Specdienestus gaida reorganizācija. Tāpēc, ka neapmierinoši strādā – saskaņā ar Valsts prezidenta Andra Bērziņa skaidrojumu. Tāpēc, ka ir pārāk sadrumstaloti – saskaņā ar Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas teikto. Publiskajā telpā ik pēc pāris gadiem parādās specdienestiem veltīta kritika, parasti kāda izbijuša spiega vai spiegu vajāta politiķa izpildījumā.
Taču pēc būtības sabiedrībai par šiem dienestiem nekas nav zināms, un skaidrs arī, kāpēc. Tie ir operatīvās darbības subjekti, kam atļauts veikt izmeklēšanas darbības slepenā veidā: neinformējot pētāmo objektu, to izsekot, noklausīties telefonsarunas, iegūt DNS paraugus, slepus ieiet mājā un ielikt mikroskopisku videokameru utt.
Iespējams, Ukrainas dēļ
Valsts drošības iestāžu likums nosauc trīs drošības iestādes: Aizsardzības ministrijas pārziņā esošais Militārās izlūkošanas un drošības dienests, Ministru kabineta pārraudzībā esošais Satversmes aizsardzības birojs un Iekšlietu ministrijas pārraudzītā Drošības policija.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja šajā sarakstā nav, kaut gan atbilstoši funkcijām tas tomēr ir tāds policejisks drošības dienests, un arī KNAB likumam par pamatu izmantots drošības iestāžu likums. Operatīvās darbības tiesības ir arī vēl citiem dienestiem – Finanšu policijai, Kriminālpolicijai, Ieslodzījumu vietu pārvaldei.
Spiegu ir daudz, un allaž aktuālais jautājums, kā viņus kontrolēt, neko nezinot par viņu slepeno darbu. Kā gūt pārliecību, ka vajāti un spiegoti tiek tikai sliktie zēni. Teorētiski sabiedriskā uzraudzība tiek veikta caur Saeimas deputātiem Nacionālās drošības komisijā. Viens no viņiem – Kārlis Seržants – stāsta, ka dienestu vadītāji pa laikam tiek aicināti uz komisiju atskaitīties, taču ne par kādām nepieciešamām radikālām reformām līdz šim neesot runāts. Varot tikai minēt, ar ko nav apmierināts Valsts prezidents – iespējams, tā vai citādi tas saistīts ar Ukrainas notikumiem. Varbūt laikus nepieskatītajiem ziedojumu vācējiem Donbasa kaujiniekiem un tiem, kuri viņiem palīgā karot aizbrauca. «Bet – no otras puses – kā tad viņus apturēt, pirms viņi kaut ko izdarījuši,» prāto deputāts.
Vēstījums jaunajam parlamentam
Pats prezidents neapmierinātības cēloņus daudz neskaidro vai dara to aplinkus. Latvijas Radio raidījumā Krustpunktā viņš izteicās šādi: «Tur ir daudz, kas maināms un koncentrējams. Tas ir viens no pamatdrošības jautājumiem – spēja novērtēt situāciju. Militārais spēks neko nedod, ja mēs nesaprotam to, kas notiek. Lielbritānija var atpazīt cilvēku maskā, mēs to nevaram pat no fotogrāfijas.» Taču par kritiku svarīgāks bija vēstījums nākamajam parlamentam: «Visas drošības iestādes būs spiestas iziet reālu pārstrukturēšanu, par to šaubu man nav. Šis būs viens no sarežģītākajiem jautājumiem nākamajā Saeimā.» Te gan jāpiebilst, ka politiķi ar specdienestu problemātiku īpaši krāmēties negrib – nevienas partijas priekšvēlēšanu programmā tie nav pieminēti.
Laimdota Straujuma atšķirībā no prezidenta ar drošības dienestu darbu sakās esam apmierināta, taču arī viņa runā par reorganizāciju. Vakar LNT raidījumā 900 sekundes norādīja uz drošības iestāžu sadrumstalotību. Satversmes aizsardzības birojam esot jāpaliek patstāvīgai vienībai, savukārt daudzās policijas iestādes būtu jākonsolidē.
Neatkarīgā par šādām izredzēm apvaicājās pašām drošības iestādēm, taču tās valsts amatpersonu izteikumus nekomentē.
Dienestu ir par daudz
To, ka spiegošanas dienestu ir pārāk daudz, jau pirms diviem gadiem norādīja deputāts Jānis Ādamsons, toreiz tādu bija 13. Kritizēja arī darba metodes – dienesti nelikumīgi ievāc informāciju, pēc tam to noplūdina plašsaziņas līdzekļos un, balstoties uz publikācijām, legalizē un uzsāk kriminālprocesus. (Tas tiesa, ka Drošības policijas un SAB ikgadējās atskaites saturiski līdzinās avīžu apskatiem.) Vēl pirms tam arī kādreizējais SAB vadītājs un dibinātājs Lainis Kamaldiņš izpelnījās sašutuma vētru par šādu teikumu: «Drošības iestāžu informācijā ir tikai 5% patiesības.» Tagad pagājuši seši gadi un atvaļinātais galvenais spiegs tik skarbi kritizēt savus pēctečus atturas. Tomēr iestāžu apvienošanu viņš atzītu par lietderīgu esam: «Lielas valstis var atļauties daudzus dienestus, vienu un to pašu informāciju analizēt no dažādiem rakursiem un avotiem. Mazā valstī, kāda ir Latvija, efektīvāki būtu divi vai pat tikai viens specdienests.» Sadrumstalotība apgrūtinot darbu. Bieži vien grūti noteikt, kā piekritībā ir konkrētā lieta vai pētāmais objekts, jo viena cilvēka aizdomīgas aktivitātes var attiekties vienlaikus uz vairākiem dienestiem, bet – kā vēsta sakāmvārds – kopus cūka nekopjas. Īpaši, ja dienesti savā starpā nesarunājas, var daudz ko palaist garām. Bet tā tikai tāda teorija. Praksē viss ir slepeni.
