Vismaz trīs finansējuma avoti katru gadu ļauj Latvijas ūdeņos izlaist miljoniem zivju kāpuru, mazuļu un smoltu, lai vairākums ietu bojā. Tas ir ļoti dārgs pasākums.
Latvenergo samaksā teju miljonu eiro, speciāla valsts budžeta programma piemet pusmiljonu, vēl 200 000 nāk no Zivju fonda. Tad vēl ir starptautiskas programmas ar Eiropas fondu līdzfinansējumu. Milzu nauda! Taču tēriņa lietderība pētīta netiek, un ir ļoti nopietns iemesls, kādēļ. Zinātniekiem ir pamatotas aizdomas, ka visa šī darbošanās un ņemšanās ir pilnīgi nelietderīga. No tās nav nedz saimnieciska, nedz arī bioloģiska labuma. Vienīgie ieguvēji ir zivju atražošanas programmās iesaistīto zivaudzētavu darbinieki un visi pārējie, kam atbirst nieki no noslīcināšanai atvēlētās naudas. Neoficiāli to atzīst arī zivju resursu atražošanas valsts programmā iesaistītie cilvēki: «Mēs jau sen ar to audzēšanas politiku esam auzās iebraukuši.» Taču uz publisku atklātību viņi nav gatavi – kādam līdz pensijai jānostrādā, citam ir vienkārši kauns atzīt, ka nodarbojas nevis ar zivju atražošanu, bet valsts pasūtītu nejēdzību.
Bez tautsaimnieciska efekta
Vārdos skops par šo programmu ir Latvijas autoritatīvākais ihtiologs Jānis Birzaks. Valsts vides institūtā BIOR viņš vada iekšējo ūdeņu nodaļu, tātad netieši pats pārstāv tos, kuri gūst labumu no visa šā pasākuma. Tomēr arī viņš atzīst: «Esmu ļoti skeptiski noskaņots. Man savulaik tika mācīts – ja šādas lietas dara, ir jābūt bioloģiskam vai ekonomiskam pamatojumam. Bet pie mums šajā jomā valda pilnīgs haoss.» Vairāk starp rindām nekā tiešā tekstā viņš pateicis publikācijā Zivju ielaišana Latvijas iekšējos ūdeņos resursu papildināšanai (līdakas piemērs). Tā atrodama Makšķernieku organizāciju sadarbības padomes mājaslapā. Zinātnieks analizējis statistikas datus par ūdenstilpēs ielaistajiem līdaku kāpuriem un līdaku nozveju (jau no pēckara laika), secinot, ka būtiska statistiska sakarība tur nav atrodama. Ja ūdenstilpē ielaistos līdaku kāpurus bezmaksas vakariņās uzreiz neapēd asarīši un pārējā zemūdens kompānija, tad vēlāk ar cilvēku mākslīgi izraisīto pārapdzīvotību tiek galā pati līdaka – kanibāle.
«Loģiski domājot, zivju ielaišanai būtu jādod tautsaimniecisks efekts nozvejoto un izmakšķerēto zivju tonnās gan jūras un piekrastes, gan iekšējos ūdeņos. Taču, analizējot pieejamos datus zvejas statistikā par sugām, kas visvairāk tiek mākslīgi atražotas un ielaistas, nākas secināt, ka veikto pasākumu efektivitāte ir visai apšaubāma.»
Laši roņiem un poļiem
Līdaka nebūt nav vienīgā suga, kuras neefektīvai atražošanai tiek izniekota nodokļu maksātāju nauda. Stāsts par lašiem ir vēl muļķīgāks, jo Latvijas zvejniekiem lašus zvejot faktiski ir aizliegts. Driftertīklus lietot nedrīkst cūkdelfīnu aizsardzības vārdā, savukārt tirgot nedrīkst, jo Baltijas lasī esot par daudz dioksīna. Rezultātā oficiālā laša nozveja kādreizējo 200 un vairāk tonnu vietā pašlaik ir viena divas gadā. Savukārt Polijai kaut kādā mistiskā veidā izdevies panākt izņēmumu attiecībā uz sevi, un tagad sanāk, ka Latvija dāsni finansē lašu mazuļu ielaišanu jūrā, bet labumu no tā gūst viena cita tauta un viena cita suga, proti: poļi un roņi. Institūts BIOR jau sen rekomendē atcelt driftertīklu aizliegumu, bet pagaidām bez sekmēm.
Šonedēļ Daugavā pie Mangaļsalas turpināts cits nesaimniecisks, bet starptautiski atbalstīts eksperiments. Tur ūdenī ielaisti 2000 storu mazuļi. Taču, izrādās, jau septiņdesmitajos gados mēģināts izveidot Baltijas storu populāciju, bet neveiksmīgi. Secināja, ka ekonomiska efekta nav un nebūs. «Tagad mēģinām to konstatēt pa otram lāgam,» atzīst kāds Neatkarīgās avots. Saimnieciska atdeve neesot sagaidāma arī no zušu vairošanas programmas, bet tas vismaz no vides un sugas saglabāšanas viedokļa esot lietderīgi. (Jautājums tikai par cenu. Pērn, jāatgādina, atklājās, ka Latvija stikla zušu mazuļus iepērk par četras reizes lielāku cenu nekā citas Eiropas valstis.) Iekšējos ūdeņos tiek laistas vēl citas zivju sugas, un, tā kā zveja faktiski ir noliegta, ūdeņos pat veidojas zivju pārprodukcija. «Nav vajadzības ne pēc zandartu, ne karūsu, ne karpu, ne brekšu atražošanas. Daba pati sevi veiksmīgi atražo. Jau kopš ledus laikmeta.»
Varbūt «nedarīt neko»
Labi ierullētā sistēma tomēr turpina darboties, un Jāņa Birzaka publikācijā minēts šāds pamatojums: «Zivju ielaišana tiek veikta, kad resursu izmantotāji vai krājumu pārvaldītāji uzskata, ka zivju resursi upē vai ezerā atrodas zem to potenciālās produkcijas. Latvijā to bieži nosaka sabiedrības vai sabiedrisko organizāciju pārstāvju viedoklis, bet ne bioloģiska vai saimnieciska nepieciešamība. Iemesli, kāpēc zivju resursi samazinājušies, parasti nav zināmi, nav zināms, vai tie patiesi ir samazinājušies.» Tas ir mājiens par ietekmīgajām makšķernieku organizācijām, ko netieši apstiprina arī Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta ierēdņa Jāņa Lagūna teiktais: «BIOR mums saka – resursi ir kārtībā. Savukārt makšķernieki – ka neko nevarot noķert. Saka – nav zivju, un vaino tajā valdību. Viņiem, laid, ko un kur gribi, vienmēr ir slikti.» Tāpēc tagad vietas, kur izlaist zivis, un sugas pat speciāli tiek saskaņotas ar makšķerniekiem.
Zivju politikas plānotājiem gan vairāk derētu ņemt vērā ihtiologa Jāņa Birzaka uzskatītās «ābeces patiesības». Zivju sabiedrību sastāvu un struktūru nav iespējams mainīt, kā resursu potenciālajam lietotājam iegribas; tā var būt ļoti dārga un neattaisnot izdevumus; zivju ielaišana jāplāno, tās efektivitāte jāpēta vai jāņem vērā citās valstīs veiktu pētījumu rezultāti; un visbeidzot nedrīkst tikt izslēgta iespēja nedarīt neko, pat neskatoties uz sabiedrības spiedienu.
