Šīs nedēļas nogalē Rīgas Kongresu nams uz trīs dienām nonāks mūziķu un citu radošo arodu pārstāvju pārziņā – tur norisināsies tradicionālais, pēc skaita jau 30., mūzikas un mākslas festivāls Bildes. Viens no nedaudzajiem, kas Bildēs ir teju no pirmās dienas, ir Arnis Miltiņš.
Ar sievu uz baznīcu
Pirmoreiz mūzikas un mākslas festivāls Bildes notika 1985. gadā Anglikāņu baznīcā. Arnis Miltiņš šajā pasākumā startēja nākamajā gadā un īsti neatceras, kāpēc izlaists Bilžu starts: «Domāju, ka pirmajā gadā par festivālu vēl neviens nedomāja. Bija ideja, vieta un draugu kopa, kuri izveidoja pasākumu, kurā piedalījās paziņas un domubiedri. Eksperiments izdevās, ideja izrādījās saistoša un dzīvotspējīga, un tāpēc ar otro gadu pasākums sāka vērsties plašumā.» Uz skatuves folkmūziķis kāpa kopā ar savu sievu, pazīstamo grafikas mākslinieci Ināru Garklāvu. «Mēs tikko bijām apprecējušies. Tā kā tas bija mūzikas un mākslas festivāls un tā kā arī Mākslas akadēmijas studenti un jaunie mākslinieki bija sagatavojuši monumentālu uzvedumu – simfoniskā orķestra uznācienu, pierunāju sievu piedalīties. Medusmēnesī viņa nespēja atteikt…» atminas Arnis. «Starp citu, sieva līdz pat šim gadam tā arī vairs nebija kāpusi uz skatuves – toreiz tā bija mūsu pirmā reize uz skatuves, bet otrā tikai tagad, pēc 29 gadiem, ģimeņu koncertā.»
Kopš tiem laikiem Arnis Miltiņš piedalījies teju visos festivālos, turklāt kopā ar dažādiem domubiedriem. «Bildes – tie ir muzikāli eksperimenti. Esmu uzstājies ar Guntaru Ruņģi, Daini Leitānu jeb Danielu Rēbusu, Daci Pūci, Laini Ligeri, Valdi Atālu un daudziem citiem. Man ir bijušas Bildes, kuras esmu izlaidis, bet tās varētu būt tikai kādas pāris, jo, kad strādāju Valsts akadēmiskajā korī, bija situācijas, kad koncertturneju dēļ uz festivālu netiku.» Sākotnēji Bildes notika Anglikāņu baznīcā – šīs tiem laikiem brīvdomīgās norises aizsākušās sakrālā ēkā. «Anglikāņu baznīca deva fantastisku pieskaņu visai šai festivāla lietai. Baznīcas sienas bija devušas patvērumu dumpīgām un laikmetīgām izpausmēm. Domāju, ka tas, ka Bildes sākušās baznīcā, ir ļoti simboliski,» prāto Arnis.
Mākslas apcirkņos
Bilžu ideja bija dot mūziķiem iespēju parādīt savus darbus tēlotājmākslās, bet mākslinieki tika aicināti ņemt rokās mūzikas instrumentus. «Es Bildēs metos iekšā ar prieku, jo man ļoti patīk zīmēt. Man vispār ir trīs hobiji, kuri dzīvē ir sagādājuši prieku: dejošana, dziedāšana un zīmēšana. Tā kā viens no šiem hobijiem bija kļuvis par manu profesiju, piedaloties Bildēs, varēju izpausties otrajā. Pirmajā reizē Bildēs piedalījos ar saviem tintes, tušas un flomāsteru zīmējumiem. Ļoti grafiski, un, ņemot vērā to, ka tikko biju precējies ar grafiķi, draugi mani vilka uz zoba, ka manus darbus ir zīmējusi sieva... 1994. gadā Kongresu namā Bilžu ietvaros piedzīvoju savu mākslinieka triumfa brīdi –Tija man piedāvāja veidot personālizstādi. Mēs tādi pavisam toreiz bijām pieci – Guntars Račs, Raimonds Bartaševičs, Boriss Grebenščikovs, Valdis Atāls un es. Katram bija ierādīta liela telpa, kuru konceptuāli apdzīvot ar saviem darbiem. Tas bija ļoti interesanti!»
Nu jau kā tradīcija ir kļuvušas arī Bilžu nometnes, kurās, atraujoties no ikdienas rutīnas, darināt darbus izstādei – Arnis ir viens no pastāvīgajiem to dalībniekiem. «Iesākumā tās bija garākas, bet pamazām optimizējās – tagad nometnes notiek kādas trīs dienas, kurās patiesībā ir ļoti intensīvs un radošs darbs. Lai kaut vai elementāri kaut ko uzzīmētu vai nokrāsotu, ir nepieciešams laiks, bet vēl jau darbs ir jāizdomā, jāiznēsā… Bildēs visi rauj vaiga sviedros, jo laika ir tik, cik ir, un nometne beigsies tad, kad tai ir jābeidzas. Varbūt kādreiz bija bohēmiskāka vide, bet tagad laiki un arī paši esam mainījušies, nometnē esam konkrēta laika un darba rāmjos,» atzīst mūziķis. Viņam Bilžu mākslas brīvais režīms, kad izstādei varēja piedāvāt visu sevis mākslas jomā sadarīto, patika labāk, bet jāatzīst, ka tas, ka katrai izstādei tiek dota konkrēta tematiska ievirze (pogas, krēsli, krekli, šķīvji, pudeles, spilveni utt.), trenē spēju pakārtot savu radošumu noteiktajiem uzstādījumiem. «Man labāk patika, ka esmu brīvs un varu piedāvāt Bildēm to, ko gribu. Taču arī dzīve mums uzliek rāmjus, un mums ir jāspēj būt radošiem šo rāmju ietvaros,» samiernieciski bilst Arnis. «Mana Bilžu izstāžu atziņa ir, ka mūsu zīmējumi patiesībā ir mūsu mūzikas vizuālais attēls, tās turpinājums. Ja es paskatos, piemēram, uz Olgas Rajeckas darbiem, tajos redzu un dzirdu viņu mūzikā – krāsas un temperaments, kas ir raksturīgs tikai viņai, burtiski vai šķīst no tiem pa malām! Pētot šos darbus, var labāk saprast katru personību, tie var daudz ko paskaidrot un kalpot kā atslēga mūziķa daiļradei kopumā.»
Stafete jaunajai paaudzei
Šajos gados vairākkārt ir arī vadīti dažādi Bilžu koncerti – pirmoreiz tas bijis bērnu koncerts Kongresu nama Mazajā zālē, sekoja folkkoncerti. Arī noslēguma koncerti kopā ar Vari Vētru un Uldi Marhilēviču. Šogad vadīšanas groži nonāca arī Arņa meitas Laimas rokās – viņa ar Mārtiņu Križevicu vadīja folkmūzikas koncertu. «Manuprāt, viņa tika galā ļoti labi – abi ar Mārtiņu ļoti nopietni strādāja un gatavojās, prasīja arī man padomu, lai noraksturoju konkrētos folkmūziķus. Bet viņi atrada ļoti labu, laikmetam atbilstošu risinājumu – internets! Piemēram, to, ka Haralds Sīmanis savulaik bijis Latvijas junioru čempions kalnu slēpošanā, šķiet, nezināja neviens visā zālē!» smejas Arnis. «Laima piedzima 1996. gadā. Jau 1997. gada sākumā, Bilžu nometne toreiz bija ziemā, Laima tika vesta ar ratiņiem – toreiz viņa bija pati mazākā no Bilžu bērniem. Bilžu bērni – tā bija īpaši žiperīga kompānija: Olgas Rajeckas un Ilzes Kalves meitas, Valda Indrišonoka, Jāņa Straupes un manējie puikas, vēlāk arī Laima paspēja ne vien sagādāt ne vienu vien pārsteigumu saviem vecākiem, bet arī ar prieku iesaistījās uz vietas veidotajos ansambļos. Kopā dziedājām, valdīja ļoti forša atmosfēra. Vēlāk, laika gaitā, pievienojās citi – mazie Vētras, Ziemeļi, Kalniņi…»
Starp citu, arī šobrīd Arnim ir ģimenisks projekts – viņš uzstājas kopā ar saviem bērniem. «Mūs, Miltiņu, ir daudz – Jānis pie taustiņiem, Laima dzied un spēlē vijoli, Ieviņa dzied («Man ir fantastiska vedekla, brīnišķīgā dziedātāja Ieva Sutugova, viņa ir apbrīnojams cilvēks!»), stiprākais balsts jebkurā situācijā – vecākais dēls Kārlis un es. Uz skatuves mums ir arī atbalsta grupa – Viesturs Samts un Dmitrijs Tarasovs jeb Džimmijs,» skaidro Arnis. «Kad lielajos izgājienos spēlējam visi kopā – tas patiesi ir piedzīvojums, tas ir kaifs! Tā ir brīnišķīga sajūta, kad jūti blakus savus cilvēkus. Arī šī gada [Bilžu] atklāšanas koncerts, kurā kopā muzicēja seniori ar saviem bērniem, bija fantastisks, jo, kad uz skatuves kopā ir paaudzes – vecāki kopā ar bērniem, tā ir papildu enerģētika un papildu komunikācija, kas bija svētīgi visiem.»
Festivālam ir nākotne
Šķiet, vai katru gadu Bilžu aizkulisēs virmo runas – cik tad vēl ilgi, vai šis festivāls būs arī nākamgad?! «Lai kaut ko iemīļotu, tas ir jāiepazīst. Ja jaunās paaudzes mūziķi novērtēs Bilžu iekoptās tradīcijas, pieņems un pārņems tās kā savas, iejutīsies tajās, tad iegūs fantastisku kopības un vienotības sajūtu. Bildes ar savu cikliskumu aicina uz jaunām radošām izpausmēm un eksperimentiem. Es ar prieku satieku savus cīņu biedrus, ar kuriem kopā esam gājuši Bilžu ceļu. Pasmaidām, pajokojam – o, forši, dzīvs un pat vēl kāpj uz skatuves!» smejas Arnis Miltiņš. «Bildes toreiz bija vienīgais pasākums ar tik izteiktu visatļautības pieskaņu, kas ir raksturīga jaunībai un studentu gadiem. Turklāt tolaik uz Bildēm visi nemaz nevarēja tikt, jo Anglikāņu baznīcas telpu šaurība to nepieļāva. Tagad kultūras piedāvājums ir ļoti plašs – var atrast jebko sev piemērotu. Līdz ar to ir jābūt pastiprinātai interesei par konkrēto pasākumu. Jābūt mīlestībai. Esmu bijis ar Bildēm 29 gadus, esmu iepazinis savdabīgas un neparastas radošas personības. Man ir patīkami un svarīgi vismaz reizi gadā tās vienkārši satikt, baudīt viņu sabiedrību, kopējo Bilžu atmosfēru un zināt, ka mēs esam tie labākie... »
Kur slēpjas Bilžu burvība? «Mīlestībā, personībās un kvalitātē. Jo tikai tā varēja rasties Bilžu fenomens, kas gluži kā Ziemassvētki ar mīlestību sauc mūs kopā. Paldies par to Bilžu direktorei Tijai Auziņai. Lai viņai spēks!» saka Arnis.
Arnis Miltiņš
• Dzimis Rīgā 1958. gada 31. maijā;
• Mācījies 1. Bērnu mūzikas skolas vokālajā un akordeona klasē, kopš 9. klases sācis apgūt ģitārspēli. Latvijas Valsts konservatorijā skolojies par pasākumu režisoru, pabeidzis Kultūras un mākslas zinātņu fakultāti (1980);
• 1977. gadā kopā ar vēl vairākiem studentiem izveidojis politisko dziesmu ansambli Avanti, kurā, cita starpā, muzicēja arī Maija Renskumberga (tagad Lūsēna);
• 1980. gadā iesaukts padomju armijā un dziedāja Baltijas kara apgabala dziesmu un deju ansamblī, kurā spēlēja arī tādi
vīri kā Jozs Janušaitis, Ēriks Krīgers, Einārs Vītols, Edmunds Ramuška. Pēc diviem dienesta gadiem sastāvs saglabājās un tika izveidots ansamblis Autostop, kura mājvieta bija Kandavas radiorūpnīca;
• No 1984. līdz 1986. gadam spēlēja grupā Tukums3, ar kuru piedalījās arī festivālos Liepājas dzintars. Pēc aiziešanas no ansambļa ilgāku laiku uzstājies kā solomākslinieks;
• No 1985. līdz 1988. gadam bijis Dailes teātra ārštata aktieris;
• Valsts akadēmiskā kora dziedātājs (1982.–1989.), kamerkora Versija direktora vietnieks un dziedātājs (1989.–1997.);
• Kultūras un atpūtas centra Imanta bērnu popgrupas Tu un es vadītājs (no 1998. gada);
• Bildēs pirmoreiz piedalījies 1986. gadā (kopā ar sievu Ināru Garklāvu). Pēc tam – 1987. gadā kopā ar Guntaru Ruņģi, no 1989. līdz 1992. gadam kopā ar Daini Leitānu, no 1993. līdz 1997. gadam kopā ar Laini Ligeri, 1998. gadā – ar Rīgas Barbershop kvartetu un Ar prieku, vēlāk – ar dažādiem māksliniekiem;
• Lielākais projekts – muzikālā pasaka Rīgas 800 gadu svinībās Ieskandini Rīgu Doma laukumā (2001);
• Precējies, sieva Ināra Garklāva, dēli Kārlis un Jānis, meita Laima.
