30. aprīlī uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves piedzīvojām pasaules operteātru skatuves iekarojušās Marinas Rebekas viesizrādi – šoreiz Rīgas debiju Mimī lomā Pučīni operā Bohēma.
Līdz šim Rebekas balss vairāk asociējusies ar greznām, virtuozām koloratūrām un fioriatūrām Doniceti un Rosīni belkanto operās, palaikam pieskaroties barokam, Mocartam un Verdi. Donnas Annas loma Donā Žuanā un titulloma Traviatā bruģēja jaunās dziedātājas ceļu uz Ņujorku un Vīni. Tās pavēra karjeras iespējas operas industrijā, kas ar mediju tehnoloģiju palīdzību pašlaik kļuvusi pieejama un pārskatāma ikvienam interesentam.
Pēc vērienīgā solokoncerta Liepājas dzintarā pagājušā gada novembrī tapa skaidrs, ka dziedātāja šobrīd skatās Pučīni virzienā, jo tādas iespējas piedāvā balss attīstība un vēlme dažādot lomu klāstu. Pirms Mimī lomas Rebeka no Pučīni operām dziedājusi koķeto Mizeti tajā pašā Bohēmā, pagājušajā sezonā arī Metropoles operā Ņujorkā kopā ar Kristīni Opolais Mimī lomā, kā arī līdz nāvei mīlošo un upurēties gatavo Liu Turandotā. Koncertnumura formā Rebekas Mimī skanējusi jau 2014. gadā, tomēr lomā uz operas skatuves Marina debitēja tikai šā gada sākumā Manheimas operā Vācijā.
Pučīni atklāj jaunas tembrālas krāsas un apjomu Marinas Rebekas balsī, valdzina dziedātājas spēja ļaut balsij brīvi plūst, vienlaikus apburot ar niansēm bagātu frāzējumu, kas priekšplānā izceļ vokālās partijas melodisko raksturu, citkārt to upurējot psiholoģiskajam varones portretējumam. Kopā ar poļu maestro Tadeušu Voicehovski LNOB orķestris, koris un solisti lika populārajai operai izskanēt atsvaidzinātā vieglumā, ar dinamiskiem kontrastiem un pārliecinošu muzikālo dramaturģiju, atsaucot atmiņā to, kā Pučīni, jūsmodams par Vāgnera vadmotīvu tehniku, apvienojis to ar itāļu verisma tradīcijām. Nav noslēpums, ka Bohēma, sevišķi mazākos teātros, tiek iestudēta tieši ar jaunajiem māksliniekiem atraktīvās tēlu galerijas un ērto, salīdzinoši nelielo vokālo partiju dēļ. 1995. gada iestudējums Latvijas Nacionālajā operā pēdējoreiz tika atjaunots 2012. gadā (režisors Pēteris Krilovs), un solistu ansamblis, atskaitot Mimī un Rūdolfa lomas atveidotājus, proti, Inga ŠļubovskaKancēviča (Mizete), Jānis Apeinis (Marsels), Armands Siliņš (Šonārs), Rihards Mačanovskis (Kolēns), ir kļuvis par stabilu vērtību, uz ko prieks skatīties un klausīties, jo mākslinieki šajā izrādē jūtas kā zivis ūdenī, atbildot Tadeuša Voicehovska prasmei arī publikai no galvas zināmas operas atskaņojumā neieslīgt rutīnā vai paviršībā.
Marina Rebeka Mimī lomā priecē ne tikai ar siltu tembru un profesionālu balss pārvaldību, bet arī ar smalku aktiermeistarību, atsakoties no Mimī - mūžīgās cietējas klišejas, kas nereti šķiet pārāk salkana. Šajā izrādē Mimī sākumā ir šarmanta, vienkārša un ļoti koķeta parīziete, kurai nodzisusī svece ir tikai iegansts pieklauvēt pie dzejnieka Rūdolfa durvīm, lai iepazītos ar simpātisko kaimiņu. Tomēr teatralitāte ir roku rokā ar Pučīni mūziku, un kopā ar diriģentu dziedātāja atslēdz šo operu ar dabiskuma atslēgu, ļaujoties partitūrā paredzētajiem dramatiskajiem kāpinājumiem un atslābumiem.
Problēma vietumis ir zemās notis un fakts, ka viestenors no Kosovas Rame Lahajs, kuru Rīgas publika iepazina kā tēlam perfekti atbilstošu hercogu Verdi Rigoleto, Rūdolfa lomai ir pārāk egocentrisks skatuves partneris, kurš liekas nemanām Rebekas centienus radīt ticamību libretā iekļautajam mīlasstāstam un vāji atbild uz ķermeņa valodas signāliem. Lahajs ir visai pārņemts ar sevi un vokālu izrādīšanos, tomēr, lai arī nenoliedzami izskatīgs skaistas balss īpašnieks, ar precīzu skaņas augstumu intonēšanu viņš neizceļas, daudzviet tonis skan par augstu, jūtama tendence pārvilkt pēdējās notis un dominēt ansamblī. Pirmā cēliena abu galveno varoņu ārijas Che gelida manina un Si, mi chiamano Mimi izskan drīzāk kā koncertā, nevis izrādē, kur varoņi ar pilnām tiesībām varētu tās apaudzēt ar jūtām un ļaut arī klausītājam tām noticēt. Rūdolfa šķietami temperamentīgā aizdegšanās pēkšņā mīlā ir pārāk samākslota, Rebekas niansētais tēlojums neatrod partnera pretspēli. Arī hrestomātiskajā O, soave fanciulla mīlas degsmes vietā drīzāk iegailējas tāda kā konkurence starp dziedātājiem. Mimī un Rūdolfa mīlai noticēt uz īsu brīdi var tikai trešā cēliena duetā un pēc tam kvartetā, tomēr liekot Mizetes un Marsela sadzīviskajam strīdiņam izskatīties kā ticamākam, cilvēciskākam un aizkustinošākam tāpat kā emocionālajai Marsela un Mimī tikšanās ainai 3. cēliena sākumā.
Izrādes finālā jānonāk pie atziņas, ka, par spīti atsevišķu komponentu neapstrīdamai kvalitātei, operā patiesu līdzpārdzīvojumu var izraisīt tikai sinkrētiska harmonija starp muzikālo un aktierisko interpretāciju, sevišķi, ja runa ir par verismu, kur būtiskas ir ticamas varoņu psiholoģiskās attiecības ne tikai teksta līmenī. Savukārt Marinas Rebekas turpmākajai karjerai sekot līdzi kļūst arvien intriģējošāk, jo repertuārā parādās arī Čaikovskis, konkrēti - Tatjanas loma Jevgeņijā Oņeginā, kas izskanēs 7. maijā koncertā Lucernā. Latvijā viņu atkal dzirdēsim Rīgā Operas festivālā kā Violetu Valerī Traviatā un galā koncertā, kā arī vasarā Siguldas opermūzikas svētkos. Arī uz pasaules skatuvēm viņa turpinās priecēt klausītājus: šopavasar ar Verdi, vasarā ar Mocartu - Vitēlijas lomu Tita žēlastībā jūlijā Cīrihē, bet nākamajā sezonā viņa būs Matilde Rosīni Vilhelmā Tellā Metropoles operā Ņujorkā.
