«Jebkuru dzīves posmu es pieņemu ar mīlestību un pateicību. Ja es būtu ar veselām kājām, noteikti piedalītos pasākumos, kas nupat bija saistībā ar 21. augustu, bet tas nav iespējams. Tāpēc jau es neiešu sūdzēties un lādēt likteni. Es varu dzīvot ar gaišām atmiņām,» saka rakstniece un publiciste, aktīva atmodas laika sabiedriskā darbiniece un šodienas gaviļniece Marina Kosteņecka (71).
Savu dzimšanas dienu šogad viņa svinēs divos cēlienos - šodien ciemos nāks draugi, jo viņi jau arī ir pensionāru vecumā, tāpēc darba dienā var izbrīvēt laiku, bet sestdien notiks pasēdēšana kuplākā radu lokā. Pērn, kad rakstniecei bija apaļa lielā jubileja, viņa to svinējusi Bruknas baznīcā, bijis pat dievkalpojums. Šī vieta nebija izvēlēta nejauši. «Man visu mūžu bijis jāaizstāv no sabiedrības izstumtos cilvēkus - bāreņus no bērnunama, bērnus invalīdus no specskolām, mazgadīgos noziedzniekus, pat cietumniekus. Bruknā mācītājs Mediņš ir organizējis patversmi izstumtajiem cilvēkiem. Es viņus, kopā ar radiem un draugiem, aicināju pie viesību galda, man pat nebija svarīgi, ne kā viņi tur nonāca, ne ko viņi izdarījuši, es zināju, ka viņi caur Dievu un darbu mēģina atgriezties sabiedrībā, ka viņus aizstāv mācītājs Mediņš,» stāsta Marina Kosteņecka. Šogad svinības būs kompaktākas. «Uz savu mūžu atskatos ar pateicību Dievam un liktenim par to, ko man izdevās piedzīvot, pārdzīvot, kādos notikumos piedalīties».
Lai arī sabiedriskajos notikumos viņa jau sen vairs aktīvi nepiedalās, ik pa laikam viņai zvana mediju pārstāvji. Pirms dažām dienām zvanījuši no kāda Krievijas medija, vaicājuši, ko viņa domā par Baltijas ceļu, vai nenožēlo, ka toreiz iesaistījās politikā. «Viennozīmīgi pateicu, ka esmu pateicīga Dievam, ka es piedzimu tieši tādā laikā, ka varēju pārstāvēt krievu tautu Atmodas laikā. Šķiet, tikai kādi 12 procenti Krievijā neatbalsta Putinu, tieši tos krievus es arī pārstāvu - gan šodien, gan pirms 25 gadiem. Es aizstāvēju Latvijas godu, cīnoties par tās neatkarību, un aizstāvēju Krievijas godu, lūdzot piedošanu un parādot Latvijai, ka ir arī tādi krievi, kas juta vainu un spēja vainu uzņemties, neskatoties uz to, ka pati es, protams, nevienu neesmu deportējusi vai šāvusi. Jā, krievu tauta arī daudz cietusi Staļina represiju laikā, Otrajā pasaules karā, tā ir daudz izcietusi, bet Gulagā oficiālā valoda bija krievu valoda. Vārdu sakot - Krievijas teritorijā tika pieņemti pret citām tautām represīvi lēmumi. Varbūt tas ir dīvaini, bet esmu gan Latvijas patriote, kur esmu dzimusi, gan Krievijas patriote, jo tā tomēr ir mana senču zeme. Tomēr lepnums būtu graša vērts, ja es neatzītu kļūdas un noziegumus. Krievu tauta ir liela tauta, kas dzīvo plašā teritorijā, un tā nedrīkst darīt pāri citām, mazām, tautām.»
Jau ilgāku laiku Marina Kosteņecka ir pensijā, vairs nestrādā Latvijas Radio. Ik diena kā jau ikdiena. Protams, aktuālajiem notikumiem viņa seko līdzi, ziņas lasa internetā, skatās Krievijas televīzijas kanālu Doždj, lasa labu literatūru. Ik pa laikam pārlasa apmēram 3000 vēstuļu, ko savulaik, galvenokārt atmodas laikā, viņa saņēmusi gan no atmodas kustības dalībniekiem, gan radio klausītājiem. «Tās ir no tā laika, kad cilvēki rakstīja nevis īsziņas telefonā, bet ar pildspalvu uz papīra un sūtīja pa pastu. Tā ir mana Bībele, mana bagātība. Reizēm tās pārlasu, ievadu datorā - lēnītēm. Varbūt kādreiz izdošu grāmatu, ja man būs spēks....» Pirms pāris gadiem Marina Kosteņecka izdeva divas grāmatas - vienā apkopoja savus labākos īsos stāstus, otrā - savu vecāku Gulaga laika saraksti. Šobrīd rakstniece ir pārliecināta, ka neko jaunu vairs nerakstīšot. «Es pat negribu piedalīties sociālajos tīklos, jo tagad visi ir rakstnieki, visi izsaka domas - skaistas, muļķīgas, grafomāniskas... Savas paaudzes vārdā savu esmu pateikusi tieši tajā brīdī, kad tas bija vajadzīgs, lai arī tolaik bija cenzūra... Uzskatu, ka šobrīd ir vairāk rakstītāju nekā lasītāju, un es ļoti cienu citu cilvēku laiku, lai piesārņotu ar to, kas lasītājus neinteresē.».
