un pat piecdesmit gadu, atnākot uz jubilejas koncertu, nav problēmu nodejot. Piemēram, dakteri Elmārs Tērauds un Roberts Stašinskis. Atskanot mūzikai, skatos, ka viņi dejo! Viņiem ir stāja, viņi izstiepjas un pēkšņi vairs nav ne veci, ne sirmi! Atklāti sakot, brīnījos un bezgala priecājos par to.
– Ir gandarījums.
– Protams! Pat neticas! Tātad dejošanas pieredze viņiem ir uz visu mūžu. Kā cirkus zirgam – atskanot mūzikai, viņš spēj rikšot.
– Cik tālu uz priekšu plānojat dzīvi?
– Man ir īpatnība, kas droši vien izklausīsies dīvaini. Gaidāmais koncerts ir gatavs, bet es zinu jau nākamās divas lielās programmas, un šī mani vairs neinteresē, jo zinu, ka no manis atkarīgās lietas nenojuks. Es domāju jau par nākamajiem projektiem, un galvā, protams, ir idejas vēl citiem, bet apzinos, ka man droši vien ir jābeidz strādāt un jādod vieta jauniem cilvēkiem. Nevis tādēļ, ka nevarētu, bet tādēļ, ka gribu padzīvot sev, jo līdz šim man tas nav izdevies.
– Jau raisās idejas, ko gribētu tad darīt?
– Es gribētu ceļot! Esmu to jau darījusi, bet gribu vēl. Ar Zelta sietiņu kopš 80. gadu beigām esmu bijusi ārpus Latvijas 100 reižu, apceļojot Eiropu, arī Taivānu, Ķīnu, Indiju un Japānu, Kanādu un Ameriku, šogad bijām Indonēzijā. Ceļošana mani interesē, un es labprāt uzzinātu vēl vairāk, jo pasaule ir tik plaša, tik interesanta! Tāpat es gribētu būt vairāk kopā ar saviem mazdēliem – iet uz teātriem, izstādēm, kino. Vecāko mazdēlu sāku vest uz Oskara filmām, jo uzskatu, ka 15 gados ir jau jādomā un jāskatās nevis bojeviki, bet kaut kas kvalitatīvs. Aizgājām uz filmu 12 gadi verdzībā, prātojot, kā viņš to uztvers. Pēc filmas viņš man teica paldies, jo viņam patika, tas bija interesanti. Lietas, ko esmu izzinājusi dzīvē, gribētu iemācīt viņiem. Man tam pašlaik nav laika, un ļoti pārdzīvoju par to, nožēloju. Arī savām meitenēm neesmu devusi tik daudz, cik būtu vajadzējis, bet ceru, ka viņas ir saņēmušas bagātīgu mācību, jo daudz redzējušas un satikušas dažādus cilvēkus. Arī pa savu dzīves ceļu lielā mērā aizgājušas, izvēloties to, ar ko nodarbojos es. Pagaidām viņas man nepārmet, ka dara lietu, ko negrib. Bet ar mazdēliem kopā gan man vajadzētu būt vairāk; tīri cilvēcīgi tas būtu.
