Divpadsmitās Saeimas deputātu kandidāti Jānis ĀDAMSONS (Saskaņa) un Kārlis ŠADURSKIS (Vienotība) sarunājas par drošību.
– Ko vērta bija šī ārkārtas, 11. Saeima? Kādi «ārkārtas» augļi no tās tika Latvijas parlamentārismam?
Kārlis Šadurskis: – Skatoties uz 10. Saeimas atlaišanu no laika distances, jāsaka, ka oligarhu atstumšana no varas bija vairāk lozungs nekā patiess mērķis. Manuprāt, Reformu partijas izveides nolūks bija – apgādāties ar transportlīdzekli no Valsts prezidenta kancelejas uz Latvijas Republikas Saeimu. Varbūt daži personāži tika no varas atstumti, bet viņu nauda – ne. Lai arī galvenais ir noņemt no politikas oligarhu naudu. Turklāt nekas nemainījās ar partiju finansējumu, partiju atkarību no saviem sponsoriem saistītajā normatīvajā bāzē. Pamatmērķis netika sasniegts.
Jānis Ādamsons: – Desmitās Saeimas atlaišana un slavenais rīkojums Nr. 2 bija tīrākā veida provokācija. Noziegums pret mūsu valsti. Tāds ir mans viedoklis. Attiecīgi bijušais valsts prezidents būtu jāsauc pie kriminālatbildības par valsts apvērsumu. Tas, ko Šadurska kungs sauc par transportlīdzekli nokļūšanai Saeimā, faktiski nozīmē varas sagrābšanu. Saeima jāatlaiž, ja tā nav rīcībspējīga. Manā uztverē 10. Saeimas atlaišanas mērķis bija – sagrābt valsts varu.
K.Š.: – Viena piebilde. Finanšu ministrs Andris Vilks tieši rīkojuma paziņošanas brīdī bija aizbraucis uz Ameriku tirgot Latvijas vērtspapīrus. Varam tikai minēt, cik miljonus latu vai eiro mēs zaudējām tāpēc, ka valstī bija nestabilitāte – atlaists parlaments. Bet – bija arī pozitīvs moments. Proti – Zatlera kungs no sava urrāprojekta mērkaķa ātrumā uztaisīja partiju, kuras frakcija izjuka vēl pirms izveidošanas. Zināmā mērā tas atvēsināja Latvijas sabiedrības attieksmi pret ātras laimes solītājiem. Sudrabas kundze brauc pa tām pašām sliedēm, bet, ja nebūtu bijis Zatlera fiasko, tad viņas partijas reitings šobrīd, iespējams, būtu lielāks.
J.Ā.: – Es gan šeit paralēles nevilktu. Bet, ja runājam par, kā viņa saucās – «tiesiskuma un reformu koalīciju», tad manā uztverē reformas tieši tur, kur tās bija vajadzīgas visvairāk (drošības spēkos, bruņotajos spēkos policijā, izglītībā…), nav pat mēģināts īstenot.
– Vai no 11. Saeimas tiešām nav nekāda sausā atlikuma?
J.Ā.: – Sausais atlikums ir tāds, ka nomainījās aizsardzības ministrs. Esam tikuši vaļā no viena liela urrāpatriota.
K.Š.: – Aizsardzības ministram ir jābūt Latvijas patriotam.
J.Ā.: – Obligāti. Taču bez auseklīšu kratīšanas jāpadara arī kādi reāli darbi. Divi ministri runā par to, ka jāatjauno Zemessardze. Jautājums – kāpēc tā bija jāiznīcina?
K.Š.: – Es nepiekrītu tam, ka Zemessardze būtu tikusi likvidēta. Turklāt mums ir jauns likums par Zemessardzi, kur zemessarga statuss definēts daudz precīzāk un ir daudz tuvāks regulāro bruņoto spēku personāla statusam.
J.Ā.: – Pirms pašām vēlēšanām 11. Saeima pieņēma likumu, ka aizsardzībai tiek veltīti 2% no IKP. Tieši Saskaņa bija tā, kas iebilda pret to, ka tiek noteikta šī principa ieviešanas «trepe». Un, lai cik dīvaini būtu, tieši Saskaņas deputāti vēl pirms visām krīzēm aicināja valdību cīnīties un panākt šos divus procentus. Varam pirms vēlēšanām pieņemt kaut simt un vienu likumu, bet neaizmirsīsim, ka 2001. gadā tika pieņemts analoģisks dokuments. Parakstot līgumu par iestāšanos NATO, mēs apņēmāmies turēt aizsardzības budžetu 2% no IKP. Varbūt pirms nākamajām vēlēšanām atkal taisīsim likumu par 2%...
K.Š: – Jāni, tas skan brīnišķīgi, bet no savas pieredzes iepriekšējās saeimās es atceros, ka visos budžeta paketes likumos, kur bija runa par ļoti labiem Saskaņas piedāvājumiem – palielināt veselības, palielināt izglītības budžetu... – kā finanšu avots lielākoties bija norādīta aizsardzība.
J.Ā.: – Atbilde ir ļoti vienkārša: tāpēc, ka tos 2% var reāli ieviest kaut vai rīt. Taču neviens diemžēl nevar atbildēt, kā tie tiks izlietoti.
K.Š.: – Ministrs ir pietiekami daudz izteicies par to, kur tie tiks izlietoti. Novērošanas sistēmas, infrastruktūra…
J.Ā.: – Labāk nevajadzēja šo tēmu aizskart. Tāpēc, ka, runājot par radariem, par pretgaisa zenītieročiem, koncepcija valdībā tika pieņemta jau 1995. gadā. Jautājums – kāpēc divdesmit gadu laikā praktiski nekas nav izdarīts?
K.Š.: – Pirmkārt, pirms divdesmit gadiem droši vien runāja par pilnīgi citām tehnoloģijām. Manuprāt, aizsardzībai domātā nauda noteikti ir jāiegulda arī Latvijas austrumu robežas reālā nospraušanā, videonovērošanas sakārtošanā…
J.Ā.: – Savukārt šī koncepcija tika aizstāvēta jau 1994. gadā. Robežsardzes attīstības koncepcija paredzēja pilnīgu nodrošinājumu. Nepieciešamās izmaksas, kuras tika paredzētas (kopā ar lidaparātiem, kuģiem...), bija tikai nieka 47 miljoni latu. Šobrīd esam iztērējuši ap 120 miljoniem. Bet – nav pat puses no tā, ko vajadzētu. Tas pats ar pretgaisa aizsardzību. Aizsardzībai esam devuši miljonus, bet tie tērēti absolūti idiotiski…
K.Š.: – Tā es gan nevarētu teikt… Vismaz jūras novērošanas sistēmas ir nodrošinātas.
J.Ā.: – Kolektīvo darbu – jūras novērošanas sistēmu koncepciju – man bija gods aizstāvēt 1992.–1993. gadā. Puikas malači, ka to īstenojuši. Cepuri nost!
Mani, Kārli, tracina pazaudētās iespējas un pazaudētais laiks. Ādažos, kaut izgāzti miljoni, vienā istabiņā dzīvo 12 karavīru. Nav kur drēbes pakārt. Mani mācīja ļoti elementāri: pirms prasīt no padotā, apģērb viņu, paēdini un apmāci. Vēl. 2011. gada Valsts kontroles atzinums par Aizsardzības ministriju. Medikamentu iepirkums par 300 tūkstošiem latu: 30. novembrī iepirkts, 31. decembrī norakstīts. Tāpēc, ka beidzies termiņš.
Par mobilizāciju Latvijā atbild četras meitenes. Kad sāc uzdot elementārus jautājumus: vai esat apzinājušas, kur katrs atrodas, tad atbilde ir: «Nē!» Četras meitenes nevar tikt ar šīm funkcijām galā. Savulaik mums bija Baltbats. Tagad visi runā – vajag to atjaunot. Bet kāpēc tad to likvidēja?! Un vēl mani tracina miljoni, kas tika tērēti ne tiem mērķiem. Es nesaku, ka nevajag celt sporta halles, bet tas, ka Ādažos karavīriem nav sporta zāles, ir stulbi.
– Jūs runājat par atsevišķo. Bet ģenerālis Kārlis Krēsliņš nesen rakstīja, ka problēma pastāv plašākā kontekstā. Viņš rakstīja, ka Latvijā nav droši, jo mums nav drošības kā politisko, ekonomisko, militāro un sociāltiesisko pasākumu sistēmas, un arī aizsargāti mēs būsim tikai tad, kad sakārtosim savu aizsardzības sistēmu, pildīsim NATO valsts pienākumus un dosim aizsardzības budžetam 2% no IKP. Tātad – drošības ziņā esam nekvalitatīva valsts?
J.Ā.: – Pilnīgi pareizi. Bet man ir gandarījums, ka politiķi, kuri visu laiku bļaustījās, ka mums šeit vajag NATO bāzes, beidzot sapratuši, ka jebkurš Latvijas karavīrs ir NATO karavīrs, ka jebkura mūsu bāze ir NATO bāze. Man ir gandarījums, ka AM ir piekritusi militāri patriotiskās audzināšanas nepieciešamībai. Un tam, ka mūsu armijas pamats ir speciālo uzdevumu vienības. Bet mani tracina tas, ka mums uz vienu karavīru ir trīs ar pusi apgādnieku, un tas, ka 20 gadi aizgājuši kaķim zem astes.
K.Š.: – Par tiem 2% Krēsliņam var piekrist, bet šobrīd ne tuvu visas NATO dalībvalstis paredz savos izdevumos 2% IKP aizsardzībai. Labi, ka mums ir šī apņemšanās, labi, ka ir likums, un es ceru, ka spēsim tos 2% panākt ievērojami agrāk nekā 2020. gadā.
Taču drošībai ir arī daudz citu aspektu. Piemēram – ekonomiskā drošība. Mums ir bijusi pārlieka paļaušanās uz Krievijas tirgu. Tie uzņēmēji, kas likuši visas olas vienā grozā, tagad, protams, ir vai nu cietēji, vai atrodas nopietna riska priekšā. Mums jādiversificē savs eksporta tirgus tā, lai riski būtu minimāli. Un nopietni jāizvērtē arī Krievijas kapitāla ieplūšana Latvijā.
– Es uzskatu šādus riskus par prognozējamiem un nesaprotu, kāpēc Latvijā vēl nav tiem adekvātas drošības sistēmas.
J.Ā.: – Minimālās valsts aizsardzības spējas nav laika posms, kurā pie mums atlidos vieni, otri vai trešie… Tā ir valsts spēja aizsargāt savus pilsoņus krīzes situācijā. Nepagāja ne pārdesmit gadu, kamēr Latvijas politiķi saprata, ka drošība nav tikai policisti, nav tikai karavīri, bet arī ekonomika, arī finanses…
K.Š.: – Viens aspekts, kur es jums piekrītu un kurš man liecina, ka ar mūsu drošību nav viss kārtībā, ir attieksme pret tādām organizācijām, kas ir klaji naidīgas Latvijas Republikai. Te es pirmām kārtām domāju Latvijas Krievu savienību. Darbība pret nacionālo drošību, kara kurināšana, terorisma atbalstīšana, kontakti ar tā saukto Krimas pašreizējo pašpārvaldi un teroristiskajām organizācijām Austrumukrainā…
– Ja ir tiesisks, kvalificēts pamats ņemt šīs organizācijas pie dziesmas, vajag ņemt. Ja nav pamata, tad koalīcija mēģina uzdot savas vēlmes par valsts principiem. Vai mūsu drošības orgāni, jūsuprāt, rīkojas neadekvāti?
K.Š.: – Esmu priecīgs, ka Drošības policija sākusi rīkoties, es teiktu, adekvāti. Par teroristu atbalstīšanu, ieroču nelikumīgu glabāšanu un lietošanu ierosināti kriminālprocesi. Bet domāju, ka tas bija jādara daudz agrāk. Un domāju, ka arī pret kūdītājiem, tādiem kā Lindermana kungs, Ždanokas kundze un Mitrofanova kungs, būtu jāvēršas arī ar juridiskiem līdzekļiem. Jo tā vairs nav politiskā darbība.
J.Ā.: – Runājot par iekšējo drošību, viena no lielākajām kļūdām ir tā, ka mums ir 13 operatīvās darbības subjekti. Mazai valstij tas ir par daudz. Otra kļūda, kas savulaik tika pieļauta, ir tā, ka savulaik nošķīra izlūkdienestu un pretizlūkošanu. Biju iekšlietu ministrs un zinu, cik operatīvi un ātri varējām atrisināt problēmas tad, kad izlūkošana un pretizlūkošana bija zem viena jumta. Šobrīd, pateicoties šai plaisai, sadarbība ir nožēlojama.
– Vienotība savu priekšvēlēšanu programmu, varētu teikt, sāk ar drošību. Bet – Saskaņa savā programmā neuzskata par vajadzīgu drošības faktoru īpaši izcelt. Visai atšķirīga pozicionēšanās.
J.Ā.: – Tāpēc, ka esam noguruši par to runāt. Visi mūsu priekšlikumi, kuri skar drošību, pēdējo pārdesmit gadu laikā nav mainījušies.
K.Š.: – Pirms gada mums ne sapņos nerādījās tas, ka drošības jautājums gūs tik augstu prioritāti. Šobrīd drošība nenoliedzami ir galvenā, es teiktu, visas pasaules, ES un Latvijai lojālo partiju (tai skaitā Vienotības) prioritāte. Jo tas ir jautājums: vai mēs nonāksim līdz trešajam pasaules karam vai nē. Es ļoti ceru, ka ne.
Bet saistībā ar partiju Saskaņa un Ādamsona kunga izteikumiem par drošību es redzu diezgan lielu plaisu. Jo, piemēram, Nila Ušakova piedalīšanās valodas referendumā nebija sevi cienoša politiķa rīcība. Argumentācija: krievi apvainojušies, viņš ir apvainojies… – tas varbūt piedienētu kādam skatuves māksliniekam, bet ne politiķim. Jo, nedod dievs, Ušakova kungs vēlreiz apvainosies un aicinās pēc Doņeckas tautas republikas parauga dibināt te Latgales tautas republiku. Jo, lūk, krievi Latgalē ir ļoti apvainojušies. Nopietnam politiķim tas ir nepieļaujami. Saskaņai ir ļoti grūti runāt par drošību, vienlaikus neapvainojot savu līgumattiecību partneri Putina kungu. Tāpēc Saskaņai, cenšoties iztapt savam elektorātam, jāstājas ļoti platā špagatā. Tik platā, ka to jau ir grūti izdarīt. Tāpēc es nebrīnos, ka Saskaņas programmā par drošību ir ļoti maz.
J.Ā.: – Kā jau teicu – gan mana, gan Saskaņas attieksme pret drošību nav mainījusies pēdējos 20 gadus. Turklāt – krieviem neapšaubāmi ir par ko apvainoties. Un man ir ļoti žēl, ka mums Latvijā nav tādu analītiķu, kuri spēj paredzēt iespējamo situācijas attīstību pēc tā vai cita notikuma. Nav, jo analītiskie dienesti tur, kur tiem bija jābūt, ir likvidēti.
K.Š.: – Tās ir tehniskas detaļas. Paliksim politiskā līmenī. Man ir pāris jautājumu. Kāpēc Saskaņa bija pret Krievijas agresijai pret Gruziju veltīto Saeimas rezolūciju 2008. gadā?
J.Ā.: – Tāpēc, ka agresors, saskaņā ar Eiropas Komisijas atzinumu, bija Gruzija.
K.Š.: – Otrs jautājums: kāpēc Saskaņa jau šajā Saeimā bija pret Krievijas agresijas nosodīšanu Ukrainā?
J.Ā.: – Ļoti labs jautājums. Saskaņai bija sagatavota rezolūcija. Bet Saeimas vairākums pieņēma antikrievisku rezolūciju…
K.Š.: – Antikrievisku vai antiputinisku? Nejauksim šīs divas lietas.
J.Ā.: – Tur bija runa par Krieviju. Tur nebija ne vārda par Putinu. Bet mēs piedāvājām (līdz Krimas aneksijai vēl bija pietiekami ilgs laiks): nekavējoties izmeklēt, kas šāva maidanā; lai nepieļautu to, kas notiek Doņeckā un citur, nekavējoties uzsākt pārrunas par izmaiņām konstitūcijā (neuzsverot federalizāciju, bet pastāvot uz Ukrainas nedalāmību). Jo slikts miers ir daudz labāks par karu. Vēl, lai nepieļautu asinsizliešanu, mēs piedāvājām ievest Ukrainā ANO karaspēku.
K.Š.: – Ļoti labi zinot, ka ANO Drošības padomē Krievijai ir veto tiesības.
J.Ā.: – Mani neinteresē, ko domā Krievija, Vašingtona… Jautājums ir par mūsu pozīciju.
Bet runājot par mums – visi esam baigi foršie džeki. Tikai nez kāpēc pieļaujam to, ka amatos nonāk tiem pilnīgi nepiemēroti cilvēki. Profāni. Man nav problēmu ar Kristovski vai Pabriku, bet – viņi bija ļoti slikti aizsardzības ministri.
K.Š.: – Es domāju, ka Kristovskis bijis līdz šim labākais aizsardzības ministrs. Viss mūsu sagatavošanās darbs, lai iestātos NATO – tas bija Kristovska laiks. Un domāju, ka bez NATO Krievija jau 2008. gadā būtu taisījusi savu eksperimentu nevis Gruzijā, bet Latvijā.
Man ir vēl trešais jautājums. Kāpēc no Saskaņas ievēlētais Eiropas Parlamenta deputāts Andrejs Mamikins darbojas kā Putina advokāts un aicina atcelt sankcijas pret Putinu?
J.Ā.: – Mamikina darbību man grūti komentēt, jo es to nepārzinu. Bet es arī esmu par to, lai sankcijas tiktu atceltas. Jo citādi mēs dabūsim uz kakla globālas problēmas.
K.Š.: – Ja atcelsim sankcijas, vai ES, ASV ir kādas citas sviras, lai ietekmētu agresoru, kurš mēģina paplašināt savu teritoriju uz kaimiņvalsts rēķina?
J.Ā.: – Ja jūs domājat Krimu, Krima neapšaubāmi tika anektēta. Taču Rietumu speciālisti, piemēram, ASV specdienestu veterānu asociācijas prezidents Rejs Makgoverns, liecina, ka Krievijai sākotnēji nebija nodoma anektēt Krimu. Ja runājam par Latvijas nacionālo drošību, tad neaizmirsīsim, ka arī Krievijai ir sava nacionālā drošība. Krievija, manuprāt, baidījās no tā – ja Krimā nebūs Krievijas, tad tur būs amerikāņu karakuģi.
– Vienotības programmā rakstīts: «panākt ilgstošu NATO klātbūtni Latvijā». Man tas liekas saprotams tā – stiprinām sevi kā dalībvalsts. Abreviatūrai NATO nav sava karaspēka. NATO – tas ir nacionālo valstu karaspēks. Mani nepamet sajūta, ka gribam justies droši uz citu rēķina.
K.Š.: – Mēs negribam drošību uz citu rēķina. Un Latvijas karavīri NATO vajadzībām var dot ļoti daudz. Bet Latvija nekad nevarēs nodrošināt pietiekamu skaitu militārpersonu, kas var ilgstoši aizstāvēt savu teritoriju. Tāpēc kooperācija šeit ir ļoti svarīga. Runājot par NATO klātbūtnes palielināšanu Latvijas telpā, tās, jebkurā gadījumā, ir ātrās reaģēšanas vienības, tas ir dažādu NATO valstu kontingents, kas atrodas šeit dažāda veida mācībās, tā ir gaisa patrulēšana... Putina režīmam jāsaprot, ka, mēģinot atkārtot Ukrainas avantūru Latvijā, viņš nošaus ne tikai latviešus un Latvijas krievus, bet arī amerikāņus, vāciešus, britus un citu rietumvalstu pilsoņus. NATO klātbūtnes palielināšanai Baltijas telpā ir viens mērķis: likt Putinam saprast, ka piektais paragrāfs strādā un – nemaz nemēģini! Man liekas būtiski, ka gan Obamas vizīte Igaunijā, gan Merkeles vizīte šeit – tie nav žesti, lai paturētu latviešiem rociņu un sacītu: «Nebaidieties!» Tie ir signāli Putinam – nemēģini! Pēc Velsas samita ir skaidrs: ja kaut kas, nedod dievs, notiek, tad šeit vairs nav vajadzīgs politisks lēmums, šeit pietiek ar NATO bruņoto spēku komandiera Eiropā ģenerāļa Brīdlova pavēli.
J.Ā.: – Pēc Vācijas kancleres vizītes mūsu augstākās amatpersonas paziņoja, ka nepieciešamības gadījumā Vācija aizstāvēs mūsu valsts austrumu robežu. Tā ir spekulācija. Runājot par drošību – mums ir jāmaina militārā doktrīna. Saskaņai ir piedāvājums šim blokam. Nevar būt, kā ceram tagad – pusotrs tūkstotis mūsu karavīru tiks galā ar visām problēmām.
K.Š.: – Sāksim ar to, ka nevis 1500, bet trīs reizes vairāk.
J.Ā.: – Izziņojiet kaujas trauksmi, un paskatīsimies, cik viņu reāli ir. Ir jāmaina gan domāšana, gan doktrīna, un, pats galvenais, amatos ir jābūt kompetentiem cilvēkiem. Ticēt NATO – ar to nepietiek. Sākam ar sevi. Mana un ne tikai mana pārliecība ir, ka diemžēl deviņdesmito gadu vidū mūsu armijas kaujasspēja bija lielāka nekā šobrīd. Un es šaubos, vai Krievija pat hipotētiski apsver to, ka viņiem vajadzīga Baltija. Bet baidīt ar krieviem pirms katrām vēlēšanām ir parocīgi. Jo, kamēr visi baidīsies, es paņemšos pa tavām kabatām.
– Kas ir galvenais, kas drošības dēļ jāveic 12. Saeimai?
K.Š.: – Sabiedrības nevienlīdzība ir ārkārtīgi liels nedrošības avots. Sabiedrība, kuras lielā daļā valda nabadzība, ir viegli manipulējama, ietekmējama. Piemēram, nabadzība Latvijas austrumu pierobežā un tās veicinātā nodarbošanās ar kontrabandu rada ļoti vieglu mērķi Krievijas specdienestiem. Vienotība piedāvā nākamos četrus gadus celt minimālo algu ik pa 40 eiro gadā. Otrs – neapliekamā minimuma diferenciācija. Atbalsts ģimenēm ar bērniem. Ēnu ekonomikas ierobežošana. Tagad persona saņem 500 eiro, no kuriem 320 ir legāli, bet pārējais aploksnē. Ja minimālā alga būs 480, nebūs jēgas šmaukties 20 eiro dēļ. Tas iznesīs daļu algas no pelēkās zonas un darbosies labāk nekā progresīvais ienākuma nodoklis, ko piedāvā sociāldemokrāti.
Turklāt jāprecizē normatīvie akti, lai gan pilsoņiem, gan tiesu sistēmas funkcionāriem būtu pilnīgi skaidra robeža starp uzskatu brīvību, politisku darbību un valsts drošības apdraudējumu.
Protams, straujāk, nekā likumā noteikts, jāpalielina finansējums aizsardzībai. Investīcijas aizsardzības jomā jāplāno ļoti rūpīgi. Es gribētu likt lielāku akcentu uz austrumu robežas nostiprināšanu. Protams, radaru iekārtas un infrastruktūra, lai ātrās reaģēšanas spēkus, ja tādiem būs Latvijā jāierodas, šeit sagaidītu viss, kas vajadzīgs kaujas uzdevumu veikšanai.
J.Ā.: – Es ceru, ka beidzot arī kinologi uz austrumu robežas sāks saņemt kompensācijas, kuras nevaru dabūt cauri jau divus gadus. Vienotības frakcija vienmēr balso pret. Tas prasa tikai 140 000 eiro.
K.Š.: – Bet, Jāni, vai jums nešķiet, ka nav vairs tie laiki, kas bija aprakstīti grāmatā Četri tankisti un suns? Droši vien šodien robežas novērošanai ir citi līdzekļi.
J.Ā.: – Kārli, aizbrauciet uz robežu un satiecieties ar robežsargiem. Mūsu pieeja rīcībai ir ļoti vienkārša. Bagātā valstī bagāti iedzīvotāji. Līdz ar to bažas par drošību zināmā mērā atkrīt. Viens no pirmajiem darbiem – progresīvais ienākuma nodoklis. Samazināt PVN medikamentiem, pārtikai, attīstības bankas izveide. Sociālā bloka jautājumu risināšana. Četru gadu laikā algas spēka struktūrās var dubultot bez jebkāda sasprindzinājuma un zobu sāpēm.
Jāveic normāls audits visās spēka struktūrās. Jāveic visu spēka struktūru reorganizācija. Piemēram, Latvijā par drošību uz ūdens atbild piecas ministrijas. Un – mēs te nemaz nerunājām par iecirkņu inspektoriem, kuru nav. Par nepilngadīgo lietu inspektoriem, kuru uz 119 novadiem mums ir 97 cilvēki. Jāgādā par efektīvu drošības sistēmu. Pamatu pamats – Nacionālās drošības akadēmijas izveide.
