Maestro Paulam miers tikai sapņos rādās, un 5. septembrī viņš piedalīsies kārtējā lielkoncertā – Liepājā, Olimpiskajā centrā.
Guntars Račs, liepājnieks, sniegs savai pilsētai jubilejas koncertu, kura pirmajā daļā skanēs muzikālas atmiņas par rokgrupu Līvi, akcentēsies sadarbība ar Uldi Marhileviču un Tomasu Kleinu, savukārt otrajā daļā notiks grupas bet bet albuma Vasara nebeigsies nekad prezentācija, ko kuplinās Raimonds Pauls un abu autoru – Paula un Rača – populārākās dziesmas. Guntars Račs jau sen kļuvis par vienu no iemīļotākajiem Raimonda Paula vārdudariem: dziesmu grāmatā ir izdotas 100 populārākās dziesmas, taču neviens īsti skaidri nezina, cik to ir patiesībā. Raudāja māte, Kūko, kūko, dzeguzīte, Rasa, Šūpoles, Nekur nav tik labi kā mājās, Piena ceļš... Tās ir pieprasītas dziesmas, kuras dzied visi. Daudzas no tām ir plūkušas laurus gan Muzikālajā bankā, gan saņēmušas Autortiesību bezgalības apbalvojumus. Arī Liepājas koncertā skanēs vairākas no tām.
«Liepāja ir mana dzimtā pilsēta,» teic Guntars Račs, «un šis koncerts, iespējams, būs pats svarīgākais manā dzīvē. Tas būs pateicības koncerts maniem draugiem, skolotājiem, skolai un manai pilsētai.» Tieši Liepājā, Metalurgu kultūras pilī, Guntars Račs pirmoreiz apsēdās pie bungām. Tur mitinājās arī leģendārie Līvi, bet savas gaitas grupā Vabolītes sāka Ainars Virga un Andris Alviķis. Protams, «vabolītes» bija nolūkotas no britu The Beatles. Guntars Račs atzīst, ka Liepāja ir visa sākums un viss, ko viņš dzīvē ir paveicis, balstās Liepājas rūdījumā. Tajā ir sadarbība ar Līviem, ar Credo, tajā ir jūras vēju skarbums. Tajā ir arī grupas bet bet pirmsākumi, kad Liepājas mūzikas skolā Guntars muzicēja kopā ar Zigfrīdu Muktupāvelu. Guntars ir beidzis Liepājas valsts 1. ģimnāziju, un jubilejas koncertā piedalīsies arī šīs skolas jauktais koris.
Martā Arēnā Rīga jau notika viens Guntara Rača jubilejas koncerts, taču Liepājas gadījumā tas būs mazliet citāds, jo Liepāja, kā zināms, ir īpaša pilsēta.
Raimonds Pauls būs šīs īpašās pilsētas īpašais viesis. Šodien saruna ar Maestro, kurā viņš atklāj savus neordināros plānus un izstāsta, ka veido disku – dāvanu tiem, ar ko viņš kopā ir strādājis. «Disks sauksies Veltījums. Es apsēdos pie klavierēm un iespēlēju īsus gabalus, un katrs no tiem ir kādam veltīts,» teic Raimonds Pauls.
– Jūs teicāt, ka šovasar mazliet pagājāt malā no lielajiem darbiem, tas ir, koncertiem. Mazliet paklusējāt. Kāpēc?
– Es jutu, ka man tā jādara. Domāju, man jāturas pēc iespējas tālāk no lielajiem pasākumiem. Vēl daži parādi gan palikuši, kas jānospēlē... Tie lielie brīvdabas koncerti sevi jau ir izsmēluši. Jauna repertuāra mums nav, un esam spiesti iet «uz riņķi». Es nerunāju par tādām grupām kā Prāta vētra, viņiem bija profesionāli nostrādāta reklāmas kampaņa, nekāda vaina! Es runāju par pilsētu svētkiem: aktieri, mēli izkāruši, nesas no vieniem uz otriem, uz trešiem, lai kaut ko nopelnītu. Pārmest viņiem neko nevar. Bet piestrādāt pie nopietnām programmām... Tam nepietiek laika. Man negribas zaudēt to, ko nedrīkst zaudēt: klavierspēli. Esmu tomēr instrumentālists. Bet koncertos man bieži vien jāspēlē sintezators, jo klavieres īrēt ir par dārgu. Tas man nav vajadzīgs.
– Dzintaru koncertzālē jums tomēr piedāvā klavieres.
– Jā. Tagad rudenī redzēsim, kādi viņiem tur būs rezultāti. Bija labi koncerti, bija viduvēji. Diez vai būtu pareizi runāt par sevišķi lieliem muzikāliem notikumiem. Runājot par simfonisko mūziku, ir izņēmumi, protams. Piemēram, bija no Izraēlas pasaulslavenais diriģents Zubins Meta. Bet visi jau tagad rēķina, kādi ir zaudējumi, aizejot no Jaunā viļņa. Domāju, ka zaudē restorānu īpašnieki un tie, kas pārdeva dārgās viesnīcas. Dzintaros nomainījās publika, taču krievi tāpat brauc uz šo koncertzāli. Varbūt ne vairs tādi, kas šķaidījās ar naudu. Krievija joprojām mīl Jūrmalu, un krievi kā tūristi mums ir vajadzīgi. Bet kopumā es uzskatu: rūpīgi jāpārdomā koncertu blīvums Latvijā. Kas notiks? Mums ir koncertzāle Rēzeknē, Cēsīs, tūdaļ būs Liepājā. Ar ko piepildīsim šīs zāles? Bet, lai cik komiski tas arī būtu, Rīgā koncertzāles joprojām nav.
– Toties Zinātņu akadēmijas koncertzāli, kurai laba akustika, draud atkal «aizmūrēt».
– Atklāti runājot, šo zāli vispirms vajadzēja savest kārtībā. Līdz galam. Drusku par ātru tur viss notika. Ieeja zālē – kā no padomju laikiem palikusi. Kad nodega Filharmonijas ēkas augšstāvs, akadēmijas koncertzālē notika daudzi koncerti, es taču visu atceros. Es negribu ķerties klāt tai svētajai celtnei, kas Pārdaugavā uztaisīta. Lai tā tur stāv. Bet šī tēma ir ļoti diskutabla. Protams, ļoti cienu bibliotēkas direktoru Andri Vilku, arī es zināmā mērā biju saistīts ar tās ēkas sākumiem – pirms daudziem gadiem. Bet tas rezultāts... Tāds viņš tur vienmēr stāvēs. Tagad man būtu muļķīgi teikt: labāk vajadzēja būvēt koncertzāli. Ja tā teikšu, mani noēdīs. Un tagad vaidēt, zinot, ka budžets ir nožēlojamā stāvoklī? Visu laiku dzirdējām: ak, kā mēs attīstāmies!... Izrādījās, ka tas ir diezgan liels čiks.
– Kultūrai naudu atņem, skolas veram ciet...
– Ja tā rūpīgi papētītu tos līdzekļus, kas tur apgrozās... Tā nauda nemaz nav tik maza. Bet kur tā aiziet? Ierēdņu bars ir milzīgs. Daži mēģināja ķerties tam visam klāt. Atceros to pašu nelaimīgo Robertu Ķīli. Bija tāds ministrs, jā. Reiz aizeju uz vienu medicīnisku pārbaudi pie Andreja Ērgļa, un viņš man saka: klau, tu man vari palīdzēt? Aiziesim uz vienu palātu, tu parādies tam slimniekam, tās būs labākās zāles. Parādījos. Izrādās, palātā gulēja Ķīlis. Skaidrs, viņš tai sistēmas maiņai bija pieķēries no visas sirds. Bet nevienam nav izdevušās nekādas reformas, absolūti nevienam. Ne tikai izglītībā vai kultūrā, nekur. Skatos, televizorā runā kāda sieviete, un viņas amats... ak, kungs, kādi tikai nav departamenti! Desmitiem! Ko viņi visi tur dara?
– Tikko bija skandāls par to, ka četrām kultūras iestādēm tiek atņemta viņu iegūtā peļņa, kas ir absolūti niecīga, tomēr nepieciešama šo iestāžu attīstībai.
– Protams, valsts taisnojas: bet mēs taču jūs dotējam! Tā kultūras iestāžu peļņa – tā jau nav nekāda nauda. Valdība ar to taisās lāpīt budžetu? Muļķības. Pensionāri varbūt to salāpīs? Tikko bija pikets pie Saeimas. TV žurnālists uzrunāja kādu ārzemju tūristu pāri, tādi, ar sirmām galvām bija. Žurnālists vaicā: jūs arī savā valstī šādi protestējat? Nē, viņi saka, mēs publicējam internetā to, kas mums nepatīk. Bet kāda ir viņu pensija? Tie atbild, ka 1300 eiro. Tad par ko mums te runāt?
– Bez naudas nekur neiztikt. Jums jubilejas koncerti arī nāk virsū ar joni.
– Jā, tas gadu cipars ir baiss... Man nepatīk viena lieta: ir jūtami signāli, ka ir cilvēki, kuri vēlas izmantot šo manu jubileju savā labā. Viens otrs gaida, kad es pateikšu – jā, piekrītu rīkot koncertu. Un tad sāksies visu sponsoru apstaigāšana un apstrādāšana... Bieži vien tie sponsori zvana man un jautā: kāpēc tu pats neprasi? Es atteicos no visādām arēnām, bet varēja jau lielus ļembastus taisīt.
– Jūsu dzimšanas diena gan vienmēr ir bijusi uz skatuves.
– Tā arī ir. Es domāju: nospēlēšu vienu vakaru, un viss. Bet tikko tu sāc ar teātra direktoru runāt, tā viņš uzreiz: kā, viena izrāde?! Nē, desmit! Protams, darbs tur būs ielikts, un būtu žēl tikai vienu izrādi parādīt. Bet arī teātrī bez atbalstītājiem nevaram izdarīt neko. Pēc tam, kad tu, nosvīdis un piekusis, beidz koncertu, uz skatuves vēl kādas piecpadsmit minūtes jāsaka paldies. Jā, es ceru, ka 12. janvārī es iznākšu uz Nacionālā teātra skatuves ar savu programmu. Gribu to veidot ar lielo orķestri. Man tās mazās grupiņas galīgi vairs nepiestāv. Briselē koncertēju ar Radio bigbendu, tur mūs uzņēma uz urrā. Dzīvais orķestris – to esmu pelnījis, un tas man piestāv. No visa pārējā es vairos... Bija jau Jāņa Petera vakars, bija Guntara Rača vakars, tie izvērtās arī kā mani vakari. Man ir savs zelta repertuārs, ar to var spekulēt, bet vai vajag to darīt nepārtraukti? Nu, piemēram, mans teātra dziesmu repertuārs... Ļoti daudzas no šīm dziesmām ienākušas koncertos ārpus teātra. Nerunāsim nemaz par tādiem darbiem kā Māsa Kerija, kā Meža gulbji, kā Šerloks Holmss vai Īsa pamācība mīlēšanā. Man ir interesanti tad, kad parādās kāds jauns izpildītājs, bet tādu ir maz. Un arī tad saka: eh, ko nu viņš tur... labāk jau Viktors nodziedās. Vai Nora. Mūsu klasiķi!
– Un tomēr man kaut kā neticas, ka jūs vasarā tikai pļāvāt zāli.
– Un pareizi, ka neticas. Ceru, ka oktobra beigās nelielai auditorijai parādīšu savu jauno darbu. To veidošu kopā ar vienu latviešu dziedātāju, kas daudziem ir pazīstama, viņa ir rokmūzikas pārstāve. Mana pirmā tikšanās ar viņu bija diezgan komiska. Viņa pēc mūsu pirmā mēģinājuma izteica frāzi, kas vēlāk kļuva slavena: «Izrādās, ka tu esi diezgan foršs čalis.» Tas notika Latvijas TV raidījumā Krodziņā pie Paula. Es viņu visu laiku vēroju, viņa ir piedalījusies daudzos konkursos, vienmēr tikusi kādā otrajā vietā, bet ne augstāk. Un tad es ierosināju: kāpēc gan tu nevarētu uztaisīt programmu, kurā tu esi viena pati? Vai tu spēj pieveikt vienu koncerta daļu? Ar repertuāru, kas nav saistīts ar rokmūziku? Un tā mēs vasarā diezgan bieži tikāmies pie klavierēm. Pāris gabali būs jauni, bet esmu izracis Dainas Avotiņas dzejas ciklu, mūziku arī ar Vizmas Belševicas tekstiem. Es arī aizņēmos vienu ideju, kuru realizējuši slaveni amerikāņu dziedātāji – Lady Gaga un Tonijs Benets. Tonijam nākamgad ir 90, Lady Gaga – 30, un kāpēc gan kopā ar manu jauno dziedātāju – Agnesi Rakovsku – neuzaicināt uzstāties mūsu Viktoru Lapčenoku? Viktoram jau arī tuvu pie simta... (Smejas.) Lady Gaga un Benets nodemonstrēja, ka viņi ir pasaules klases meistari. Viktors būs viesis, un mēs jau zinām, ko viņš nodziedās. Uztaisīsim dažus koncertus... Protams, es negribu konkurēt ar Prāta vētru, kuru skatuve ietilpa 32 kravas automašīnās: es uz savu skatuvi nākšu ar nošu mapīti padusē un ar svecīti rokā. Esmu redzējis, ka ir mākslinieki, kas nāk strādāt ar skatītāju «viens pret vienu», bez dekorācijām, elektronikas, ekrāniem, citām palīgierīcēm... Bet galvenais ir – pavilkt to koncertu. Mani aicina uz koncertiem droši vien tāpēc, ka es vēl netieku izsvilpts. Citādi jau neaicinātu sak, sēdi labāk mājās. Es labprāt koncertēju ar Radio bigbendu, kas ir ļoti labs, starptautiskas klases orķestris. Cik es neesmu runājis ar visādiem kungiem par tā finansējumu, bet nekāda atbalsta joprojām nav. Pie mums ir grūti kādam kaut ko pierādīt, sak, kam mums tas džezs! Bet tikpat labi to var pateikt arī par klasisko mūziku. Labi vēl, ka Latvijas Radio ir viens kanāls, kas to raida. Nevienam no Latvijas mūziķiem nav tādu starptautisku panākumu, kādi ir tieši nopietnās mūzikas pārstāvjiem. Bet paskatieties: ja kāds mūsu sportists dabū kādu sesto vai astoto vietu, kāds troksnis ir ap to! Un cik mūsu kori ir dabūjuši pirmās vietas dažādos pasaules konkursos? Korim Kamēr savulaik bija pirmā vieta pasaulē! Man jau nav žēl, sportistus vajag atbalstīt. Taču arī kultūra jāatbalsta. Kādreiz, padomju laikos, mēs visi zinājām, pie kā jāiet, lai dabūtu atbalstu kādam kultūras pasākumam. Bija tāds Miervaldis Ramāns (Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks padomju laikos – E.V.), viņš mūs atbalstīja, mūzikas instrumentus nopirka, bija arī Pēteris Strautmanis (PSRS Augstākās padomes deputāts padomju laikos – E.V.), bet tagad es nezinu, pie kā man iet, lai kultūra tiktu atbalstīta. Man saka: ej uz Kultūras ministriju. Bet tai jau tāpat nauda tiek atņemta.
– Raimonda Paula pasākumus daudzkārt ir atbalstījis Latvijas dzelzceļš.
– Jā, tas tiesa, Latvijas dzelzceļš vienmēr atbalstīja kultūru, dažādus koncertus. Bet tagad neviens nevar saprast, kas notika ar Uģi Magoni, Ldz šefu. Nav nekādu paskaidrojumu, nekā. Tikai teatralizēts apcietinājums. Stāsta, ka viņa automašīnā esot bijis pusmiljons eiro. Viņu uzreiz atlaiž no darba un iebāž cietumā, un tikai pēc tam sāk meklēt pierādījumus. Man Krājbanka nozaga miljonu, bet cietumā nav nonācis neviens. Un ne tikai man, ļoti daudziem cilvēkiem nozaga. Tagad tie bankas administratori pelna miljonus. Es jau varētu svinēt savu jubileju, bet man nozaga milzu naudu. Nevaru svinēt! Tas zēns ar labi kopto frizūru Satversmes tiesā izlēma, ka mums, apzagtajiem, nav nekādu tiesību kaut ko pieprasīt.
– Jūs nesen izteicāties, ka Maskavā gan notikšot jūsu jubilejas koncerts.
– Šādu piedāvājumu man izteica slavenais krievu dziedātājs Grigorijs Lepss. Viņi grib savākties, visi vecie, bet tas prasa milzu līdzekļus, un pagaidām ir iestājies klusums.
– Tad jau atkal sagaidīsiet: lūk, Pauls brauc uz Maskavu, ārprāts!
– Nu beidziet. Kāds kultūrai sakars ar to, kas notiek politikā? Tā ir mana personiskā izvēle – kur uzstāties. Jau padomju laikā mums bija dzelzs priekškars, braukt mēs nekur nevarējām. Ja arī bijām kaut kur, tad nauda, ko nopelnījām, bija jāaiznes uz sūtniecību un jāatdod. Es jau arī varētu tagad pasmaidīt: kāpēc visi lauzās pēc biļetēm Jaunajā Rīgas teātrī? Kas tur uzstāsies? Kas būs galvenajā lomā? Krievs Mihails Barišņikovs, un izrāde būs krieviski! Nu tad neiesim uz to teātri! Bet labi, ka mēs par to varam pasmaidīt. Par visu, kas attiecas uz kultūru, ir jādomā ļoti uzmanīgi. Turklāt māksliniekiem no kaut kā arī jādzīvo, bet mūsu valstī tas tirdziņš ir ļoti mazs.
