«Ar viduvējām dotībām ir jāstrādā līdz sviedriem, līdz spēku izsīkumam, bet ar labām dotībām ir jāstrādā vēl vairāk. Jo labas dotības paredz labu kvalitāti, labāku nekā ar viduvējām dotībām. Tās paredz izcilību,» apgalvo horeogrāfs un deju pedagogs Vladimirs Ponomarjovs, uzsverot, ka balets ir viena no smagākajām profesijām, bet baleta mākslinieks, viņaprāt, jau ir diagnoze.
Pirmdien Dailes teātra Lielajā zālē notiks izcilā deju skolotāja, bijušā Latvijas Nacionālā baleta dejotāja, repetitora un Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas pedagoga Vladimira Ponomarjova 65. jubilejas koncerts. Tajā piedalīsies Latvijas Nacionālā baleta solisti Margarita Demjanoka-Skuteļska, Arturs Sokolovs, Juka Mijake-Sokolova, Zigmārs Kirilko, Arturs Skuteļskis, Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas audzēkņi, tautas deju ansambļi Uguntiņa, Liesma, Vektors, Līgo, Teiksma, Daiļrade un deju skolas Dzirnas un Todes.
- Jubilejas koncerts taču nenozīmē, ka atskaitāties par padarīto un dejai metat mieru?
- Nē, nekādā gadījumā! Es vienkārši svinu savu jubileju draugu un audzēkņu vidū. Jā, tas ir rezumē par padarīto, bet - tie ir svētki kopā ar publiku. Turklāt šī ideja pieder manai sievai [Ilonai Vižinei, SIA ART Forte projektu menedžerei]. Atklāti sakot, sākumā tai ļoti pretojos, jo man ne pārāk patīk tāda atklāta pozēšana. Neesat pamanījuši, ka es tāds kautrīgs no dabas? Un tomēr es piekritu, jo iedomājos: ja nu vēlāk jau par vēlu?...
- Atklāsiet, kāds bija jūsu ceļš uz baletdejotāja karjeru?
- Diezgan ērkšķains. Mamma bija skolotāja, tēvs - kadru oficieris. Abi ļoti tālu no dejas un mākslas pasaules, arī mūsu senčos nav neviena dejotāja. Laikam manos gēnos ir kaut kāda patoloģija... Tēvs mani galīgi neatbalstīja, viņš ļoti gribēja, lai izvēlos militāru karjeru, mācos Suvorova skolā. Bet es pretojos abām rokām un kājām. Tēvam bija ļoti stingrs raksturs, viņš uzskatīja, ka dejotājs nav vīrišķīga profesija, jo kas tad tas ir - mētāt kājas pa gaisu... Mamma jau arī par manu izvēli nebija sajūsmā, bet nu mamma kā jau mamma, viņai nebija tik noliedzošas attieksmes. Iespējams, viņa sapņoja, lai kļūstu par skolotāju un - tas es tagad arī esmu!
- Kā tomēr nokļuvāt dejas pasaulē?
- Patiesībā, tas bija mans pirmais patstāvīgais solis, kad, mācoties pirmajā klasē [Rīgas 13. vidusskolā], es pieteicos skolas deju kolektīvā. Ar to viss sākās. Kādus piecus sešus gadus tajā kolektīvā biju vienīgais puisis, visi pārējie nodarbojās ar sportu - spēlēja futbolu un tā tālāk.
- Dejošana prasa stingru pašdisciplīnu un lielu izturību, vai tiešām negribējās kopā ar puikām drīzāk dzenāt bumbu?
- Nē, es ciest nevarēju sportu. Un četrpadsmit gadu vecumā pats aizgāju uz Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu, kur mani, starp citu, uzņēma ārpus konkursa, jo pieteikšanās jau bija beigusies. Mamma zināja, ka esmu nolēmis tur stāties. Nezinu, kāpēc atļāva. Laikam cerēja, ka mani neuzņems. Bet - mani paņēma.
- Ja reiz ģimene bija pret, kas jums palīdzēja izturēt to smago slodzi, kāda ir baletskolā?
- Neviens. Pašam vien bija jācīnās. Sapratu: ja reiz esmu uzņemts, ir jāstrādā! Un tas patiešām bija smagi. Un tomēr, ja jūs man tagad jautātu, kā es rīkotos, ja varētu visu sākt no sākuma, es viennozīmīgi atbildētu, ka ietu to pašu ceļu.
- Teicāt, ka ceļš nebija viegls. Izvērtējot dzīvē sasniegto, kādās proporcijās sadalītu tajā ieguldīto darbu, talantu un veiksmi?
- Pateikšu vienu piemēru: baletskolā Ļeņingradā vestibilā pie sienas bija milzīgs plakāts, kur lieliem burtiem bija rakstīts: «Darbs. Darbs. Darbs.» Un beigās pavisam maziem burtiņiem pierakstīts: «Talants.» Tātad - tie ir deviņdesmit procenti darba.
- Tā arī ir jūsu gadījumā?
- Diemžēl. Baletā nekas cits vēl nav izdomāts - līdz virsotnēm var tikt tikai caur smagu darbu. Nu labi, drusciņ veiksmes arī vajag, un zināmai apdāvinātībai arī mazliet jābūt.
- To arī gribēju jautāt: vai tiešām, lai kļūtu par baletdejotāju, pietiek tikai ar smagu un neatlaidīgu darbu, vai tomēr dejotprasmei arī šūpulī jābūt ieliktai?
- Redziet, kā ir: arī ar stipri viduvējām dotībām un milzīgu darbu var sasniegt pieklājīgus rezultātus. Es runāju par klasisko baletu. Jo, kā es parasti saku: dancot var jebkurš, bet dejot gan ne. Principā tā ir arī liela loterija: ir svarīgi īstajā laikā būt īstajā vietā. Un to sauc par veiksmi.
- Kāda vēlāk bija tēva attieksme, kad jau dejojāt uz lielās baleta skatuves?
- Absolūti neitrāla. Viņš nāca gan uz skolas koncertiem, gan baleta izrādēm, bet nekādu sajūsmu neizrādīja.
- Atskatoties uz darba gados paveikto, kuras, jūsuprāt, ir jūsu pašas augstākās virsotnes?
- Tā laikam ir mana pedagoģiskā darba pieredze. Es uzskatu, ka man šajā profesijā ir izdevies sasniegt tiešām maksimālo virsotni. Un par to man jāpateicas unikālajai metodikas skolotājai Varvarai Pavlovnai Mejai no Sanktpēterburgas, kura manu toreizējo saprašanu par klasisko deju apgrieza kājām gaisā. Viņa izskaidroja, kas, kā un kāpēc ir jādara, un kā tas vēlāk atspoguļosies uz dejotāju - kas viņam šodien jāizdara, lai sasniegtu virsotnes un kļūtu par vadošo solistu. Pateicoties viņai, es pavisam savādāk sāku skatīties gan uz deju, gan treniņu stundu. Paldies arī profesoram Jurim Kaprālim, nelaiķim, kurš Kultūras akadēmijā izveidoja pirmo profesionālo horeogrāfu kursu un kurš aicināja pie mums strādāt pasniedzējus no Maskavas un Sanktpēterburgas. Katrā ziņā es sapratu, ka klasiskās dejas metodika ir zinātne un tā ir jāmācās visu mūžu.
- Un šīs zinības pie jums atnāca, kad jau pats praktiski bijāt beidzis dejot?
- Jā, biju jau gandrīz pensijā. Un es tiešām esmu bezgala pateicīgs Varvarai Pavlovnai Mejai, ka viņa burtiski izgrieza manas smadzenes uz otru pusi un salika atpakaļ tā, kā ir pareizi. Jo štampi mums visiem bija fantastiski. Bet viņa parādīja, cik smalks ir pedagoga darbs.
- Tas, ka esam satikušies Agra Daņiļēviča deju skolā Dzirnas, nav nejaušība. Ko jūs šeit pasniedzat?
- Klasiku, viņiem tas ir obligātais priekšmets. Man ir divas klases - vienā ir četrpadsmitgadīgas meitenes, otrā sešpadsmitgadīgas. Ir gudras actiņas, ir labas dotības, bet vai viņas grib dejot baletu, es nezinu. Taču viņas saprot, ka klasika dejā ir vajadzīga. Man šeit ir arī grupas - lielās «meitenes», kurām ir jau virs 25 gadiem un kuras grib īstenot savus bērnības sapņus, piemēram. Jau otro gadu pie manis dejo arī mana sieva, un viņa šobrīd ir lieliskā formā.
- Jums kāds sapnis palika nepiepildīts?
- Grūti pateikt. Nu, ja jūs tā prasāt... Tas, ka nedejoju Marijas teātrī Sanktpēterburgā. Bet es par to nekompleksoju, man tagad ir citi uzdevumi, par ko domāt un uztraukties.
- Ir arī kāda loma, kas palika nenodejota?
- Protams. Slikts ir tas zaldāts, kurš nesapņo kļūt par ģenerāli. Jā, es gribēju dejot Rodbartu Gulbju ezerā, bet... nu, nesanāca. Taču man bija daudzas citas skaistas un mīļas lomas. Man, piemēram, ļoti patika dejot Bolero - viena no patīkamākajām lomām gan horeogrāfijas, gan mūzikas, gan rakstura ziņā.
- Pirmdien jubilejas vakarā uz Dailes teātra skatuves būs jūsu audzēkņi, kuri noteikti ir jums pateicīgi par viņiem dotajām zināšanām un ieguldīto darbu. Kuriem pedagogiem savā jubilejas reizē pats gribētu pateikt vislielāko paldies?
- Man bija ļoti daudz skolotāju. Pirmā bija Valentīna Ušakova, baletskolas pirmajā un otrajā klasē. Tālāk bija Natālija Ļeontjeva, pie kuras, starp citu, mācījās arī Mihails Barišņikovs un Aleksandrs Godunovs. Tālāk - Juris Kaprālis. Izlaiduma klasē - Igors Kostins. Pie Valentīna Bļinova mācījāmies raksturdejas, Herardo Viana Gomes de Fonsea pasniedza flamenko, bet Uldis Žagata mums mācīja latviešu deju. Viņiem visiem liels paldies!
- No baleta skatuves aizgājāt 1989. gadā, 38 gadu vecumā. Cik viegli vai grūti tas notika?
- Grūti. Ļoti grūti. Bija jāpārslēdzas uz citu profesiju, un tas bija ļoti nopietns un atbildīgs moments. Ne katrs to var, ne katrs to grib. Tāpēc arī ir pulka traģēdiju, jo, paliekot bez skatuves un savas profesijas, ne katrs var sevi atrast citā kvalitātē. Kad divdesmit gadu esi bijis uzmanības centrā un pēkšņi vairs neesi nekas, morāli to pārdzīvot ir ļoti grūti. Paldies Dievam, ka mani tajā brīdī Māris Retermanis paaicināja būt par Valsts deju ansambļa Daile repetitoru. Tolaik es jau gadu studēju akadēmijā. Un tad nāca Varvara Pavlovna Meja, kura toreizējam Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas direktoram Haraldam Ritenbergam jautāja: «Kāpēc Volodja pie jums vēl nestrādā?! Viņam tur ir jābūt!» Un tā tas ritenis iegriezās - citā kvalitātē un ar jauniem izaicinājumiem. Sākās mana jaunā dzīve, un tajā bija arī rezultāti. Starp citu, kad pabeidzu Kultūras akadēmijas maģistrantūru, man bija jau 48 gadi.
- Tad jau varat teikt, ka ne tikai smags darbs, bet arī veiksme ir bijusi jums līdzās - ka aiziešana no skatuves nav ļāvusi iekrist depresijā.
- Jā, tā var teikt. Bet es nevaru noliegt, ka bija arī depresija...
- Ne gluži līdz depresijai, bet līdz asarām gan savulaik novedāt vairākus šova Dejo ar zvaigzni dalībniekus, iedzenot stresā ar savu bargo vērtējumu.
- Tas ir labi, ka ir stress, jo - tas ir šovs!
- Vai tikpat stingrs esat arī pret saviem audzēkņiem ikdienā, vai tas tiešām bija tikai šovs?
- Es esmu tāds, kāds esmu. Vienādi prasīgs pret visiem.
- Jums arī savā laikā bija kāds ļoti prasīgs pedagogs?
- Oi, Bļinovs... Tās bija šausmas!
- Viņš bija bargs, ja?
- Tas pat nav tas vārds! Viņš varēja paņemt arī pelnu trauku un sviest pret sienu. Jā, dusmās viņš varēja arī nosist. Viņš bija tāds tumšs, pa pusei čigāns, un mēs jau smējāmies, ka tad, kad viņš dusmojās, viņam dzirksteles šķīda no acīm un pa degunu nāca dūmi.
- Ar skarbumu un stingrām prasībām var panākt labāku rezultātu?
- Kaut kādai robežai, protams, ir jābūt. Bet ar glaudīšanu, paijāšanu un žēlošanu neko labu nevar iemācīt. Ai, tev ir grūti? Nu tad nedari... Nedrīkst tā! Ja baletā grib dabūt kvalitāti, ir jābūt stingrībai un disciplīnai. Stingrībai un disciplīnai. Stingrībai un disciplīnai.
- Un punkts!
- Jā, tieši tā: un punkts! Vai tad profesionālajā sportā ir savādāk? Tur ir vēl hužāk.
- Kā jūs pats uztverat skarbu kritiku?
- Ja jūtu, ka tā ir taisnīga, to pieņemu, zobus sakodis. Un nākamreiz cenšos izdarīt labāk. Ja jūtu, ka tā ir tikai tukša runāšana, eksplodēju.
- Jūs pats esat ideāls?
- Sieva saka, ka man nav negatīvu īpašību. Es jau gan smejos: nu, beidz, ir, ir, pilnas kabatas!
- Cik ilgi esat kopā?
- Divdesmit divus gadus. Vēlu apprecējos ar sievu.
- Jums ir divas meitas, abas mūziķes. Ko viņas šodien dara?
- Jaunākā - Alīna [20] - mācās Kopengāgenā, Dānijas Karaliskajā mūzikas akadēmijā. Vecākā - Santa [28] - ir pie Gidona Krēmera [Kremerata Baltica], altu grupas koncertmeistare.
- Ticu, ka jums jau daudzreiz vaicāts, kāpēc meitas nav baletdejotājas?
- Un es vienmēr jokojoties atbildu, ka savējos žēl. Bet, ja nopietni, viņas abas trīs četrus gadus ir dejojušas baletā. Santa - privātajā baletskolā Baleta pasaule, bet Alīna nāca pie manis uz Todes. Kāpēc viņas neaizgāja uz baletskolu? Pirmais un galvenais iemesls - absolūtā dzirde, vienai un otrai. Otrs iemesls - meitenes ir slaida auguma, diemžēl baletam par garu. Un viss. Lai mācītos baletskolā, vajadzīga konfigurācija un dotības. Bet, ja ir ļoti labas ausis, tad jāiet mācīties mūziku. Ja būtu dotību baletam, nebūtu liedzis.
- Ar ko jūsu audzēkņi, jaunā dejotāju paaudze atšķiras no jūsu paaudzes māksliniekiem?
- Pirmais, kas krīt acīs, - mūsdienu tīņi savā uzvedībā ir daudz brīvāki. Mēs bijām disciplinētāki, iekļauti kaut kādos rāmjos. Jā, tā bija mūsu gadsimta īpatnība - mums bija sarkani kaklauti, mums bija disciplīna, mums bija jāuzvedas tā un ne savādāk. Arī demokrātija ir ļoti laba lieta, bet - ir jāzina robeža, citādi tā pārvēršas par anarhiju. Bet anarhiju es ciest nevaru. Tāpēc, manuprāt, tā brīvība ir drusciņ jāsavāc. Jo tagad visi bērni zina savas tiesības, bet neviens nezina savus pienākumus. Mums varbūt nebija tiesību, bet bija pulka pienākumu. Tagad ir otra galējība, un ar to mēs atšķiramies. Bet labs profesionāls dejotājs sākas no stingrības un disciplīnas, un savādāk nav bijis un nebūs.
- Kuri ir bijuši jūsu dzīves laimīgākie mirkļi?
- Tie divdesmit gadi [1969-1989] uz skatuves. Viennozīmīgi.
- Tad tak’ jūs esat viens laimīgs cilvēks, ja jums bijuši 20 gadi laimes...
- Un katorgas. Kā savulaik teica aktrise Faina Raņevska: «Balets - tā ir katorga ziedos.» Un tā tas patiešām ir. Bet es nesūdzos, pats tādu profesiju izvēlējos. Pats vainīgs.
- Ko jums dzimšanas dienā novēlēt?
- Ziniet, man laikam viss ir, un es tiešām varu uzskatīt sevi par laimīgu cilvēku. Jo man ir ģimene - kolosāla sieva un skaistas, talantīgas meitas. Man ir darbs, kas patīk. Nu, ko es vēl varētu gribēt?
- Nu, varbūt vēl arī veselību.
- Nu, jā, paldies. Pats par to arī rūpējos - ļoti daudz staigāju kājām, reizi nedēļā nopeldu kilometru. Kad baletdejotājai Maijai Pļiseckai savulaik jautāja, kā viņa savā vecumā var tik labi izskatīties, viņa atbildēja: «Oчень просто: надо меньше жрать!» Tā nu es ar’ - cenšos меньше жрать. Ja nu vienīgi veiksmi sev un mums visiem šajā jubilejas reizē es gribētu novēlēt.
