Janvāra pēdējā pilnā nedēļa ir galā, bet dzīve joprojām lēkā kā zirdziņš uz šaha galdiņa. Straujo lēcienu zigzagi un to radītās sekas ir neprognozējamas. Arī tagad jautājumu ir vairāk nekā atbilžu, piemēram, kas notiks pēc vēlēšanām Grieķijā? Starp citu, šī tēma nebūt nav tik ģeogrāfiski tāla, kā varētu šķist, kaut vai tāpēc, ka dzīvojam vienotā eirozonā un mūsu nacionālās valūtas šūpināšana Grieķijā sitīs pa kabatu arī Latvijā, īpaši tajā Latvijas daļā, kas jau tagad dzīvo no rokas mutē. Situācija tiešām ir visnotaļ interesanta. Latvija gada sākumā rātni atdeva astronomisku starptautiskā parāda summu, bet var puslīdz droši saderēt, ka grieķi to centīsies nedarīt un Latvija viņiem vēl sirsnīgi piemaksās. Vai viņiem tas izdosies? Laiks rādīs.
Cita nedēļas aktualitāte ir brutālais interneta sižets, kas no sociālajiem tīkliem pārceļojis uz ziņu portāliem un kurā redzams, kā pazemo gūstā kritušos ukraiņu karavīrus. Te nu viņas ir, īsto vīru spēles brīvā dabā un kara romantiskā daba. Video apstiprina, ka robeža starp cilvēku un zvēru ir tik trausla, ka visas pļāpas par 21. gadsimta civilizāciju un sabiedrības attīstību tādas pupu mizas vien ir. Tiklīdz paveras iespējas likt lietā tumšās dziņas, iznirst marodieri, slepkavas, izvarotāji, visādi salašņas, psihopāti. Un tas viss, piedodiet, notiek mums tepat blakus – Eiropā, ne jau kaut kādā atpalikušā Āfrikā. Savulaik, kad tika uzspiests likums par nāvessoda atcelšanu, tā pretinieki minēja argumentu, ka bailes no nāves ir vienīgās reālās bailes, kas šādi tendētas personas attur no asociālas rīcības. Humānisti kaut ko vīteroja par labo cilvēkā un spēju to audzināt ar dieva vārda un mākslas palīdzību. Neticu, ka tā, un video to apstiprina.
Uzzinājām arī to, ka Latvija netērēs naudu, lai piedalītos starptautiskajā Expo Milano 2015, jo valdībai radušās šaubas par to, vai tās sagatavošanā tērētās summas izlietotas lietderīgi. Ir vai nav, to lai skaidro cilvēki ar attiecīgo kompetenci šajā jomā, bet jāatgādina, ka kopējās projekta izmaksas tika lēstas 3 349 174 eiro apmērā, kamēr iztērēti esot jau ap 800 000 eiro. Protams, ka šis lēmums pārvelk arī svītru Expo ietvaros gatavotajai kultūras programmai. Kultūras ministre Dace Melbārde gan esot teikusi, ka projekta ietvaros ir izveidota veiksmīga saturiskā koncepcija, kas neiešot zudumā projekta neīstenošanas gadījumā, tomēr tas lielais jautājums, kas izriet no šī skandāla un arī ne tik skaļiem bļurkšķiem – nu patiesi, kad Latvija beidzot iemācīsies veidot lielus projektus tā, lai tos nepavadītu apsūdzības nemākulībā, izšķērdībā un neprasmē rīkoties? Skaidrs arī, ka uz Milānu var aizlidot dažās stundās bez Expo, pa slidenu ceļu braukt ar auto uz Balviem iznāktu bīstamāk un ilgāk, tomēr kauns par valsti, kas jau atkal iesēdusies peļķē uz līdzenas vietas un, starp citu, Eiropas prezidentūras gadā.
Dienā, kad šīs rindas tiks nodrukātas avīzē, pavisam tuvs jau būs brīdis, kad apzinīgs saimnieks dosies pie elektrības skaitītāja, lai nolasītu pirmo kontrolrādījumu atbrīvotā elektroenerģijas tirgus apstākļos. Vai esat pamanījuši milzīgo elektrības tirgotāju konkurenci, no kuras kā no uzbāzīgas mušas atkauties nav iespējams? Ja nu kāds joprojām uzbāzīgi zvana pie dzīvokļa durvīm, tad vienīgi tradicionālais – kartupeļus nevajag? Ja atmet skumjo ironiju, kāds nu tur var būt prieks par šiem astronomiskajiem rēķiniem, kas ir izdevīgi varbūt vienīgi pāris tirgotājiem, nevis valstij. Interesanti, cik tagad, piemēram, izmaksās Dailes teātra neskaitāmo lampiņu vai Operas smalko lustru ieslēgšana? Un kā tas sadārdzinās mākslas muzeju, izstāžu zāļu, bibliotēku un citu kultūras struktūru tēriņus? Skaidrs jau, ka neviens valsts iestādes direktors nevarēs atļauties pateikt, ka viss maksā tik, cik maksā, un nedivkāršos ieejas maksu. Kaut gan reizēm šķiet, ka derētu, jo neesmu dzirdējis to, ka Latvijas izglītības, kultūras un drošības jomā strādājošo algas pēdējā gada laikā būtu paceltas līdz Eiropā vidējo algu līmenim. Visa šī ekvilibristika ar skaitļiem – pieliekam dažus tugrikus pie minimālās algas, kurus tūlīt atņemam ar palielinātiem rēķiniem – ir tāda humānisma un demokrātijas imitācija. Vai kāds brīnums, ka šādos apstākļos dažs jau zīmē neatkarīgās Latgales republikas ģerboņus, vāc parakstus par Latvijas pievienošanos Krievijai un varbūt pieraksta bagātāko pilsoņu adreses, lai zinātu, kur iespējamu juku laikos skriet ar iespējami lielāku maisu.
