Pirms neilga laika sabiedrībā pārsteiguma bumbu iemeta uzņēmums Laima. Tas, tāpat kā Gutta, Staburadze un Staburadzes konditoreja, pieder kompānijai NP Foods, kuras valdes priekšsēdētājs paziņoja: norvēģu kompānija Orkla ir iegādājusies kompāniju NP Foods.
Vai Laima vairs nebūs nacionālā lepnuma sastāvdaļa? Vai neesam par daudz pārdevuši uzņēmumus, kas tradicionāli sniedz Latvijas smaržas, garšas un lepnuma paraugus? Vai līdz ar to mūsu ražojumi nezaudē savas latviskās īpašības?
Nē, tā nav, saka NP Foods valdes priekšsēdētājs Rolands Gulbis. Par to arī mūsu saruna.
– Laima nu ir pārdota.
– Precizēsim: tagad NP Foods grupai un tajā skaitā Laimai ir stratēģiskais investors – Norvēģijā bāzēta biržā kotēta kompānija Orkla. Var pat uzskatīt, ka ir beigusies privatizācija. Latvijā stratēģisko investoru ir maz, uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tos, kuriem ir finanses un pieredze šajā jomā. Protams, var runāt par tautiskumu, nacionālismu un citām lietām, bet ir tikai dažas valstis, kas dzīvo izolētā traukā, piemēram, Ziemeļkoreja. Kādreiz tāda bija arī Ķīna, un šīs valsts attīstība sākās tad, kad tā ielaida ārzemju kapitālu un sāka komunicēt ar apkārtējo pasauli. Krievija, izskatās, patlaban iet citā virzienā. Bet process, kurā strādā daudznacionāls kapitāls, ir ne tikai veselīgs, bet arī neizbēgams. Pēdējos piecus gadus kompānija piederēja latviešiem, un bija ļoti maz tādu cilvēku, kas ticēja, ka notiks attīstība. Bet pircējiem kopumā ir svarīgs kas cits, ne tas, kam pieder viena vai otra kompānija. Viņiem ir svarīgi, lai būtu lētāk, lai būtu ar mūžīgu derīguma termiņu un lai būtu supergaršīgi.
– Vai mēs šodien varam teikt, ka Laima ir latviešu lepnums, nacionālais uzņēmums, latviskuma reprezentācijas priekšmets? Varbūt tas jau ir norvēģu lepnums un prieks?
– Kad savulaik devos ārzemju komandējumos, kā dāvanu līdzi ņēmu Rīgas melno balzamu. Pēc tam bija šprotes. Tagad izdevies šajā groziņā ielikt arī Laimas konfektes. Bet ticiet man, tas nav viegli un lēti, tas patiesībā ir dārgi. Mēs būtu daudz vairāk nopelnījuši, ja atstātu visu, kā ir – salāpītus veikalus un vecā stila konfektes. Vidēji gada laikā izstrādājam ap 200 dažādus jaunus produktus gan vietējam, gan eksporta tirgiem. Esam radījuši Laima Exclusive sēriju – ar rokām darinātiem produktiem, kas ir pieejami ikvienam, ne tikai turīgiem cilvēkiem. Bet katrs no šiem produktiem maksā laiku, zināšanas, pieredzi. Šis Latvijas vektors nekur nepazudīs, Laima kā Latviju reprezentējošs simbols saglabāsies, un es nevaru iedomāties, ka notiktu pretējs process un Laimas fabrikas senās ēkas pēkšņi pārveidotu par private label ražotnēm. Pērkot, piemēram, Mercedes koncernu, pircēji neiedomāsies paziņot, ka sāks tur ražot KIA. Labs auto, tikai ar pilnīgi citu ideoloģiju. Ražošanas virzieni, ko esam attīstījuši, ir gana labi pat šādā makroekonomiskā situācijā, kāda patlaban ir Eiropā un pasaulē.
– Vai globālā konkurence kaut kādā veidā ir ietekmējusi Laimas esību tirgū? Šokolādi taču ražo gan lietuvieši, gan igauņi. Un veikalos redzam arī brūnu gardumu zilā iesaiņojumā – tā no Šveices laikam? Ir arī izslavētā beļģu šokolāde...
–Gan igauņi, gan lietuvieši nopērk gatavu šokolādi un salej to formiņās. Ja būtu striktāks iedalījums, viņi nedrīkstētu dēvēties par šokolādes ražotājiem, viņi varētu sevi saukt par šokolādes masas formiņās salējējiem. Bet, ja jūs papētīsiet to Šveices šokolādi ar zilo govi, tad uzzināsiet, ka tā jau sen ir Polijas šokolāde un ar Alpu pienu tai nav nekāda sakara. Pasaulē šokolādes vietā lielākoties ir salda masa, kam nedaudz piebērts kakao pulveris. Savukārt mēs iepērkam kakao pupiņas un no tām gatavojam īstu šokolādi. Mēs esam tādi kā mājražotāji, visu darām paši. Pasaulē tādu kā mēs paliek arvien mazāk. Tie, kuri izmanto šokolādes masu, ražo izstrādājumus, kas līdzinās cits citam. Ja jau brūna plāksnīte, nu tad sauksim to par šokolādi! Bet Laimas šokolāde ir īsta – mēs varam startēt arī Ķīnā, jo viņi saka: jūsu šokolādei ir citāda garša!Ziemeļeiropas tradīcijas, tās viņiem patīk, Laimas šokolāde nav nekāds marss vai snikers, kuriem garša vienāda...
– Tāds retro stils? Vecās ražotnes, koka karotes...
– Var saukt arī par vecām, taču mēs vairāk esam tradīciju glabātāji. Mēs šajās leģendārajās ēkās, kurās Laimas šokolādes ražošana jau norisinās vairāk nekā 144 gadus, ieliekam arī jaunas tehnoloģijas un iekārtas – sevišķi pēdējos trīs gados esam modernizējuši un efektivizējuši ražošanas procesus. Ja neinvestēsim, mūsu ražojumu cenas celsies, bet ir jāskrien, lai paliktu vismaz uz vietas.
– Grūti noturēt peļņas līmeni, ja reiz jāinvestē lielas summas.
– Peļņu noturēt nav viegli. Investējam arī ar ES līdzfinansējumu, un jāsaka, ka ieguldījumi mūsu vecās infrastruktūras atjaunošanā ir devuši tūlītēju efektu uzņēmuma finanšu rādītājiem. Savukārt mūsu zināšanas un pieredze ļauj konkurēt ar globālajiem saldumu monstriem.
– Kā jūs ietekmē Krievijas noteiktais embargo?
–Pašlaik tas mūs ietekmē pozitīvi. Vismaz par 30% vairāk eksportēts, salīdzinot ar pagājušā gada to pašu posmu. Protams, ar Krieviju ir tāpat kā ar bitēm: nekad neko nevar zināt – būsim embargo sarakstā vai nebūsim... Taču mums tur ir labi izplatītāji, ar kuriem strādājam vairāk nekā 20 gadus. Bet domāju, ka tādi uzmetieni kā 90. gados nav gaidāmi. Pat tad, ja ir embargo. Krievija no sava tirgus izmeta ukraiņu saldumus, un uz plaukta atbrīvojās vieta. Krievu oficiālā versija bija ne jau politiskā, bet gan – ukraiņu produkcijai zema kvalitāte. Tagad šī produkcija ir nopērkama pie mums. Eiropas Savienība (ES) atļāva – droši, bez ievedmuitas šos produktus ievest ES. Bet atveda tikai līdz mūsu lielveikaliem, līdz Berlīnei netika. Merkelei un viņas draugiem ir ļoti viegli pieņemt tādus Ukrainu atbalstošus lēmumus, kas skar mūs, nevis visu ES kopumā. Tāpēc man bija tāds priekšlikums: pieprasīt no Eiropas Savienības noteikt mūsu valstij buferzonas vai īpašās ekonomiskās zonas statusu. Domāju, ka mēs Eiropai esam vajadzīgi tikai kā buferzona. Kāpēc? Tāpēc, lai starp Berlīni un Maskavu kaut kas būtu un lai tie tanki, ja tādi būs, nestāvētu, piemēram, pie Berlīnes. Jā, tieši pie Berlīnes, nevis pie Briseles, kas patiesībā nekas nav. Francūži tēlo svarīgos, angļi izliekas par autsaideriem, bet faktiski visas Eiropas dzinējs ir Vācija. Es būšu ļoti izbrīnījies, ja ES pie mums kādreiz realizēs kādu nopietnu infrastruktūras projektu. Esmu pārliecināts, ka neko viņi te neliks iekšā, jo Berlīnes izpratnē šeit ir pelēka, krūmiem aizaugusi zona, kuras vienīgais uzdevums ir slāpēt krievu agresoru uzbrukumus. Sākumā mums, protams, bija doma: jā, ES te nopirkusi tirgu. Bet, atvainojiet, ko gan nozīmē astoņi miljoni baltiešu ar krītošu kapacitāti? Tirgus apjoma ziņā visa Baltija ir kā viena no Berlīnes priekšpilsētām. Te nav nekāda nopietna tirgus, ņemot vērā mūsu iedzīvotāju pirktspēju. Ik gadu no Baltijas valstīm izbrauc ap 60 000–70 000 cilvēku. Es saprotu, tāds ir mūsu liktenis – būt par buferzonu, bet tad maksājiet mums par to! Un ne tikai zemniekiem vien, bet visiem. Kāpēc lai tās rūpniecības nozares, kas te vēl palikušas, kaut ko nesaņemtu no ES? Mēs nodarbinām 1000 cilvēku, un tās ir 1000 ģimeņu, kurās ir vairāki cilvēki. Turklāt mēs maksājam nodokļus. Lai par to visu domā politiķi, ja viņi, protams, grib par to domāt.
– Lauki jau arī jāattīsta.
–Par to nav šaubu. Ja runājam par laukiem kā par Latvijas vērtību, tad runājam kultūrvēsturiskā izpratnē, un, ja tā, tad subsīdijas, kas paredzētas laukiem, atdodiet Kultūras ministrijai, lai tā šīs finanses dala atbilstoši kultūrvēsturiskajai izpratnei, nevis biznesa izpratnei. Katrs zemnieks, kam pieder vairāk nekā 350 hektāru zemes, patiesībā ir miljonārs.
– Jūsu uzņēmums ir bijis veiksmīgs – peļņa un apgrozījums aug, eksports arī, veras vaļā jaunu tirgu iespējas. Tieši pret veiksmīgajiem vēršas reiderisms?
– Paldies Dievam, taisnīgums ir uzvarējis, un netaisnība pret Laimu un Staburadzi ir novērsta.Tiesa ir pieņēmusi loģisku un pamatotu lēmumu, atceļot kontu apķīlājumu un tādējādi izbeidzot ļaunprātīgu mēģinājumu nelikumīgi pārņemt nacionāla mēroga uzņēmumus. Ceru, ka mūsu piemērs kalpos kā sūra mācība un būs pieredzes stunda ikvienam, lai radītu visus priekšnoteikumus drošai uzņēmējdarbības attīstīšanai Latvijā. Mēs esam spēruši pirmo soli, norādot uz mērķtiecīgām darbībām, kas vērstas uz, iespējams, ļaunprātīgu uzņēmumu iznīcināšanu, izmantojot reiderisma metodes. Par laimi, esam sadzirdēti, un Saeima 3. lasījumā ir pieņēmusi Civilprocesa likuma grozījumus, kas kaut daļēji, bet varētu pasargāt uzņēmumus no iespējamiem reideru uzbrukumiem. Mēs paļaujamies uz Latvijas likumdošanu, tiesvedības praksi un taisnīguma prezumpciju, ka turpmāk šādi agresīvi reiderisma mēģinājumi tiks novērsti pirms uzņēmuma darbības paralizēšanas. Uzskatu, ka valsts atbildīgajām institūcijām ir jāpievērš pastiprināta uzmanība un aktīvi jārīkojas, lai novērstu atsevišķu personu mēģinājumus negatīvi ietekmēt vietējo un ekonomikai būtisku uzņēmumu pastāvēšanu, kā tas bija mūsu gadījumā. Bet šādā situācijā var nonākt jebkurš. Tas ofšors, kas vērsās pret mums, ir reāls ASV reģistrēts ofšors, kuru, kā var nojaust, Latvijā pārstāv mūsu vietējie bāleliņi, kuriem izdotas kaut kādas savādas pilnvaras bez personu kodiem, bez nekā. Šis ofšors nekad nav bijis ne Laimas, ne NP Foods akcionārs. Mums nav bijuši nekādi saimnieciski darījumi nedz ar minēto ofšoru, nedz ar to saistītām kompānijām. Taču, par spīti tam, mūsu konti tika apķīlāti, balstoties uz ārzonā reģistrēta ofšora prasību. Tas nav pareizi!
– Tad jāmaina likumi?
–Jā, noteikti, ir jāsakārto juridiskā vide, lai uzņēmumi Latvijā varētu justies droši. Mēs esam vērsušies pie valsts augstākajām amatpersonām, Latvijas Republikas Saeimas, lai sakārtotu un risinātu šo jautājumu un maksimāli izslēgtu iespēju šādā situācijā nonākt citiem Latvijas uzņēmumiem, kas dod ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā. Tikām sadzirdēti tikai pēc atkārtota līdzīga notikuma. Tikām aicināti uz Saeimas Juridisko komisiju, kur biju pārsteigts par sākotnējiem secinājumiem, ka likumā problēmu nav, problēma esot to piemērošanā praksē. Kā tas var būt? Ja likums ir izstrādāts kvalitatīvi, tad nevar būt šādu iespēju interpretēt to un izmantot savtīgiem nolūkiem – graujot uzņēmumu reputāciju un paralizējot to darbību! Otra būtiska problēma Latvijā ir tā, ka mūsu tiesu sistēma nav gatava šādiem reiderisma uzbrukumiem, lai gan tie nav retums. Pēdējo gadu laikā ir bijuši vairāki reiderisma mēģinājumi pret dažādiem Latvijas uzņēmumiem, tikai par tiem, iespējams, skaļi nav runāts, un tie jau sen ir bankrotējuši nezināšanas un nespējas pretoties dēļ, vai arī tāpēc, ka no atbildīgajām institūcijām nav laikus saņemta palīdzība. Par laimi, tas nav mūsu gadījums! Prasība pret mums jau pašā saknē bija absurda. Ārzonās reģistrēts ofšors ar nezināmu izcelsmi, interpretējot Latvijas likumus sev vēlamā virzienā, iespiež stūrī nacionāla mēroga Latvijas uzņēmumu ar 1000 strādājošajiem, turklāt izdara to tā, ka viss ir it kā likumīgi. Balstoties uz tiesneses lēmumu, kurai, šķiet, nav radušās nekādas aizdomas par iespējamu reiderisma shēmu, kas vērsta pret vadošo nozares flagmani, tika apmierināta ofšora prasība. Turklāt prasības nodrošinājums bija nevis kāds no mums piederošajiem nekustamajiem īpašumiem, kas atrodas Rīgas centrā, bet gan kontu apķīlāšana piecu miljonu eiro apmērā pa visiem koncerna uzņēmumiem, radot totālas problēmas... Kur loģika? Kaut kāds ārzonā reģistrēts ofšors, iespējams, tiek augstāk novērtēts nekā uzņēmums, kas Latvijā darbojas vairāk nekā 144 gadus, turklāt ir viens no lielākajiem darba devējiem un nodokļu maksātājiem valstī. Pret šo absurdo situāciju jācīnās nācijas vārdā. Mēs taču neesam nekāds dārza rūķīšu ražotāju kantoris…
– Vai tas, ka ienācis spēcīgs stratēģiskais investors, palīdzēs jūsu cīņā ar reiderismu?
– Ir svarīgi saprast, ka Latvijā no reiderisma nav pasargāts neviens, pat ne Latvenergo vai airBaltic. Taču, ja paskatāmies uz koncerna Orkla radurakstiem un vērienīgumu, tad – o, jā, tas ir ārzemnieks, mums tajā jāieklausās. Norvēģi nāk ar nopietnām investīcijām, un viņus kā īpašniekus nevarēs ignorēt. Tādā ziņā jūtamies labāk un drošāk, jūtamies vairāk pasargāti.
Pilnu interviju lasiet šīsdienas Neatkarīgajā.
