«Unikāls notikums Latvijas kultūras dzīvē un ļoti eksotiska kultūrpieredze,» tā par gaidāmo Pekinas operas viesizrādi Latvijā saka etnomuzikologs Boriss Avramecs. Latvijas Nacionālajā operā 1. jūnijā būs iespējams noskatīties Ķīnas senās kultūras pērli – operu Jan ģimenes varones (Female Generals of the Yang Family) Pekinas nacionālās operas iestudējumā, kas demonstrēs krāšņu skatuvisko ietērpu un autentisko instrumentu skanējumu.
– Vai nav pārspīlēti teikt, ka šis ir unikāls piedāvājums Latvijas kultūras dzīvē?
– Tas atbilst patiesībai. Ar etnomuzikoloģiju nodarbojos jau kopš 1975. gada, un šajā laikā Latvijā esmu skatījies visu, ko var nosaukt par eksotisko kultūru mūziku. Varu apgalvot, ka pēdējo 20 gadu laikā Rīgā notikušas vien divas izrādes, kas pārstāv Pekinas mūzikas drāmas tradīciju, bet abos gadījumos tās nedemonstrēja tik augsta ranga meistari un arī netika izrādīta izrāde, bet tikai ainas no dažādiem darbiem. Interesanti bija, bet šoreiz būs cits līmenis un kvalitāte.
– Var teikt, ka Pekinas opera Latvijā uzstājas pirmo reizi?
– Tā var teikt. Gribu uzsvērt, ka Ķīnā šī tradīcija ir ļoti izkopta, jau gadsimtiem ilgi eksistējušas simtiem atšķirīgas muzikālā teātra tradīcijas, vēl 17. gadsimtā Ķīnā eksistēja 335 dažāda stila teātra tradīcijas. Pēc ķīniešu vēstures mērogiem, Pekinas opera izveidojās nesen – 1790. gadā, un tas ir tikai nedaudz vairāk nekā pirms 200 gadiem, kas nācijai, kuras kultūras vēsture stiepjas 5000 gadu senā pagātnē, ir ļoti jauns veidojums. Nevajadzētu aizmirst, ka Ķīna ir milzīga, tur dzīvo aptuveni 40 dažādas minoritātes, piemēram, ap 12 miljoniem uiguru, un šīm minoritātēm, protams, arī ir savas tradīcijas. Pekinas operas tradīcija izveidojās kā četru dažādu mūzikas drāmu tradīciju apvienojums. Ķīnā vienmēr ir eksistējusi kultūras elite, kas, ja tā var teikt, dzīvojusi ar mākslu un kultūru, kurai nekad nav pieticis ar to, kas ir, bet gribējies arvien ko jaunu. Piemēram, ir dokumenti, kas apliecina – ap mūsu ēras 1. gadsimtu, kad jau bija izveidojusies Ķīnas impērija, tika rīkotas ekspedīcijas uz svešām zemēm, kuru viens no galvenajiem mērķiem bija atrast neparastus mūzikas instrumentus, tos atvest uz Ķīnu un vislabāk – šo instrumentu spēlētpratējus uzaicināt uz Ķīnu, lai prasmes nodotu tālāk.
– Vai Pekinas opera pieskaitāma pie izsmalcinātā vai mietpilsoniskā stila?
– Ķīnā nekad nav trūcis cilvēku, kuriem īpaši izsmalcināts un izkopts stils un estētiskais baudījums ir vissvarīgākais. Kad 18. gadsimta beigās izveidojās Pekinas opera, tā netika veidota kā elitāra māksla, tieši otrādi – to spēlēja tirgus laukumos, skatītāji bija parasti mietpilsoņi – tirgoņi, amatnieki un daudzi citi, kuriem nebija tādas izglītības kā elites pārstāvjiem, līdz ar to – ne tik izsmalcināta gaume. Gribu uzsvērt – šie principi saglabājušies arī mūsdienu Pekinas operā, tāpēc, lai skatītājiem nav pārāk liela pārsteiguma no tā, ko viņi redzēs šajā izrādē. Pekinas opera ir monologi, deklamācijas, dziedāšana, instrumentu spēle un tam visam blakus arī akrobātika un cīņas māksla elementi. Ne tikai mūsdienās cilvēku uzmanību var piesaistīt atrakcijām, tā bija arī pirms vairākiem gadu simtiem. Un tomēr – šī tradīcija ir izkopta un izsmalcināta.
– Iespējams, vislielākais pārsteigums varētu būs tas, ka vārds «opera» šajā gadījumā varētu būt maldinošs.
– To tikai nosacīti var saukt par operu mūsu sabiedrības izpratnē. Ir psiholoģijas likums – ja tas, ar ko mums jāsastopas dzīvē, pārāk atšķiras un ir nesaprotams, jāmeklē analoģija ar zināmo, jo tas atvieglo uztveri. Pavirši skatoties – gan ķīniešu, gan Rietumu kultūras operās dzied, abās ir dramatiska darbība, abās skan instrumenti, arī dejo, bet ar to arī līdzība beidzas, jo viss pārējais ir ļoti atšķirīgs. Cita mentalitāte, cita pasaules izjūta un, kas īpaši svarīgi – simbolu sistēmas ir tik ļoti attīstītas, daudzslāņainas un komplicētas. Izglītotam ķīnietim pietiek paskatīties uz aktieri, kas iznācis uz skatuves, bet vēl nav teicis nevienu vārdu, lai zinātu par viņu gana daudz – kādu sociālo slāni pārstāv, izglītots vai ne, labais vai ļaunais tēls... Līdzīgi savulaik Itālijā commedia dell’arte arī bija kā tipveida personāžu sistēma, atlika vien paskatīties uz personāžu, lai ikviens zinātu, kurš ir vecs skopulis, kurš ir mīlnieks, kura – viltīga sieviete... Visas lugas, kas ir Pekinas operas repertuārā, rakstītas, izmantojot gatavu personāžu sistēmu, turklāt tās notiek uz tukšas skatuves, jo dekorāciju nav.
– Saka – Pekinas opera rietumniekiem ir kā nesaprotami hieroglifi, bet ķīniešiem – kā atvērta grāmata.
– Ne visiem, bet – izglītotiem. Ķīniešu māksla pieprasa sagatavotu skatītāju. Piemēram, pēc elementāras ainas, kurā skan tikai flautas spēle, izglītots ķīnietis, dzirdot šo melodiju, varēs «nolasīt» sekojošu informāciju – darbība notiek konkrēta imperatora valdīšanas laikā, ir pavasaris, drīz būs rītausma, darbība notiek slavenas upes ielejā, netālu atrodas armijas nometne, drīz būs kauja, un tūlīt parādīsies princis... Protams, Rietumu skatītājs to nevar atšifrēt.
– Kā viņi to zina?
– Kopš seniem laikiem dzejoļi tika dziedāti, izmantojot tipveida melodijas, un tāpēc, atskanot flautas spēlei, izglītotam ķīnietim tā asociējas ar slaveniem dzejoļiem, turklāt daļa vēsturisko notikumu ir kļuvuši hrestomātiski, visi tos zina kopš bērnības – dinastijas, varoņus, kaujas... Vēl ļoti svarīgi, ka ķīnieši uz vienu izrādi nāk neskaitāmi daudz reižu, lai tikai baudītu tīro mākslu – aktierspēli, izteiksmīgus dziedājumus un akrobātiku. Mūsu kultūrā ir citādi. Īpaši kopš 19. gadsimta Rietumu sabiedrība grib arvien ko jaunu, nedzirdētu un neredzētu. Ķīniešiem ir cita psiholoģija, kas nāk no seniem laikiem. Viena no aksiomām ķīniešu kultūrā – tradīcija ir pamats visam. Kopš renesanses laika eiropiešiem svarīgas ir pārmaiņas un progresa ideja, bet tā paredz, ka cilvēkam jātic, jo zināt viņš nevar – rīt būs labāk nekā šodien, bet parīt – labāk nekā rīt. Progresa ideja paredz, ka nekas nestāv uz vietas, visu laiku notiek virzība uz priekšu un nākotne būs labāka.
– Arī Pekinas operu beigas ir labas un laimīgas.
– Nosacīti laimīgas. Ķīnieši ir reālisti, lai gan eiropieši viņiem pārmet pesimismu. Ķīnieši pieņem ideju, ka viss mainās, tomēr uzskata, ka viss mainās uz sliktāko pusi. Un attīstība viņiem ir lejupslīde. Tā ir bijis jau kopš seniem laikiem. Kāpēc Konfūcijs ir tik nozīmīgs šai kultūrai? Tāpēc, ka viņš apkopoja dažādas toreiz eksistējošas filozofiski reliģiskas tradīcijas, bet to pamatā ir reālisms – cilvēks ir vājš, viss iet uz sliktāko pusi, bet īsta cilvēka uzdevums ir pildīt pienākumus un kaut nedaudz bremzēt šo lejupslīdi. Ķīniešiem nemēdz būt nepatīkamu pārsteigumu, jo – tā tam jābūt. Ķīnieši dievina pagātni, jo tad viss bija ideāli un tā, kā jābūt. Tāpēc visos reliģiskajos tekstos ir atsauce uz senajiem laikiem, kad valdnieki visu darīja perfekti. Viņi uzskata – rīcība šodienā jāsamēro ar to, kā rīkojās pagātnē.
– Ko Eiropa un pasaule atrada ķīniešu operā, kad sākās tās popularitāte Rietumu sabiedrībā?
– Eiropieši Ķīnu sāka sasniegt daudz vēlāk nekā Indiju. Tas saistīts arī ar ģeogrāfiskiem apstākļiem, turklāt Ķīna ne tikai ir tālāk par Indiju, bet ceļš uz to ir daudz bīstamāks. Indijas okeānā trīs četras reizes gadā ir milzīgas vētras, tur jau gadsimtiem ilgi darbojas pirāti, tāpēc katrs brauciens uz Ķīnu bija kā loterija – sasniegsi vai nesasniegsi. Arī ceļš pa sauszemi bija garš, sarežģīts un bīstams, ne velti neviens tirgonis negāja visu Zīda ceļu, bet tikai noteiktu posmu, tad savas preces gluži kā stafetes kociņu nodeva tālāk, proti, pārdeva citiem. Gadsimtiem ilgi Ķīnā eiropiešu bija ļoti maz, jo īpaši, ja salīdzina ar Indiju. Biežāk un regulārāk viņi tur ieradās tikai 19. gadsimtā, bet eiropiešus pārsvarā interesēja citas lietas – filozofija, literatūra, glezniecība, un mūzika nebija pirmajā vietā. Arī izrādē, ko būs redzēsim Latvijā, daudz kas būs skaļš, ass, griezīgs pat šodienas klausītājam, kurš ir rūdīts muzikālajā pieredzē.
Lielākajai daļai pat ļoti izglītotu rietumnieku Pekinas opera joprojām ir eksotika, kur viss ļoti atšķiras no ierastā. Tā ir cita domāšana, mentalitāte, simbolika, tāpēc skatītājiem, lai saprastu šo operu, būtu jāapzinās, ka tā ir pavisam atšķirīga, ja tā var teikt, «civilizācija», un tieši šis aspekts dara šo lietu interesantu un intriģējošu.
– Uz ko tiem skatītājiem, kas nav pazīstami ar Pekinas operas tradīcijām, jābūt gataviem?
– Uz to, ka viss būs krāšņi un dinamiski, un uz to, ka daudzas detaļas būs absolūti nesaprotamas, bet nevajag pārdzīvot un ļauties mazvērtības kompleksam. Vēl jāsaprot, ka daļa no tā, ko dzirdēsim, izklausīsies, maigi sakot, neparasti. Piemēram, dziedājumi šķitīs kā nedabiskās balsīs izpildīti. Tiem, kas apmeklē operu, ir absolūti skaidrs, ko nozīmē skaists tonis, jo mēs esam pieraduši pie itāliešu tradīcijas bel canto, bet ķīniešu operā ir pretēji – negatīvam personāžam «skaists tonis» ir griezīgs, pretīgs, agresīvs... Tāpēc brīdinu – no skanējuma baudu nebūs iespējams gūt, bet varēs gūt citu baudu.
– Izrādes skatītājiem būs pieejami mūsdienās tik izplatītie titri, šajā gadījumā – operas tulkojums būs pieejams latviešu un angļu valodā. Taču ko skatītājiem būtu vēlams zināt, pirms skatīties šo darbu?
– Ķīniešu dzeja, bet jo īpaši prozas žanri tiek balstīti uz reāliem vēsturiskiem notikumiem – apvērsumi, kari, klanu savstarpējās cīņas... Šajā operā runa ir par ļoti svarīgu posmu Ķīnas vēsturē, periodu pēc Zelta laikmeta, kad dominēja konflikti, Ķīna kļuva vājāka, tai uzbruka kaimiņi. Šis laiks vēsturē iegājis kā «karojošo valstu laikmets». Izrāde Rīgā vēsta par šo laiku. Tikai nedaudz atklāšu tās saturu – jau vairākus gadus Ķīnai uzbrūk kaimiņi, vairākums vīriešu, kas no valdošās dinastijas būtu spējīgi vadīt karaspēku, ir nogalināti, un izrādes darbība sākas ar ziņu, ka ir nogalināts pēdējais no dinastijas talantīgajiem karavadoņiem, bet nākamajam vīrietim dzimtā ir tikai 15 gadu. Tad karavadoņa lomu uzņemas dzimtas vecākā sieviete, kurai ir ap simts gadu, un viņai pievienojas citas dzimtas sievietes – nogalināto karavadoņu atraitnes. Tātad šis stāsts ir gan par patriotismu, par savas zemes mīlestību, gan par atriebību.
– Pekinas operā tradicionāli sieviešu tēlus atveido vīrieši, bet svarīgi arī tas, ka viņu aktieri jau karjeras sākumposmā tiek ielikti zināmos rāmjos, proti, veidojas kā noteikta tipa aktieri. Tas nozīmē, ka visu mūžu jāspēlē tikai, teiksim, vai nu varoņi mīlētāji, vai otrā plāna ļaundari... Pretēji Rietumu teātra tradīcijām, kurās ir ierasts, ka aktieris spēlē dažāda rakstura lomas.
– Kaut lugas ir dažādas, aktieru atveidotās lomas praktiski nemainās – visu mūžu spēlē tikai viena tipa personāžus.
– Rietumu skatītājs tos sauktu par štampiem.
– Ķīnieši uzskata – tikai tāda sistēma var nodrošināt izcilu profesionālismu un meistarību.
– Rietumu skatītājs daudzas izpausmes, piemēram, ļoti izteiksmīgus acu skatienus, žestus un mīmiku varētu apzīmēt ar vārdu «pārspīlējums». Kā pret to būtu jāattiecas, saskaņā ar ķīniešu tradīciju?
– No Pekinas operas nav jāgaida reālisms, jo šis ir tas gadījums, kad māksla ir samākslota. Domājot par šo tradīciju, man nāk prātā 20. gadsimta ģeniālā komponista Igora Stravinska vārdi, kurš ne reizi vien teicis, ka izcilai mākslai vienmēr jābūt samākslotai. Viņš uzskatīja, ka mākslai nav jāatdarina dzīve, bet – jo lielāka ir distance mākslai no realitātes, jo labāk. Un Pekinas opera ir viens no šādiem gadījumiem – tur viss ir citādi nekā reālajā dzīvē. Lai skatītāji nedomā, ka tā, kā dzied vai deklamē uz skatuves, ķīnieši runā un dzied arī sadzīvē. Šie spēles noteikumi ir jāpieņem. Esmu pārliecināts, ka šī izrāde būs ārkārtīgi interesants piedzīvojums, bet ar vienu noteikumu – skatītājam nevajag gaidīt katarsi vai milzīgu emocionālu pārdzīvojumu. Mēs, Rietumu sabiedrība, to nemaz nevaram piedzīvot, jo līdz galam nesaprotam, kas īsti notiek uz skatuves.
– Tad kāpēc būtu vēlams tomēr iet uz šo izrādi?
– Tāpēc, ka tas ir ļoti eksotisks un interesants kultūras piedzīvojums. Es pat teiktu – ir vesela virkne magnētu. Šis kolektīvs pārstāv tradīcijas, turklāt šī izrāde, precīzāk – stāsts, varētu būt pievilcīgs skatītājiem, kas, nosacīti runājot, dzīvo juku laikos. Izrāde demonstrēs ļoti izsmalcinātu un izkoptu teātra stilu, un, lai gan viņu skatuves valodu mēs līdz galam nevaram saprast, mēs nevaram neredzēt profesionalitātes līmeni. Un vēl – gudri cilvēki jau pirms kāda laika sāka runāt par milzīgajām pārmaiņām, kas gaida šo pasauli. Ķīna jau šobrīd ir otrā lielākā ekonomika pasaulē, ir aplēses, ka pēc gadiem trīsdesmit viņi apsteigs pat ASV. 20. gadsimtā pasaulē dominēja ASV un tās popkultūra, bet 21. gadsimta otrajā pusē dominēs ķīnieši. Diez vai kādam par to ir šaubas, bet iespējams, dominance turpināsies arī 22., 23. un tālākajos gadsimtos.
Mani personiski uzrunā tikai viena skaista ķīniešu tradīcija – cītaras spēle, kas ir ārkārtīgi smalka un skaista. Teātra mūzika manām ausīm ir pārāk rupja, bet es vienalga iešu uz šo izrādi.
– Izrāde būs nākamajā pirmdienā. Ja kāds nolemj apmeklēt šo izrādi, ko jūs ieteiktu potenciālajam skatītājam izdarīt šajā nedēļas nogalē?
– Ķīniešu kultūra ir diža, daudz kas tajā ir simtprocentīgi pozitīvs, tāpēc nevajag baidīties. Taču nebūtu par ļaunu paskatīties pasakaino ķīniešu tradicionālo glezniecību vai tušas zīmējumus, kuri izstaro mieru, kur pasaule ir ārkārtīgi harmoniska, sakārtota un skaista. Nenāktu par sliktu paskatīties ķīniešu viduslaiku dzeju, kas ir ārkārtīgi gaiša. Un tiem, kam nav bail sevi apgrūtināt, iesaku kaut vai tikai interneta vietnēs palasīt par ķīniešu vēsturi, tiem laikiem, kad viņi visi bija perfekti, un par tiem laikiem, kad viņi kļuva vāji un viņus iekaroja kaimiņi, kam viņi nebija spējīgi pretoties. Tad cilvēkam nebūs šoka no redzētā.
– Šī izrāde nebūs ātri apēdamais burgers, tā prasa kaut nelielu piespiešanos no skatītāja.
– Protams. Atraktīva izrāde, bet arī sarežģīta un daudzslāņaina.
