«Esmu ārkārtīgi iesūcies šeit, man ir svarīgi dzīvot šeit. Iespējas pagriezt dzīvi ir bijušas ļoti kārdinošas. Varbūt pats sev esmu iestāstījis, ka man ir svarīgi šeit izdarīt darbu, turklāt man vienmēr vissvarīgākā auditorija bijusi Latvijā. Mani nekad nav vilinājušas domas par karjeru ārzemēs. Gribas kalpot un būt vajadzīgam Latvijā, būt te laimīgam. Turklāt es jau esmu pieredzējis, kā aplaudē visās prestižajās koncertzālēs pasaulē,» saka diriģents Sigvards Kļava. Rīt, 28. novembrī, Latgales vēstniecībā Gors notiks viena no labākajiem koriem pasaulē – Latvijas Radio kora koncerts Jubilejas portrets, ar ko tiks noslēgts kora radošās darbības 75 gadu jubilejas mēnesis.
Koncertam dots apakšvirsraksts Sapnis par koncertzāli. Koncertā līdzās klasiķu Emīla Dārziņa un Pētera Barisona skaņdarbiem skanēs Latvijas Radio korim jau iepriekš rakstīti latviešu komponistu Kristapa Pētersona, Jura Karlsona, Viļņa Šmīdberga, Ērika Ešenvalda, Maijas Einfeldes, Pētera Vaska un Jura Ābola skaņdarbi. Koncertā dzirdēsim četru jaundarbu pirmatskaņojumus, kas radīti tieši Latvijas Radio kora 75 gadu jubilejai un kuru autori ir Rihards Dubra, Andrejs Selickis, Aleksejs Peguševs un Arturs Maskats. Koncerta tiešraidi nodrošinās Latvijas Radio 3 programma Klasika.
– Tas ir pienākums – svinēt?
– Gan cilvēka, gan kolektīva dzīvē ceturksnis līdz simtam ir ļoti būtisks brīdis. Un tomēr – nav pienākums svinēt.
– Gribas svinēt?
– Ļoti gribas ar jubileju pateikt paldies pēc iespējas daudziem, kas ir līdzvaininieki tam, ka mēs šobrīd pastāvam un esam tieši tādi, kādi esam. Ikdienas skrējienā aiz neuzmanības paskrienam garām kaut kam būtiskam, un skaidrs, ka dzimšanas dienas vai svētku reizes ir tās, kad var pievērst uzmanību būtiskajiem akcentiem. Grūts jautājums – vai gribas svinēt? To var vaicāt par daudz ko, un daudzi teiks – vienubrīd gribas, citā brīdī gribas visu mest pie malas, nākamajā dienā ļoti gribas lidot.
Šajā reizē, atšķirībā no citām jubilejas reizēm, kad daudzina un priekšplānā izvelk diriģentus un komponistus, radošos partnerus un draugus, es gribēju daudzināt kora dziedātājus, kas principā lielo stāstu iznes uz saviem pleciem ar savu talantu. Es ļoti vēlos vēl un vēlreiz parādīt, cik šie cilvēki ir talantīgi. Katrs ar savu radošo seju, radošo intuīciju, neatkārtojumu māksliniecisku identitāti. Ansambļos dziedātāji parasti aiziet otrajā plānā, prožektoru stars tiek fokusēts uz diriģentiem, bet es gribētu šo staru šoreiz fokusēt uz dziedātājiem.
– Radio kori vadāt turpat ceturtdaļgadsimtu, esat to izvedis cauri dažādiem sarežģītiem periodiem, pat spējis paglābt no likvidēšanas. Cik bieži jums gribējies visu mest pie malas?
– Varu atcerēties grūtākus brīžus, bet nevaru atcerēties, ka man pilnībā būtu nolaidušās rokas un iestājusies pilnīgi bezcerīga situācija. Īpaši krustceļu situācijās, kas pavadījušas šo kolektīvu ekonomiskajās krīzēs un eksistenciālu jautājumu brīžos, mēs esam spējuši saglabāt enerģiju, ko varētu dēvēt arī par izdzīvošanas nepieciešamību. Krustceļu situācijās ir normāli visam atmest ar roku, sak, neviens mūs nemīl un nesaprot mūsu talantu, bet ar Radio kori viss bijis otrādi – mums iestājusies pārliecība, ka nedrīkst nolaist rokas un visu pamest pusratā, jo – visas krustceles bija kāda gājuma pusceļā. Un tas ir vistrakāk – kad ir konkrēts ceļš, kad notiek attīstība un gājums uz būtisku mērķi, tad pārtraukšana pusceļā ir tas, ko es nevaru iedomāties, kur nu vēl atļauties. Kāpēc kādam būtu tiesības pārtraukt šo attīstību, lidošanu uz kaut ko?
– Kāpēc Radio korim, neraugoties uz daudziem kritiskiem brīžiem pastāvēšanā jūsu vadības laikā, tomēr bija tik veiksmīgs liktenis. Zināms, līdz ar valstiskuma atjaunošanu daudzi padomju laika kolektīvi tika likvidēti, bet Radio koris, gluži kā laimes krekliņā dzimis, visiem sarežģījumiem izgāja cauri, saglabājot pašu galveno – pastāvēšanu.
– Tas ir jautājums, uz ko nevaru atbildēt, nedistancējoties no kolektīva. Iespējams, ka viena no atbildēm slēpjas pašā kolektīvā – tas ir saudzējis savu radošo un sadzīves kodolu, šajā kolektīvā cits citam var uzticēties, un tas rada tādu jaudu, ka nemaz tik vienkārši nevar šo vienību administratīvi likvidēt. Man gan nav izjūtas par laimes krekliņu, tomēr esam nonākuši tur, kur esam, – mēs atšķiramies no citiem kolektīviem pasaulē.
– Atšķirīgais ir pragmatiski izdomāts, ar prātu izkalkulēts?
– Noteikti nē. Katra radoša iecere parāda nākamo soli, un, ja mākslinieks nav pārāk sevī iemīlējies, ja viņa pašnovērtējums nav uzkāpis kosmosā, to var saskatīt. Tas gan tiesa – mums izdevies saskatīt mūsu radošajai dzīvei būtiskas un nepieciešamas lietas, kas kolektīvā uztur radošu interesi. Un tas nozīmē – cilvēki nāk ne tikai uz darbu, bet gan uz jaunu radošu piedzīvojumu, un, kad cilvēkam ir interesanti, tad darbs un visa dzīve sniedz milzīgu gandarījumu. Tad arī ikdienas darba rutīna nesagrauž. Un to jūt arī klausītājs.
– Par rutīnu sakāt teorētiski vai arī tā piemeklējusi Radio kori?
– Teorētiski. Es ļoti uzpasēju, lai rutīna no mums turētos pa gabalu. Jāatzīst, ka kolektīvs kā vienība sargā savu iekšējo kodu, nelaiž iekšā bleķi, proti, tādas lietas, ko, skatoties no malas, uzskatītu par negāciju. Attiecību sistēma, kas izveidojusies kolektīvā, ir pašus saudzējoša, un tajā būtiskākās lietas nevar sašķobīt ne ar direktīvu, ne pletnes sitienu.
– Vai jebkad jums bijis disbalanss starp to, ko gribat, kas nepieciešams jums kā radošai personībai, un to, kas nepieciešams korim kā mākslinieciskai vienībai?
– Nē. Jo ceļu jau nevar izvēlēties viens pats mākslinieciskais vadītājs. Es varu provocēt, un to arī daru, pasviežot vai piedāvājot idejas, brīžam ļoti nepieradinātas idejas. Gatavojot programmas, var just, vai kolektīvs to pieņem vai arī tas ir neveiksmīgs eksperiments. Es neesmu novērojis, ka man būtu nepieciešamība iet savrupu mākslinieciskās izpausmes ceļu atsevišķi no kora. Faktiski es to nemaz nevaru izdarīt.
– Varat mainīt kolektīvu.
– Vai kolektīvs var mainīt diriģentu, bet tāds, kāds kolektīvs ir pašlaik, ir šo diriģentu un šo dziedātāju radoša savienība. Jebkuri citi 24 cilvēki un citi diriģenti summā dos citu radošu vienību. Svarīgi, lai kompānijā būtu nevis tāds soprāns vai tenors, bet – konkrēts cilvēks.
– Atceraties, ko gribējāt panākt no kora, kad sākāt to vadīt?
– Ļoti labi. Es gribēju panākt tos profesionālās koru mākslas ideālus, par kādiem sapņoju, kādus biju dzirdējis kaut kur Rietumos... Pirms 25 gadiem bija sapnis un mērķis darīt tā kā «tas slavenais koris un diriģents tur, tālajā zemē», bet šobrīd viss ir otrādi – tieši Radio koris iespaido globālus procesus mūzikā pasaulē, daudzi kolektīvi un mūzikas dzīves veidotāji pēta mūs, kā mēs veidojam savu māksliniecisko dzīvi, kā panākam tādu ansamblisku rezultātu.
– Ko atbildat?
– Mana atbilde pārsvarā ir laimīgs smaids. Būtiskā atbilde – mēs esam noturējušies, neķēmojoties līdzi tam, kā dara citi, neesam pakļāvušies meinstrīmam, esam ļoti uzmanīgi saudzējuši to, ar ko esam īpaši, – savu radošo seju, radošo identitāti. Mēs vēl ilgi nevarēsim konkurēt ar ļoti izvērstām vokālajām skolām un budžetiem, un milzīgu rezervistu soliņu, bet mums ir milzīga privilēģija – dzīvojam nācijā, kas ir bagāta ar dziesmu svētku kustību, un katrs no šiem cilvēkiem tā vai citādi ir saistīts ar kolektīvo muzicēšanu, ar ansamblisko izjūtu, ar nepieciešamību nākt kopā, lai kopā meklētu un radoši izpaustos – dziedot, dejojot, teātri spēlējot... Mūsu tauta spēj radoši domāt, kopā dziedot, atšķirībā no citu valstu kolektīviem, kuros ir vokāli skolotas personības,
kas mācījušās būt par solistiem. Mūsu tautai ir gadu gadiem izkopta muzikālā gaume, smalka inteliģence, un tā ir lieta, kas šajā gadījumā ir noteicošie instrumenti, ar ko mēs esam savādāki. Iespējams, mums neskan tik skaļi, bet noteikti ir detaļas, ar kurām mēs panākam daudz lielāku izteiksmību nekā lielākas jaudas kolektīvs.
– Svētdien ir Pirmā advente. Kas jums ir Adventes laiks?
– Ļoti gribētos atbildēt pareizi, bet ne vienmēr pareizi ir labi. Nav nekas slēpjams – mūziķiem Adventes laiks, tieši tāpat kā Lieldienu laiks, ir blīvs ar darbiem. Tieši šajā laikā mūzikas gars ir daudz ekspluatēts, ir daudz koncertu, daudz radošu aktivitāšu. Arī svētdiena mūziķim ir darba diena.
– Jūs esat ne tikai mūziķis.
– Nezinu, vai varu teikt publiskas atklāsmes. Garīgais pieslēgums man ir ļoti sarežģīts, tas ir vajadzīgs kā liela barības tvertne, turklāt nepārtraukti un dažādos veidos. Tāpēc es pēc iespējas braucu dažādās ekspedīcijās un jocīgos ceļojumos un meklēju.
– Ko?
– Parasti ir tā, ka braucu meklēt vienu, bet atrodu ko citu. Labā lieta – vienmēr esmu atradis, kad ir bijusi nepieciešamība atrast. Un atradumi un neplānotās sastapšanās vai cita spēka noteiktās satikšanās ir ļoti iespaidojušas dzīvi un attiecības. Ir milzīga atšķirība starp cilvēku, kurš tikai dzied, un cilvēku, kuram ir, par ko dziedāt. Ja cilvēkam dzīvē un dvēselē būs saturs, par ko dziedāt savu dziesmu, tad cilvēks būs piepildīts. Līdz ar to ceļojums ir atbildes meklēšana uz jautājumu – kas ir tas cilvēks, kurš dzied? Nevis kultūras namā vai koncertzālē, bet dzied to lielo dziesmu, turklāt lielā dziesma jau nav dziedama tikai skaniskās formās. Iespējams, tā ir arī atbilde, kāpēc visa mūsu nācija dzied, kāpēc notiek tas, ar ko mēs tagad varam lepoties, – latviešu mūzika šobrīd pasaulē piedzīvo ļoti augstu punktu, un muzikālās granātas, kas tiek izmestas visā pasaulē, kur vien ir latviešu mūziķi, ir Notikums.
– Tā nav sagadīšanās?
– Noteikti nē. Tajā līmenī lietas nenotiek netīšām. Pasaulē var netīšām spīdēt divi operas solisti, bet ne jau tik milzīgi daudz mūziķu. Ir jau interesanti meklēt atbildes, kāpēc tā ir, bet man būtiski ir sajust garīgu impulsu – kas licis visām šīm izpausmēm tā attīstīties.
– Nākotnes plānus kaļat turpmākajiem pieciem, desmit, 25 gadiem?
– Nē. Uzdevāt jautājumu, uz kuru es neatbildēšu. Plāns ir tāds, ka daudz kas mainīsies, bet brīnumi nenotiks. Pēc tam – redzēsim.
Ja esi uz pareizā ceļa, tad tevi ved tur, kur ir jāiet. Esmu izbaudījis brīdi, kad kāja nesper to soli, ko pats esmu izplānojis.
