Krievijas režisors Boriss Pavlovičs ir iestudējis dokumentālu izrādi Vjatlags, kurā pats lasa latvieša Artura Stradiņa dienasgrāmatu. To izsūtītais Aizsargu organizācijas biedrs uz papirosu papīra rakstīja Vjatkas labošanas darbu nometnē Kirovas apgabalā. Kirovas Dramatiskās laboratorijas un Maskavas Teatr.doc sadarbībā tapušo iestudējumu* noskatījos Maskavā festivāla Zelta maska starptautiskajā programmā Russian Case un pēc tam tikos ar režisoru.
– Jūs izrādes sākumā stāstāt, ka latvieša Artura Stradiņa dienasgrāmatu jums iedevis vēstures profesors, taču toreiz jūs to ielikāt atvilktnē.
– Man atnesa brošūru ar konkrētu jautājumu – vai vari no šī materiāla uztaisīt izrādi. Tas ir īpašs materiāls, jo askētiski dokumentāls, tajā ir tikai fakti. Jebkāds mākslinieciskās izdomas slānis, inscenējums nogalinātu tā jēgu. Tāpēc, kad nolēmām, ka šīs piezīmes lasīsim, es neaicināju to darīt kādu aktieri. Tas uzreiz radītu nevajadzīgu teātra iespaidu, kas visu nogalinātu.
Lai uz šīm lapiņām pārrakstītu dienasgrāmatu, pagāja divas nedēļas. Rakstīju naktīs. Man pat tulzna radās. Mēs taču tagad esam atraduši rakstīt ar roku, kaut ko piezīmju grāmatā pierakstām, un viss. Izrādē izmantotā dienasgrāmatas daļa ir vienīgais – 1942. – gads, kas saglabājies pilnībā – no 1. janvāra līdz 31. decembrim. Man gribējās, lai cilvēki, kas to klausīsies, uzzinātu, kāds ir viens gads nometnē. Nekas nav rediģēts – visas tā gada piezīmes arī lasu. Kad biju pārrakstījis decembri, sapratu, ka tas bijis meditatīvs process, jo šajā mehāniskajā pārrakstīšanas darbā ir kaut kāda maģija.
– Jūs sacījāt, ka veidojāt šo izrādi, lai runātu par nevainīgiem cilvēkiem, kas savulaik cieta no PSRS represijām, un par šodienas notikumiem Krievijā, «Bolotnajas lietu». [2012. gada maijā, dienu pirms Krievijas prezidenta Vladimira Putina inaugurācijas ceremonijas, Bolotnajas laukumā notika protesta akcija, kuras laikā, izprovocējot sadursmes, tika aizturēti gandrīz trīsdesmit cilvēki.] Saistot tā laika notikumus un šodienu, redzamas paralēles – cilvēki pamet valsti.
– Ir tomēr atšķirība starp deportāciju un emigrāciju.
– Protams, taču cilvēki pamet dzimteni, jo redz bezcerību. Tas ir jautājums par brīvību.
– Jautājums par brīvību ir ļoti aktuāls, bet tā tas ir vienmēr. Tas saasinās tad, kad kapitālisma vara postulē: viss, kas neatmaksājas, nav nekā vērts. Var būt arī tāds brīvības trūkums, kad ir politiskā cenzūra. Taču brīvību nedod, to ņem.
Man lielākais brīvības trūkums saistās ar paaudzi, kas izaugusi stabilitātes apstākļos 21. gadsimtā, kad it kā nekas nenotika, viss bija normāli. Hipotēka, ofiss, atvērtas robežas. Ir izauguši cilvēki, kuriem brīvība nav nepieciešamība. Visu var. Nav citu vajadzību kā mietpilsoniska sava komforta nodrošināšana. Ja neizjūt vajadzību pēc brīvības, tā, manuprāt, nav mazāka represija par ierobežojumiem, ka nedrīkst taisīt izrādi par to vai to, tas aizskar ticīgo jūtas, un vēl kaut kas. Brīvība vienmēr ir deficīts. Tāpēc es negribētu šo izrādi saistīt ar tiesībsargājošo kustību. Jā, mēs cīnāmies par tiesībām, bet divtūkstošo gadu vidū es taisīju izrādes, kas bija veltītas vajadzībai graut nepieciešamību pēc mietpilsoniska komforta. Mākslinieka uzdevums ir būt nemierā un sist pa sāpīgiem punktiem.
Kad es 2006. gadā atbraucu uz Kirovu, vēl nekas neliecināja par īpaši stingrām represijām. Visi bija pieraduši, ka Mihails Hodorkovskis sēž cietumā, un it kā uz mums tas viss neattiecās. Atnācu pie studentiem, kuru vidū bija arī Žeņa [aktrise Jevgeņija Tarasova, kura piedalās izrādē Vjatlags], un jautāju, kas viņiem ir svarīgi, kas satrauc. Viņi atbildēja – viss ir labi. Mēs te atnācām nodarboties ar teātri, gribam ģitāras pavadījumā dziedāt Borisa Grebenščikova dziesmas, runāt par to, ka dzīvot ir labi. Atceros, cik nepatīkami mani tas pārsteidza. Pagāja ne mazums laika, līdz mainīju šo skatu uz dzīvi, ka visu laiku vajag neuzticēties realitātei, jo tā māna, iemidzina.
Taču gribu uzsvērt, ka ar šo izrādi es nerunāju primāri par aktuālo dienaskārtību. Tā sanāca, ka lietas sakrita. Bolotnajas laukumā bija 60 tūkstoši cilvēku, mītiņš bija oficiāli saskaņots. Ekstremālu situāciju radīja OMON. Tā ir zināma shēma, kā tiek izprovocēta agresija, policija provocē nekārtības, lai pēc tam tās apspiestu. Provokācija kā apspiešanas metode ir atstrādāts mehānisms ne tikai Krievijā. Pēc tam no šiem 60 tūkstošiem tiek nejauši paņemti politiski neangažēti cilvēki, kas nav provokatori un pat nav politiskie aktīvisti. Mans students Leonīds Kovjazins [būtiski, ka Vjatlaga aktrise Jevgeņija Tarasova ir viņa sieva] bija starp tiem, kurus arestēja. Viņš tur bija ar kameru un ar kinodokumentālista interesi. Redzot, ka cilvēkus sit, dabiski, viņš sāka palīdzēt tiem. Tā automātiski tika klasificēta kā dalība masu nekārtībās. Jā, viņš piedalījās, bet viņš palīdzēja cilvēkiem. Kad viņam nopratināšanās jautāja, ko darīja, viņš teica – aizstāvēju cilvēkus no OMON. Tas tika uzskatīts par agresijas aktu. Kad mans draugs saka – aizstāvēju cilvēkus no OMON, es ļoti labi saprotu, ko viņš saka, jo šajā situācijā OMON nebija tiesībsargājošs, bet agresīvi provocējošs spēks. Tā ir tā pati labā cilvēka cīņa ar netaisnību. Un šajā ziņā es ar Ļoņu lepojos, jo viņš uzvedās kā krietns cilvēks. Tā nebija politiska cīņa. [Vairāk nekā gadu pavadījis cietumā, viņš tika atbrīvots, taču citiem «Bolotnajas lietā» apsūdzētajiem tiesa piespriedusi vairākus gadus cietumsoda.]
Šis darbs ir par to pašu. Arturs Stradiņš mīl Latviju, ir Aizsargu organizācijas sekretārs. Viņš nav tieši saistīts ar lielo politiku, bet ir kopā ar saviem domubiedriem. Stradiņa naids pret komunistiem izpaužas sadzīviskās lietās. Man ir svarīgi runāt par cilvēku ar taisnības izjūtu. Un ir jāaizstāv savas tiesības protestēt pret netaisnību.
Man būtiska šķiet Stradiņa doma, ka toreiz izdzīvoja tie, kas redzēja dzīves jēgu arī grūtos apstākļos. Tie, kas dzīvoja ar cerību tikt brīvībā, salūza un gāja bojā. Jo galvenais iznīcināšanas līdzeklis ir absurds – atņemt cilvēkam jēgu dzīvot. Absurda šausmas var uzveikt tikai tad, ja ir sava, personīgā dzīves jēga. Man svarīgākā frāze izrādē ir tā, kas izskan finālā – «vēlam cits citam laimi, ir sācies jaunais 1943. gads». Atrodoties tajās šausmās jau otro gadu, cilvēks vēl laimi. Tajā ir kaut kas pārdabisks. Stradiņš tur pavadīja desmit gadus un izdzīvoja, atkārtojot katru gadu – vēlam cits citam laimi, ir sācies jauns gads.
Manuprāt, spēcīgākās Vjatlaga izrādes bijušas tās, ko šeit Maskavā skatījās skolēni. Protams, viņiem tā izrādījās pilnīgi jauna informācija. It kā mēs to visu zinām no literatūras – no Aleksandra Solžeņicina, Vasilija Grosmana darbiem. Skolēni par to nezina.
– Vai pašcenzūras jautājums jums ir aktuāls?
– Tas vienmēr ir aktuāls jautājums. Ja saprotu, ka uztaisīšu izrādi, uz kuru cilvēki nepirks biļetes, tā arī ir pašcenzūra. Mans uzdevums ir atmodināt cilvēku apziņu. Es veidoju izrādes, kuras ir grūti skatīties un gūt no tām baudu. Un tam nav politisks raksturs, tas var būt arī skatītājiem estētiski sarežģīts uzdevums. Māksla ir abpusējs darbs, mēs cits citu darām labāku, uzdodot jautājumus. Šiem jautājumiem ir jābūt sadzirdētiem.
Dažādās pilsētās ir atšķirīgs konteksts. Ja mani uzaicina taisīt izrādi mazā pilsētiņā Šaripovā Krasnojarskas novadā vai Tallinas Krievu drāmas teātrī, tie ir dažādi konteksti. Abās pilsētās nevar veidot izrādi par vienu tēmu ar vieniem un tiem pašiem līdzekļiem. Man ir jāsaprot, kāda ir tā doma, kas konkrētajā vietā liks skatītājiem strādāt. Ja Jozefa Boisa instalācija būs Šaripovā, tā nebūs izglītošana, bet suņa murgi. Turpretī Sibīrijas galvaspilsētā Novosibir-skā vajag Boisu, jo tur to sapratīs.
Ja kādā sādžā sākšu skaidrot, kāpēc opera Tanheizers ir laba, tas būs dīvaini, jo neskar jautājumus, kas cilvēkiem ir aktuāli. To nevar darīt mākslīgi. 19. gadsimta 60. gados narodņiku krīze sākās tieši tāpēc, ka uztiepa tautai viņiem pašiem svarīgus jautājumus, nevis meklēja tos, kas šiem cilvēkiem tiešām bija svarīgi. Man viens no svarīgajiem jautājumiem ir saprast apspiesto pedagoģijas jēdzienu, kas formējās Latīņamerikā 20. gadsimtā. Izglītotājam, atnākot pie apspiesta cilvēka, nav jāuzspiež savi jautājumi. Tā konkistadori kristīja indiāņus, tā ir paverdzināšana. Ja es tiešām vēlos nest kultūras gaismu, man ir jāsaprot, kādi jautājumi viņiem ir svarīgi, lai tos palīdzētu aktualizēt.
Ja es saprotu, ka gribu par to runāt un būs rezonanse, bet baidos no tās – tā ir pašcenzūra. Ja uz ielas mikrofonā izkliedzu sev svarīgas lietas, bet nezinu, vai cilvēkiem tie būtiski, tā nav radošā brīvība, tas ir estētisks egoisms. Es Kirovas teātrī biju mākslinieciskais vadītājs septiņus gadus un tagad strādāju G. Tovstonogova Lielajā dramatiskajā teātrī par Izglītības daļas vadītāju – mēģinu izstrādāt mehānismus, kā caur mākslu palīdzēt cilvēkam uzdot sev jautājumus.
– Man nav bijusi iespēja redzēt citas jūsu izrādes, tāpēc jautāšu, kāda vieta šai izrādei ir jūsu radošajā darbā?
– Vjatlags ir ļoti dīvains darbs, jo es pirmoreiz pats iznācu spēles laukumā. Bet es nevaru šo darbu uzticēt nevienam citam, man tas jādara pašam, un ir ļoti bail, tas ir smagi. Tagad saprotu, ka tā ir likteņa dāvana – pieņemt izaicinājumu, kas palīdz atklāt ko jaunu. Bet arī iepriekš esmu izteicies par svarīgām tēmām. Man patīk tieša saruna ar skatītājiem, un daudzās manās izrādēs nav «ceturtās sienas». Tādā ziņā šī izrāde nav oriģināla.
– Kas jums personīgi bija visbūtiskākais, ko ieguvāt no šī darba?
– Es jau otro gadu dzīvoju Sanktpēterburgā, un praktiski katru mēnesi mēs satiekamies. Es braucu no Pēterburgas, Žeņa no Kirovas, spēlējam šo izrādi, un Kirovas Dramatiskā laboratorija tādējādi turpina pastāvēt. Tas ir svarīgi.
Vissvarīgākais jautājums man patlaban ir par mākslas ētiku. Es gadu nebiju iestudējis izrādes, tagad mēģinu, un sapratu, ka šī pauze man bija ļoti vajadzīga, lai atbrīvotos no ražojošās attieksmes pret teātri. Un Vjatlagā pirmajā vietā ir ētika, jo estētikas tur praktiski nav. Ir cilvēcisks stāsts, kas pausts visai vienkāršā formā. Tas bija mans atklājums – ētika ir mākslas būtība.
Lielā dramatiskā teātra mākslinieciskais vadītājs Andrejs Mogučijs mani uzaicināja strādāt šajā teātrī, lai nodarbotos ar sociālajiem projektiem, un tas notika, pateicoties manam darbam Kirovā, tāpat Vjatlagam. Arī viņam kā režisoram ētikas jautājums ir būtisks. Mogučijs mani uzaicināja piedalīties savā iestudējumā Ko darīt pēc Nikolaja Černiševska romāna motīviem. Tur esmu Autors, bet ne burtiski Černiševskis, jo proporcija aktieris – cilvēks ir grūti nosakāma. Atkal spēlēju savā apģērbā un, kaut arī apkārt ir aktieri, kas eksistē dotajos apstākļos stilizētos 19. gadsimta tērpos, esmu autors šeit un tagad. Aktieri runā Černiševska tekstu, izņemot pāris ainas, bet es sarunājos ar zāli. Mans uzdevums ir aktualizēt kādas lietas. Pat ja runāju Černiševska tekstu, man tas jāpasniedz kā šeit un tagad. Turklāt izrāde notiek Lielajā zālē.
Man šķiet, tagad ir ļoti pieaugusi vajadzība pēc visa cilvēciskā. Apkārt ir tik daudz melu, manipulācijas. Ir pieprasījums pēc tiešas un godīgas izpausmes. Tāpēc arī daļa sabiedrības tik slimīgi reaģē uz dzīvajiem mākslas darbiem un cenšas ar tiem ko izdarīt. Kas uzbruka Novosibirskas operas un baleta teātra Tanheizeram, Konstantīnam Bogomolovam Maskavas Dailes teātrī? Tie ir cilvēki, kas sajuta, ka tas ir iespējams, viņus par akcijām pret mākslu neiesēdinās cietumā. Šie cilvēki mākslā jūt apdraudējumu, jo šādās vētrās, kas tagad notiek, ir ļoti grūti dzīvot apzināti. Tāpēc tagad daudzi vēlas atslēgties no realitātes, atsvešināties. Televīzija un sociālie tīkli šo atsvešināšanās funkciju lieliski pilda. Te uzrodas mākslinieks, kas sāk aktualizēt, un viņi sāk nervozēt. Pat ja izrādi nav redzējuši, viņi zina, ka tur cilvēks asi aktualizē kādus būtiskus jautājumus – jau pati doma par to mietpilsonim ir neizturama.
Attiecībā uz mākslinieku ilgu laiku darbojās nevainības prezumpcija – nu labi, viņš jau māk-slinieks, lai jau darbojas. Kaut es neko nesaprotu – opera, dzied, turklāt vācu valodā... Un tagad mietpilsonis ir sapratis, ka tieši viņam ir taisnība, ir sajutis tiesības atslēgt netīkamo. Tagad ļoti moderns kļuvis formulējums – es maksāju nodokļus.
– Un par manu naudu tiek taisītas tādas nepieņemamas lietas!
– Jā, tā ir universāla, nevis specifiski Krievijas parādība. Mēs esam atgriezušies pie tēzes, ka ķēkša var vadīt valsti, un tas ir satraucošs simptoms. Tas, ka cilvēki, kas alkst pēc varas, cenšas manipulēt, nav nekāds jaunums, tā tas bijis vienmēr. Sociālās revolūcijas idejā nekā slikta nav, taču savulaik notika nevis izglītības revolūcija, bet revolūcija Orvela izpratnē, kad cūkas vada visus dzīvniekus. Tas nozīmē, ka varas nomenklatūra ir ar zemākajām vajadzībām.
*Raksts par izrādi Vjatlags publicēts 17. aprīļa Neatkarīgajā.
