Rudens vēl pagaidām ir ciešami mīlīgs. Ceļotājiem ir vērts apbruņoties ar labu garastāvokli un vismaz vienu brīvu dienu, lai izmestu līkumu pa Igaunijas pierobežu.
Zirgi un elektromobiļi
Dodamies uz Igaunijas Ceļu muzeju, un pa ceļam ne tikai smaidu, bet arī mazu skaudību izraisa turpat pāri robežai, mazajā miestiņā Sangastē ieraudzītais – vieta, kur mazliet atpūsties gan iepriekšējos gadsimtos tik populārajam pārvietošanās karalim – zirgu pajūgam un 21. gadsimta jaunumam – elektromobilim. Tematiski atbilstoši vides aksesuāri tiem, kas te apstājas, lai izstaipītu kājas un mazliet iestiprinātos vietējā kafejnīcā, ceļā uz Varbusti, kur ierīkots Igaunijas Ceļu muzejs – jauka vietiņa ģimenēm ar bērniem, jo ļauj gan bērniem, gan pieaugušajiem ne tikai izglītoties ceļu vēsturē no vissenākajiem laikiem, bet arī padauzīties un atrast, aiz kā aizķerties sentimentam.
Igaunijas Ceļu muzejs ierīkots senajā pasta stacijā, kas tur ierīkota vēl zviedru laikos, lai gan ir liecības par to, ka ceļš Tartu–Pleskava funkcionējis jau kopš 14. gadsimta. Šis nav pārāk sens muzejs, ierīkots pēc Igaunijas valsts atjaunošanas, un jau tā pastāvēšanas pirmajos gados bija skaidrs, ka tas galvenokārt piesaista tos, kurus interesē tehnika, un loģiski, ka šādas intereses lielākoties ir stiprā dzimuma pārstāvjiem. Nolēmuši pārveidoties un kļūt par vietu, kas būtu pievilcīga ģimenēm ar bērniem. Tā tapis projekts, kas paredzējis interaktīva laukuma izveidi. Tas realizēts 2010. gadā – ceļa vēsturi iespējams izstaigāt, ieraudzīt un aptaustīt ekspozīcijā brīvā dabā. Šajā vietā ceļš nav tikai dzīves ikdienišķo izpausmju atspoguļojums, te ceļam ir piešķirts pat filozofisks līmenis. Ceļš ir viens no pirmajiem cilvēku komunikācijas veidiem, un galu galā šī ekspozīcija veltīta ne tik daudz ceļa vēsturei, cik cilvēkam un tam, kas viņu pavada ceļā. Ekspozīcija sākas ar visparastāko, bet jau aizmirsto ceļa veidu – koku klājumu, kas plaši izmantots vissenākajos laikos, un Igaunijā tādi konstruēti vēl 20. gadsimta 30. gados, lai izvestu sienu no purviem. Turpinājumā var redzēt visdažādākās izpausmes un zīmes iz vēstures. Jo īpaši interesanta ir padomju laika benzīna uzpildes stacija, dzelzceļa pārbrauktuve, padomju laika autobusu pietura laukos, piena kannu steķis... Vizuāli ļoti garšīgi! Taču tas nav viss – angāros ir dažādi seni braucamlīdzekļi, arī pašu sameistaroti. Ļoti noderīgi ir izbaudīt kādu ekstrēmu piedāvājumu – imitētu avāriju ar vieglo automašīnu...
Igaunijas Ceļu muzejs ir viena no 21 Dienvidigaunijas vietas, kas ir atklāšanas vērta un tāpēc ir atzīmēta ar pasaulē slavenā ceļotāju žurnāla National Geographic dzelteno logu, kas simbolizē to, ka šo vietu apmeklēšana tiek ieteikta vēstures un dabas interesentiem. Starp citu, Igaunijas tūrisma speciālisti ir izstrādājuši pat īpašu karti tiem, kas šo nostūri, ko mēdz dēvēt par robežu starp divām pasaulēm, gribētu iepazīt tā kārtīgāk.
Lidmašīnas angāros
Ne tikai lidaparātu faniem būtu interesanti ielūkoties Igaunijas Aviācijas muzejā. Šī lepnu vārdu savienojumu ieguvusī kolekcija publiskai apskatei nodota 2002. gadā, turklāt – tā ir privāta. Un tas ir ne mazāk interesants fakts kā neskaitāmās lidmašīnas un helikopteri – Mi2, Mi8, Schweizer 300, Wilga35, Aero L29 Delfin, Aero L39 Albatros, TS11 Iskra, MiG21, JA Viggen 37, MiG23MLD, Mirage IIIRS, Saab J35 Draken, F104S Starfighter, Su22M4, Saab J32E Lansen, Su24, Tu134A, An2P, A20... Muzejs tapis kā privātpersonas Mati Meosa apsēstība ar lidaparātiem, viņa absolūti apskaužamām zināšanām par to, kur ko par cik var dabūt. Pārsteidzoši, bet lielu daļu no eksponātiem muzejs ieguvis kā dāvinājumu no dažādām valstīm, jo lidaparāti norakstīti, lai gan daudzi no tiem joprojām ir «darba kārtībā». Dažus no tiem muzeja īpašnieks, viņš arī Igaunijas parlamenta deputāts, gaidījis daudzus gadus. Sakari, sakari, sakari... Mjā, kā gan citādi muzejs varētu lepoties ar daudziem ekskluzīviem eksponātiem, arī skandaloziem, piemēram, ar Jūlijas Timošenko kādreizējo lidmašīnu. Mati Meosa dzīvesbiedre, kas mums izrāda muzeju, neslēpj, ka par daudzu eksponātu iegūšanu jāpateicas arī Igaunijas eksprezidenta Arnolda Rītela personiskām simpātijām, jo par vairākiem lidaparātiem sarunas vestas pat visaugstākās varas līmenī (trīs no Ukrainas). Kopumā muzejā ir 25 lidaparāti (Krievija, Ukraina, Somija, Zviedrija...), pēdējais – dāvinājums no Somijas. Tiesa gan, norakstīts eksemplārs, kas savas stundas bija jau nolidojis, bet līdz Igaunijai atlidojis pats. Drošības nolūkā no visiem lidaparātiem tiek izņemti motori un izlieta ārā degviela... Izrādās, dažus eksemplārus kolekcionārs ir pircis. Sen, vēl igauņu kronās maksājis, pat 300 tūkstošus.
Gandrīz visi lielie lidaparāti ir atvērti apskatei, tos var izložņāt, pētīt, izbrīnā plest acis un muti, pat sēdēt krēslos, kuros savulaik gaisā zvilnējusi Timošenko. Ja ar to vēl nepietiek, var pētīt vēl vienu kolekciju – apmēram 400 aviomodeļus, kuriem bijusi nozīmīga loma aviācijas vēsturē. Starp citu, tieši šie mazie eksemplāri ir galvenie vainīgie, jo tie bija visa sākums – viens pēc otra uzradās lidmašīnu modeļi, bet, kā zināms, ne tikai puikas mēdz izaugt, arī aizraušanās mēdz iegūt lielākus mērogus. Starp citu, pirms 12 gadiem 15 hektāru plašumos ierīkotais muzejs tika atklāts ar vienu «lielo eksponātu» – helikopteru Mi8.
Lotes zeme
Slavenais tematiskais parks Lotes zeme šovasar bija hits ne tikai Igaunijā, bet arī Latvijā. Līdz ar skolas mācību sākumu tas tika slēgts, taču to atkal paredzēts vērt vaļā Ziemassvētku brīvdienās. Un tad pat tiem, kas būs jau apciemojuši suņu meitenes Lotes zemi, būs jābrauc vēlreiz, jo ir taču jāzina, ko Lote dara gada aukstajā gada laikā. Protams, visas 100 atrakcijas, rotaļlietas un izgudrošanas mašīnas nebūs iespējams izmēģināt, taču ir gandrīz vai garantēts, ka noteikti varēs muzicēt kopā ar kaķu māti Paulu, sportot kopā ar kaķu tēti Mati, šķūnī kaut ko uzmeistarot kopā ar Oskaru – Lotes tēti, paspēlēt jautras spēles kopā ar Loti, Bruno un Albertu, un klausīties vecā ceļotāja Klausa stāstus par viņa tālajiem ceļojumiem.
Izrādās, Lotes parks savas darbības pirmajā mēnesī spējis piesaistīt ļoti daudz apmeklētāju no Latvijas, to bijis apmēram 45% no visiem parka apmeklētājiem. Šis fakts mudinājis ne tikai reklāmas bukletu izdot arī latviešu valodā, bet arī domāt par nepieciešamību nākamajā sezonā piesaistīt latviski runājošus pasaku tēlu rotaļu biedrus un gidus, lai vairāk nekā simt atrakcijās un tematiskajās mājās bērni justos gluži kā mājās. Iespējams, tā būs jau decembrī.
