Labs pedagogs. Katrs tā raksturojumā ietvers savas kvalitātes un īpašības, taču noteikti visi būs vienisprātis, ka tam ir jābūt aicinājumam – strādāt ar bērniem. Par to pārliecināta arī Līvānu novada Rudzātu vidusskolas pieredzējusī skolotāja Veneranda Spriņģe, gan viņas krietni jaunākais kolēģis Sandris Skarainis.
Prasības pret skolēniem...
Matemātikas skolotāja V. Spriņģe skolā strādā jau 30 gadu, un viņas darbs novērtēts ar piekto – augstāko – kvalifikācijas pakāpi. Viņas skolēni pērn guvuši atzinību un godalgotas vietas dažādās matemātikas olimpiādēs, un šie rezultāti bijis viens no priekšnoteikumiem Rudzātu vidusskolas iekļūšanai Draudzīgā aicinājuma skolu reitingu augstajā – trešajā – vietā. Pateicībā par paveikto, V. Spriņģe šogad saņēma Līvānu uzņēmēja, mecenāta Daumanta Pfaforda izcilības balvu.
«Prieks, protams, par atzinību un naudu, tomēr varu apgalvot droši – ne jau tāpēc strādāju skolā. Esmu šeit tāpēc, ka man šis darbs patīk,» teic V. Spriņģe, kura pat pēc sešām stundām piektdienas pēcpusdienā spēj omulīgi smaidīt. Lai arī stundas beigušās, mazajā darbistabā blakus kabinetam ik pa laikam veras durvis un galvu pabāž kāds audzēknis, lai apvaicātos par kontroldarba rezultātiem vai palūgtu apskatīt savu izlaboto darbiņu. V. Spriņģe uzsver, ka minūtes šajā darbā nevar skaitīt – ir svarīgi ielikt labus pamatus, un tas nozīmē arī pastrādāt ar skolēniem pēc stundām: «Tas, ka varu un man iznāk, bērnam ir vislabākais stimuls! Kā viņš atplaukst! Arī vērtējums ir ļoti svarīgs – tikai ne iedāvināts, bet nopelnīts!» Arī starp viņas audzēkņiem esot pa kādam nesekmīgajam, ar kuriem tad nodarbojoties pēc skolas gada beigām. Varbūt viņi nespējot tik, cik pārējie, taču savs minimums jāapgūst. Arī četrinieks ir jānopelna. Un no tā V. Spriņģe neatkāpjoties – prasībām jābūt!
...un sevi
Arī pret sevi, viņa piebilst. Varētu jau novadīt stundas un doties mājās, un nesatraukties. Bet nevarot! Jā, varētu arī nerīkot eksakto zinātņu nometni, kas jau otro gadu notiek ar uzņēmēju atbalstu. Taču tā tika radīta, lai mudinātu novada jauno paaudzi vairāk interesēties par dabas zinātnēm. «Bērniem patīk darboties, nevis sēdēt un rakstīt. Bez sausiem skaitļiem un diagrammām, protams, arī nevar iztikt, bet tos var pasniegt dažādi. Jācenšas uzdevumu pagriezt tā – caur paša skolēna prizmu, tekstu pārveidot tā, lai tas viņu uzrunā,» savu stratēģiju skaidro V. Spriņģe.
Tam, ka zināšanas eksaktajos priekšmetos valstī kopumā ir vājas, pie vainas esot paši skolotāji! Problēma esot tā, ka vidusskola ir atrāvusies no pamatskolas, jo – ja bērnam, aizejot uz ģimnāziju, jāsāk viss no nulles, tad tas nav normāli. Iespējams, ka pedagogs lielās slodzes dēļ ne vienmēr spēj labi sagatavoties stundai vai arī neprot nolaisties līdz bērnam. Katra klase taču atšķiras, katrai vajadzīga cita pieeja.
Vaicāta par audzināmo klasi, V. Spriņģe atsmej, ka turoties pie atziņas – skolotājam jāspēj skriet bērniem pa priekšu, nevis no muguras. Re, skolā esot krietni jaunāki kolēģi, kam tas lieliski padodas!
Īstajā vietā
Viens no šiem jaunajiem Rudzātos ir Sandris Skarainis, kurš trešo gadu māca angļu valodu un jau saņēmis atzinību par skolēnu lieliskajiem rezultātiem centralizētajos eksāmenos. Pats atzīst, ka par savu nonākšanu klases priekšā joprojām esot pamatīgi pārsteigts. Kad pēc vidusskolas aizgājis mācīties uz frančuangļu filologiem, ne pat mazāko procenta simtdaļu nepieļāvis, ka būs skolotājs. Vairāk sliecies uz tūrisma pusi, kur valodu prasmes ir liels pluss. Bet noticis tā: pirms trim gadiem augusta vidū pēkšņi atskan telefona zvans: kādi esot nākamā gada plāni? Sandris atbildējis, ka tādu neesot. Lūk, esot piedāvājums! Varbūt gribot pamācīt skolā angļu valodu? Šoks esot bijis pamatīgs – kāda skola, kāds skolotājs! Viņam taču nervi to neizturēs! Pats tikko kā no skolas sola, zinājis, kādi dārgumi dažkārt mēdz būt bērni. Un šobrīd tie ir vēl grūtāk savācami nekā viņa skolas gados. «Taču – tad padomāju: kāpēc nenoriskēt? Ja tā nebūs mana vieta, to uzreiz sajutīšu. Un tas ir tiesa, to tagad visiem saviem draugiem, kas gatavojas kļūt par skolotājiem, saku – ja tas būs tavs, uzreiz sapratīsi, ja ne – pēc nedēļas jau posīsies projām. Banāli skan, bet tas reāli ir aicinājums!» pārliecināti pauž S. Skarainis.
Ir, ko turēt
Tā kā šī puse bijusi nedaudz zināma, jo pats ir no Atašienes, kas ir 19 kilometru no Rudzātiem, tad piekritis izmēģināt sevi pedagoga lomā. Kad atbraucis un iegājis savā kabinetā, uzreiz sajutis, ka labi jūtas. Arī skolotāju kolektīvs jauno kolēģi silti uzņēmis, un tas arī ir liels bonuss – ka vari prasīt padomu, aprunāties par savām problēmām. Patīk arī tas, ka šajā darbā nav rutīnas, un neviena diena nav tāda kā iepriekšējā. Ir iespēja būt ne tikai pedagogam, bet arī palīgam, padomdevējam. «Viss tiešām ir labi, vienīgā bēda – arvien sarūkošais skolēnu skaits Rudzātos. Patiesībā jau tā ir visas valsts problēma – paskatieties uz to demogrāfijas līkni!» nopūšas S. Skarainis, atzīstot, ka pašam labāk patīk strādāt lielākā klasē, jo tad šķiet, ka daudz lielāku labumu esi devis. Lai gan arī pēc sešām stundām mazās klasēs mugura esot slapja. Tam daudzi neticot, bet tā esot – kad nākas strādāt, sākot no pirmās klases līdz divpadsmitajai, ir, ko turēt. Un kur tad vēl pāris stundu gatavošanās mājās. Kad to visu saskaitot un ieraugot samaksu par to, tad ir, kā ir. Sandra, draudzene, tāpat kā viņš, arī mācās svešvalodas (gan vācuzviedru) maģistros, un, ja arī viņa kļūs par skolotāju, tad gan tas rieciens ģimenei būšot pārāk plāns.
