Šogad oktobrī Frankfurtē norisinājās pasaulē lielākā grāmatu izstāde. Kā katru gadu izdevēji lika priekšā publikai jaunas grāmatas. Pavisam jaunu grāmatu atvēršanu bija 4000, kas ir meses rekords.
Protams, bija refleksijas no notikumiem pasaulē – Ukraina, terorisms, Ebolas vīruss. Polijas stendā āboli – nemiet, ņemiet droši, Putins nepaņēma! Jau ierasti, ka tur bijām arī mēs, Latvijas grāmatnieki. Tomēr jāsāk ar īpašo viesi.
Somijas rullis
Varēja jau gaidīt, ka Somija ar savu saukli Cool izstādē rullēs. Ziemeļnieki iztika bez dārgiem aprīkojumiem. Galvenā paviljona vieta bija iekārtota vienkārši, sadalot ar vieglšķiedras materiālu vairākās auditorijās, ar tādu kā slidotavu pa vidu, tās apmales aprīkotas ar soliņiem, kur apmeklētājiem pašķirstīt grāmatas un atpūtināt kājas.
Vairāk nekā simt jaunu tulkojumu radīja iespaidu, ka vai katrā vācu stendā ir somu literatūras paraugi, plus liels Somijas rakstnieku desants ar Sofi Oksanenu smailē. Patiešām smailē, jo te viņa piedalās starptautiskā diskusijā par notikumiem Ukrainā, jau pēc dažām stundām citā meses galā reflektē par somu literatūras īpatnībām. Daudzi vācu avīžu speciālnumuri iznāca ar kolorīto somu rakstnieci uz vāka.
Somija nav tikai aukstie ledus pieskārieni siltām cilvēku dvēselēm svešzemju tulkojumos, mazā valsts sevi ir pierādījusi kā izglītības lielvaru. Tāpēc somi bija iekārtojuši arī izglītības stendu. Mērķis? Kā skaidroja jauns censonis angliski ar nepārprotamu somu akcentu – lai visai pasaulei parādītu somu izglītības sistēmas priekšrocības.
Un kur nu vēl lekcijas par Kalevalu, somu biznesa koncepcijas, viņu sarežģītā vēsture, somu tango un dzīve aiz polārā loka. Ja visu to saliek kopā un salīdzina ar citu gadu iznācieniem, tad, domāju, somi visefektīgāk izmantoja pasākuma ieguldītos eiro miljonus.
Meses iekšā un ārpusē
Dīvaina izjūta pārņem katru reizi, kad izstādes laikā nonāc pilsētā un apmeklē grāmatnīcu. It kā būtu izgājis pēc kinoseansa ārā un ieraudzījis, ka dzīve turpinās. Droši vien tas ir tāpēc, ka Frankfurtes mese ir tik pašpietiekama. Ar savām transporta, ēdināšanas, drošības sistēmām. Galu galā ar savu grāmatu apjomu, kas šķietami ir realitātes robeža.
Mūžīgā mainība! No vienas puses, to raksturo industrijai raksturīgā racionalitāte – digitālo lielspēlētāju tieksme paņemt lielāko tirgus daļu. No otras puses, šogad sliktā zēna lomā bija Amazon, kas sanīdusies ar lielāko daļu vācu grāmatnieku. Piedevām vācieši pūš satraukuma taurēs – viņi nekomunicē!!!!
21. gadsimta racionalitāte izpaužas arī tajā apstāklī, ka mese saraujas gan laikā (izstādes ceturtajā dienā – sestdien aizvien vairāk ārzemnieku stendu ir tukši), gan telpā – izstādes platībās. Racionāls piegājiens ir biznesa klubs, kur lielie zēni par dažus simtus eiro vērtu ieejas biļeti komunicē diskrētās, norobežotās telpās. Racionāla loģika ir arī tajā apstāklī, ka mesē nav brīvas pieejas internetam.
Frankfurtes grāmatu mese ir arī vācu publikas svarīgākā tikšanās vieta ar jaunajām grāmatām un to veidotājiem. Tā nu ir izstādes iracionālā daļa. Nedēļas nogalēs vācu izdevēju halles ir tik pārbāztas, ka negribas pat ticēt statistikai, ka šogad par dažiem procentiem apmeklētāju esot mazāk. Ir sastopamas visas grāmatu mīlestības formas, sākot ar jauniešiem, kas jau kuro gadu rīko savus literāro varoņu karnevālus, beidzot ar antikvāriem retumiem, kas aplūkojami vien aiz muzejiska stikla.
Šī no sausā aprēķina un brīvā tirgus pasargātā lasītāju parāde ir tā, kas liek domāt par pasākuma ilgspējību. Te gribas ievietot arī simtiem diskusiju, kas notiek par visdažādākajām tēmām. Šogad gadījās būt klāt, kad divi gados jauni un slaveni krievu autori sprieda par Ukrainu. Sanāca tā, ka viens no viņiem bija ES pozīcijās, otrs par nedalāmo slāvu savienību. Pati diskusija bija visnotaļ civilizēta, bet pats interesantākais sekoja pēc tam. Pirmā no skatītājiem nāca vācu kundze ar pretamerikānisku nostāju, aiz viņas cits vācu pilsonis, kas izteica to, ko biju jau dzirdējis Vācijas TV raidījumos, – esiet uzmanīgi, Ukrainā valda ilūzijas par ES līdzīgi kā citās Austrumeiropas valstīs, tas viss var izvērsties sāpīgi visam kontinentam.
Latvijas stends
Šogad mūsu stends neapšaubāmi bija ar gaišu ietvaru gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Mums, piemēram, bija augsti ciemiņi no Latvijas – kultūras ministre Dace Melbārde un aizejošais komisārs Andris Piebalgs.
Te nu vairs nevajadzēja kā citu gadu ar skaudību lūkoties uz citu eksotisko zemju stendiem, kur viņu VIP viesi nāk pa speciāli izritināto sarkano tepiķi. Bija mums savs ES balvas ieguvējs Jānis Joņevs ar Jelgavu 94 un Alise Barvika, kas ar mātišķu gādību rūpējās par stendu no LIAA puses. Pateicoties Alisei, šogad bijām pārstāvēti kuplā skaitā. Bijām pat pārspējuši kaimiņus, jo lietuvieši, cik man zināms, nebija izkārtojuši sev Eiropas līdzekļus kā mūsējie.
Varējām lepoties ar īpašu uzrakstu Latvian diamonds, kas droši vien bija domāts kā ilustrācija mūsu kreativitātei, bet man gan prasītos kaut kur uzrakstīt Latvija, kā tas bija vairākumā nacionālo stendu. Šogad mēs bijām viens no spožākajiem stendiem ar visvairāk luksiem, tas spožums, manuprāt, disonē ar to, no kurienes mēs nākam un ko mēs gribam teikt. Te nu es nevaru iedomāties, ka kaut ko tādu atļautos, piemēram, somu kolēģi, jo laikam taču svarīgi, ka mūsu spīdums nenāk no ārpuses.
