Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Latvijā

MARATONS: Diplomāts Pēteris Vaivars sportisko pieredzi guvis Japānā

© f64

Pēc septiņiem Tokijā pavadītiem gadiem Pēteris Vaivars, kurš Japānā pildīja Latvijas vēstnieka pienākumus, mājās atgriezās ar pamatīgu pieredzi – ne vien savā profesionālajā lauciņā, bet arī skriešanā.

Būdams sportisks, Pēteris Japānā pavadītajos gados izmēģinājis mazliet no visa un līdztekus maratonu skriešanai piedalījies arī īpaši kalnainiem apvidiem pielāgotā triatlonā Sea to Summit, slēpošanas sacensībās Vasaloppet Japan un aizrāvies arī ar kāpšanu kalnos. Bet viss sākās ar pirmo Tokijas maratonu... Tajā Pēteri uzaicināja piedalīties pavisam drīz pēc ierašanās Japānā 2006. gadā – laika sagatavoties bijis gana, jo maratons notika nākamā gada februārī.

„Diplomātiem veicās – saņēmām aicinājumus piedalīties maratonos bez konkursa,” viņš stāsta, “un Tokijas maratona konkurss jau kopš paša pirmā vienmēr ir bijis milzīgs – pērn, septītajās sacīkstēs, uz vienu sacensību vietu pretendēja vidēji desmit skrietgribētāju.” Ilgus gadus Pēteris bijis vienīgais vēstnieks Japānā, kurš piedalās maratonā, bet pērn viņam piebiedrojušies arī Irākas un Malaizijas sūtņi. Kopš pirmā Tokijas maratona, kurš iezīmēja jauna posma aizsākšanos Pētera sportiskajā karjerā, viņš piedalījies gandrīz visos līdz šim notikušajos šīs zemes galvaspilsētā.

Tokijas maratona trase līdz šim palikusi nemainīga, turklāt jau zināms, ka 2020. gadā, kad Tokijā norisināsies olimpiskās spēles, maratona distanci dalībnieki veiks tieši šajā trasē. Pēteris lepojas, ka varēs teikt, ka ir skrējis maratonu olimpiskajā trasē, un ne vienu reizi vien!

Maratona pieredze ļāvusi nonākt pie secinājuma, ka fiziski aktīvs un sportisks cilvēks pusmaratonu var noskriet veiksmīgi un, galvenais, veselīgi arī bez regulāriem treniņiem. Savukārt maratona pilnā distance ir pavisam cits stāsts. Uzlabot skrējiena laiku nekad neesot bijis Pētera pašmērķis. Viņš gandrīz visus maratonus noskrējis ļoti līdzīgā tempā un nesaskata iemeslu idejai par sacensību vai sevis pārspēšanu par katru cenu: „Es skrienu labas pašsajūtas dēļ – skriešana uz mani atstāj ļoti pozitīvu emocionālu iespaidu, un tas attiecas arī uz maratoniem! Tas man nav sports, bet gan aktivitāte, kas ļauj daudz labāk justies un ir fiziski nepieciešama.” Pēteris ir pārliecināts, ka tikai profesionāliem sportistiem pilnā maratona distance būtu jāskrien uz laiku. Bet tiem, kuri gluži vienkārši mīl sportu un skriešanu, jācenšas sajust savu ķermeni un jāskrien tā, lai visu laiku justos komfortabli.

Ārkārtīgi populāra gan vietējo iedzīvotāju, gan tūristu vidū ir kāpšana kalnos, īpaši – Fudži kalnā, kur katru gadu virsotnē tiek vairāki simti tūkstoši cilvēku. Oficiāli Fudži kalnā atļauts kāpt tikai divus mēnešus gadā – labvēlīgā sezona ir jūlijā un augustā, pārējā laikā tas ir stingri aizliegts. Jo laikapstākļi ir pārāk bīstami – kāpējus sagaida stiprs vējš, lietus un apledojums, turklāt kalna īpatnējās formas dēļ („Tas ir ļoti gluds, pēc formas gandrīz kā ogļu kaudze, un tur vispār nav aizvēja”) gandrīz katru gadu kāds iet bojā – vējš nopūš no kalna. Aizlieguma zīmes ir izliktas, bet neviens, protams, katru dienu sardzē nestāv.

Vairāk lasiet jaunākajā žurnāla Maratons numurā