Neatkarīgā uz sarunu aicina literatūrzinātnieku Jāni Zālīti, kurš kā sastādītājs, priekšvārda, pēcvārda vai komentāru autors piedalījies vairāk nekā 50 grāmatu sagatavošanā, to skaitā Raiņa Kopoto rakstu veidošanā, un kurš būs arī viens no konferences Rainim 150. «Un rīts būs jāpieņem, lai kāds tas nāks» dalībniekiem.
Atzīmējot latviešu literatūras klasiķu Raiņa un Aspazijas 150. dzimšanas dienu, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, kura pētnieki savulaik sagatavojuši izdošanai Raiņa Kopotu rakstu zinātnisko izdevumu 30 sējumos (1977–1986) un arī turpmākajos gados piedalījušies abu autoru dzīves, darbu un personības izpētē un garīgā mantojuma aktualizēšanā, rīko akadēmisku starpdisciplināru konferenci Rainim 150. «Un rīts būs jāpieņem, lai kāds tas nāks». Sākot ar 7. oktobri, Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā būs aplūkojamas arī trīs Raiņa jubilejai veltītas izstādes: Raiņa un Aspazijas darbu pirmizdevumi, Rainis citās valodās un Pētījumi par Raini. 7. un 8. oktobrī LU video portālā (www.lu.lv/tiesraide/1/) būs skatāma konferences tiešraide.
– Cik nepieciešama šāda konference?
– Ļoti. Ir pagājis ilgs laiks, kopš Raiņa Kopoto rakstu izdošanas. Tiem, kas strādā ar Raiņa mantojumu, šie raksti ir pamatmateriāls. Šodien bieži nākas dzirdēt izteikumus – ir labi, ka ir šādi Kopotie raksti, bet tie padomju laika komentāri... Var piekrist šim viedoklim, bet jāatceras, kas tie bija par laikiem, kad šis unikālais darbs iznāca. Reizēm interneta komentāros ir izteikumi – lasīsim Raiņa vēstules, spriedīsim paši, bet – to nevar izdarīt, nav cilvēku, kas reāli spēj strādāt ar Raiņa rokrakstiem.
– Ja šogad neatzīmētu Rainim 150. dzimšanas dienu, šādas konferences nebūtu?
– Lielās līnijās skatoties, tas ir sāpīgākais – mūsdienās nav cilvēku, kas nodarbotos ar Raiņa apzināšanu tieši pētnieciskajā ziņā. Ir atsevišķi cilvēki LU Latviešu valodas institūtā un Raiņa un Aspazijas muzejā, bet faktiski tas nav pētnieciskais darbs. Diemžēl pat šajā jubilejas gadā vairs netiek runāts par nepieciešamību dibināt Raiņa un Aspazijas izpētes centru, kur koncentrētos šī darbība.
– Tieši šobrīd tiek veidots valsts budžets nākamajam gadam, daudz kam nepietiek naudas, domājat, ka kaut kam tādam naudas būtu? Turklāt nav jau ne Kārļa Skalbes, ne Jāņa Jaunsudrabiņa izpētes centra...
– Tur jau tā lieta – vajag institūciju, kas koncentrētu un koordinētu centienus no dažādām pusēm. Šogad notiek daudz labu pasākumu, bet šis gads, līdzīgi kā daudzi lielie kultūras pasākumi, ir savā ziņā kampaņveidīgs. Līdz ko tas beigsies, mēs Raini un Aspaziju aizmirsīsim, tāpat kā aizmirsām Rūdolfu Blaumani, kura jubileju svinējām pirms pāris gadiem, kad ne tikai teātri, līdzīgi kā šogad, runāja par to, cik lielisks Eiropas mēroga rakstnieks mums ir. Šodien visus spēkus veltām Rainim un Aspazijai un tālāk varēsim domāt par nākamajām apaļajām jubilejām – nākamgad 150 gadu apritēs ievērojamajam latviešu gleznotājam Janim Rozentālam, un tad klāt ir valsts simtgades gads. Tas nav pārmetums, bet pārdomas par to, ka mums nepieciešama organiskāka visa literārā kultūras mantojuma apzināšana. Daudz kas arī šogad skaisti, bet, domāju, daudz kas ir ķeksīša vārdā.
– Kur labums, kur sliktums kampaņveidīgajā atcerē?
– Atcerēšanās pati par sevi nav slikta, bet, baidos, šis gads nebūs atstājis lielus paliekošus darbus. Es jau visu laiku velku uz pētniecības pusi, uz apzināšanās pusi. Mums joprojām nav Raiņa akadēmiskās, zinātniskās biogrāfijas, nerunājot nemaz par Aspaziju. Neskādētu arī jauns izdevums – atmiņas par Raini bez padomju laika nospieduma. Man sāp sirds, ka tā paaudze, kas ir ar to strādājusi, protams, aiziet, bet mūsdienu vidē pētnieki uz šo virzienu nav ieinteresēti. Mēs esam gatavi uz hepeningiem un akcijām. Tieši tāpēc būtu nepieciešams jau pieminētais centrs vai sauksim to vienalga kā, kas rādītu vadlīnijas, apkopotu tos spēkus, kas palikuši.
– Ja neapzinām mantojumu, tad palaižam to vēsturē, bet kur ir notiekošā bīstamība?
– Es neesmu tas, kurš ceļas un guļas ar Raini, kurš tam mūžu ir atdevis. Savulaik disertāciju rakstīju par Ļevu Tolstoju, un es joprojām skatos, kas notiek Krievijā ar literārā mantojuma apzināšanu. Tur nepārtraukti, bez nekāda pārrāvuma, tiek pētīti viņu literatūras dižgari, iznāk arvien jaunas un jaunas grāmatas. Var smaidīt par to, ka iznāk kārtējā grāmata par Karu un mieru, jo šķiet – ko tajā jaunu var atklāt, bet izrādās – var. Tolstojs nav Rainis, Krievijā joprojām ir duāla reakcija uz Tolstoja attieksmi pret oficiālo baznīcu, ko Krievijā joprojām nav aizmirsuši, bet vienalga regulāri iznāk pētījumi par viņa daiļradi.
Kādreiz ieeju krievu literatūras grāmatnīcās. Ārprāts, viņiem taču nepārtraukti iznāk jauni pētījumi par daudziem klasiķiem! Piemēram, par Jeseņinu ir tik daudz biogrāfisku romānu, versiju, variantu – no iespējamās pašnāvības līdz slepkavībai, katrai no viņa sievietēm veltīta atsevišķa grāmata. Varbūt tas ir arī pētniecības līmeņa jautājums. Man šķiet, ka literatūras vēsturē katrai paaudzei jābūt gatavai interpretēt, dažādi sastatīt, kaut vai noskaidrot un precizēt biogrāfiskā ziņā. Šobrīd viss liecina, ka par to nav intereses.
– Ko tas liecina par nāciju?
– Nezinu, ko tas liecina par nāciju, bet padomāsim, kuri tad ir tie rakstnieki vai mākslinieki, vai kultūras darbinieki, ar kuriem varam piesaistīt pasaules uzmanību?
– Rainis ir ģēnijs, mums viņš jāmīl – to mēs zinām, bet cik liela ir iekšējā nepieciešamība pēc Raiņa daiļrades?
– Pēc kā mums ir iekšējā nepieciešamība? Jebkurā gadījumā nepieciešamība var rasties, tikai iepazīstot. Un es atkal runāju personiski – ne to sastingušo Raini, bet viņa ģenialitāti atklāj viņa dienasgrāmatas, milzīgās ieceres, vēstules, domas, piezīmes, un tas ir materiāls, ar kuru var ieinteresēt un ļoti daudz var piekļūt Rainim. Nezinu, vai luga Jāzeps un viņa brāļi ir tas materiāls, ar ko ieinteresēt jaunus cilvēkus skolās, jo īpaši – ar mazu fragmentu. Skolēni sagūglē kaut kādas gudrības, stāsta interpretāciju interpretācijas. Domāju, Rainim lielā mērā var tikt klāt ar milzīgu personisko kultūras bagāžu un pieredzi, viņam nevar vienkārši pieiet, no viņa atstātā mantojuma nevar tā vienkārši paņemt.
– Sanāk, ka 21. gadsimta cilvēks nav piemērots Raiņa domāšanai un tātad arī – daiļradei?
– Rainim īsti piemērots nav bijis neviena laikmeta cilvēks. No vienas puses – Rainis ir bijis vajadzīgs visiem, kādreiz vieni sauca pēc Daugavas, otri mūžīgi pieminēja pamatšķiru. Un tajā pašā laikā Rainī katrs tomēr var atrast... Mazliet pārspīlētā veidā izsakoties, domu kosmosu varam saskatīt tikai tad, ja mūsos pašos ir kas līdzīgs. Vai šodien esat redzējuši kādu, kurš Raiņa darbus lasa, teiksim, braucot sabiedriskajā transportā, parkā uz soliņa... No otras puses – tāds laikam ir klasiķu liktenis arī pasaulē, jo īpaši mazu tautu pārstāvju.
Rainis nav arī bijis ērts nevienam laikam. Nekad. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā gāja vēl trakāk, tolaik nacionālisti Raini gānīja no rīta līdz vakaram par viņa sociāldemokrātiskajām idejām, bet sociāldemokrāti Raini izmantoja vairāk kā karogu, nevis reālu domubiedru. Tolaik uzbrukumi Rainim un ķengas bija gandrīz vai norma.
– Un šodien?
– Daudziem Rainis nozīmē tikai vārdu, neko vairāk. Zināms paradokss – ir jāatzīst, ka Rainis nācijas identitātei nozīmē ļoti daudz. Ja pajautāsim cilvēkiem, kuri neinteresējas par Raini, nepārzina viņa daiļradi, tad vairums noteikti varēs nosaukt vairākas jēdzieniski ietilpīgas zīmes – Stikla kalns, Antiņš, Zelta zirgs, Melnais tēvs, Baltā māte, nemaz nerunājot par jau izveidojušos jēdzienu «Baibiņa». Cilvēkam tomēr būs asociācijas arī tad, ja viņš nevarēs pateikt precīzi to izcelsmi, nu neteiks taču, ka Zelta zirgs asociējas ar šokolādi.
– Cik Raiņa darbi, viņa idejas, kas rakstīti pirms plus mīnus gadsimta, ir starptautiski konvertējami mūsdienās?
– Droši vien ir, bet, šodienas valodā izsakoties, pie laba menedžmenta. Ne tikai Latvijā, bet arī pasaules literatūrā rakstnieki un viņu mantojums lēnām izplēn, ja nav menedžmenta, kas nodarbojas ar viņu atstātā mantojuma nemitīgu aktualizēšanu un popularizēšanu. Piemēram, ad Rīgā vienu ielu nodēvēja Aleksandra Čaka vārdā, tad «ielu noņēma» Jānim Sudrabkalnam. Padomju laiks ir diezgan līdzīgs abiem, un Čaka dzejoļi, kas rakstīti padomju laikā, ir nesalīdzināmi briesmīgāki par Sudrabkalna rakstītajiem tajā laikā. Taču realitāte ir tāda, ka vienam atceramies tikai padomju laikā rakstīto, otram – šos darbus vispār neatceramies. Un Čakam paveicās, ka gadījās tāda enerģiska sieviete kā Andra Konste, kuras vadībā «aizgāja» Čaka muzejs, nemitīgi tiek aktualizēts viņa mantojums. Kur šodien drīkst pieminēt Sudrabkalnu, kurš savā labākajā dzejā nebija sliktāks par Čaku, kurš attieksmes ziņā pret laikmetu bija ļoti radniecīgs Sudrabkalnam? Kas tas ir? Tomēr jāpiesauc šis briesmīgais vārds «menedžments». Var jau teikt arī «konjunktūra». Tā vienkārši iegadās – uzrodas cilvēki, kas kādu vārdu uztur un aktivizē publiskajā telpā. Ja Rainim būtu līdzīgs menedžments, būtu citādāk, bet jāatzīst – lai Raiņa vārdu aktualizētu pasaulē, nepieciešams izcils menedžments. Daudz mazāks tas būtu nepieciešams Aspazijai.
– Vai vēl kaut kas jauns ir uzzināms par Raini?
– Domāju, neatradīsies neviens jauns nepublicēts Raiņa darbs, bet ir ļoti daudz vēl neizpētīta materiāla, kas principā guļ muzeja fondos, kuri tur arī paliks...
– ...līdz?
– Nezinu... Līdz gailis trešo reizi dziedās. Arī Raiņa apzināšanā un popularizēšanā ir noticis pārrāvums, un domāju – diezgan neatgriezenisks. Domāju, ka nekad vairs neizdos Raiņa Kopotos rakstus. Pat nerunājot par Raiņa un Aspazijas saraksti – abiem ir milzīga korespondence ar visdažādākajiem Eiropas mēroga kultūras cilvēkiem un politiķiem, tās ir desmitiem tūkstošu vienību, kas jebkurā citā literārā vidē un ar citu attieksmi pret literāro mantojumu sen būtu izsijāta, izpētīta un pasniegta.
Varam uzdot lielo jautājumu – kāpēc cilvēki lasa? Nedomāju par tiem, kas lasa komentārus internetā. Divu iemeslu dēļ – ir interesanti un esi ieinteresēts uzzināt ko jaunu. Ja cilvēkā nav šo momentu, tad ar varu nepiespiedīsi. Protams, ka šim laikam raksturīgā informācijas masa, kas nāk pār ikvienu cilvēku, ir graujoša. Tagad arvien vairāk runā par to, ka grāmatas vērtību nosaka tās informatīvā lietderība, ka arvien mazāk vajag grāmatu kā mākslas darbu. Lasīšana ir smags darbs, tā ir milzīga garīga piepūle. Un rezultātā mēs nedarām neko.
– Skatāmies seriālus.
– Tie kļuvuši par dzīves neatņemamu sastāvdaļu, līdzīgi kā zobu tīrīšana, cilvēki tā iedzīvojušies seriālu varoņu dzīvēs, ka nevar taču nezināt, vai tā sieviete un tas vīrietis paliks kopā vai ne. Cilvēku prasība pēc mākslas samazinās. Cilvēks jau piedzimst ar arvien mazāku vajadzību pēc kultūras.
– Varbūt problēma ir tā, ka mūsdienu cilvēks domā pavisam citās kategorijās?
– Arī. Rainim ir izteikta ētiskā puse, morālās kategorijas, un tās šodien ir pavisam citas. Turklāt lielu daļu dzīves viņš dzīvoja askētiskos apstākļos Šveicē, tur viņš arī uzrakstīja savus labākos darbus. Tur nebija ne greznības, ne lielas pārticības. Smejoties saku, ka liela māksla dzimst antisanitāros apstākļos, protams, ka tā gluži nav, bet attiecībā uz Raini tā bija.
