Nekas neliecina par to, ka netiks uzbūvēta viesnīca Vecrīgā, Grēcinieku ielā 25, kuras projekts sabiedrībā izraisījis ļoti daudz iebildumu. Rīgas būvvaldē apmēram nedēļu apkopos iedzīvotāju priekšlikumus, un to sola darīt arī Rīgas arhitektu biroja vadītājs Gvido Princis. Ja neatgadīsies nekas tāds, kas nobremzētu vai pārtrauktu šī projekta jau uzņemto gaitu, tad būvniecība varētu sākties nākamā gada beigās.
Arhitektūras metrs Andris Kronbergs, kura vadītajā birojā šis projekts tapis, saka: «Es mierīgi pieņemu, ka ir kritika. Zinu, ka esam centušies visu darīt pēc savas pareizās sapratnes.» Rīgas pilsētas būvvaldes vadītāja Ingusa Vircava rīcībā ir provizoriski sabiedriskās apspriešanas rezultāti. Divām trešdaļām viedokļu paudēju ir pretenzijas pret apspriešanai piedāvāto projektu, trešdaļa esot noskaņota pozitīvi. Pagaidām saņemts apmēram 450 atsauksmju. Kādas bijušas pretenzijas? Cilvēkiem nav pieņemams objekts kopumā; tā apjoms; dizains un apjoms, kā arī iedzīvotāji baidās, ka būve negatīvi ietekmēs skatu no Akmens tilta un citām perspektīvām un ka būvniecības laikā radīs neērtības skolēniem un vēlāk – sastrēgumus un lielāku auto intensitāti.
Kaut arī par būvēšanos šajā vietā iebildumi netiek uzklausīti, pozitīvā ziņa ir tāda, ka arhitekti, kā sacīja A. Kronbergs, ir nopietni nolēmuši strādāt, lai ēkas fasāde cilvēkiem šķistu tīkamāka, lai ēka iegūtu dziļumu, jo tas, ko redzam vizualizācijā, nav galarezultāts. Iespējams, ēkas abus ugunsmūrus varētu vertikāli apzaļumot, varbūt betonā ļautu augt floras elementiem, bet arhitekts Kronbergs apsver iespēju uz fasādes izveidot pat ēkas stāstu, izvietojot bareljefus vai informāciju vairākas valodās. G. Princis sarunā ar Neatkarīgo norādīja, ka pašlaik viesnīcas projekts ir izrauts no kvartāla konteksta, jo ēka, kad to uzbūvēs, būs viena, bet tai abās pusēs ir pa vienam neapbūvētam zemes gabalam, uz kura var un vajag uzbūvēt pa ēkai. A. Kronbergs atzīst, ka tagad ne visiem iespējams saprast, kā izskatīsies apbūve, ja Grēcinieku ielā būtu nevis viena, bet trīs ēkas, kā kādreiz. Tas drīzāk ir Rīgas domes institūciju jautājums, kā sabiedriskās apspriešanas laikā pastāstīt un parādīt iedzīvotājiem, kā konkrētais kvartāls izskatīsies, ja tā var teikt, ideālā variantā, īstenojot visu, kas tur iecerēts vai ko iespējams uzbūvēt.
Viesnīcas jauno izskatu vizualizācijas veidā varam gaidīt pēc pāris mēnešiem, pieļauj projekta arhitekts. Tikmēr Lietuvā reģistrēta sabiedrība Nevertel vēl negrib atklāt, kurš būs viesnīcas operators, toties sola 10–11 miljonu eiro investīcijas un līdz
50 darbavietām. Pagaidām nav arī skaidrs, cik ekskluzīva būs šī viesnīca, proti, cik pieejama tā būs ja ne Latvijas un Rīgas sabiedrībai, tad ārzemju tūristiem. Vismaz vakar Nevertel pārstāve Latvijā Ramona Miglāne sacīja, ka numuriņu un vietu skaits nebūs liels. Parastam Rīgas iedzīvotājam viesnīca Vecrīgā šķiet daudz svešāka un abstraktāka būve nekā daudzdzīvokļu māja (tā bija iepriekšējā projektā). Kaut arī šajā viesnīcā paredzēts restorāns un veikaliņš, var izteikt prognozes, ka ne pārāk daudzi vietējie tur spers kāju. Arī tas, iespējams, rada atsvešinātības iespaidu tajos iedzīvotājos, kuri izteica negatīvu viedokli sabiedriskajā apspriešanā.
Normatīvi nedz plānotās ēkas augstuma, nedz platuma ziņā nav pārkāpti, uzsver A. Kronbergs. To līdz šim neviens arī nav apstrīdējis. Arī bijušais pilsētas galvenais arhitekts Jānis Dripe konstatē: «Ar sabiedrību jābūt dialogā, bet viss noticis pareizi.» Būvvaldē norāda, ka iedzīvotāji pret ēku augstumiem vecpilsētā varēja protestēt, kad tika apspriests pilsētas attīstības plāns. Turklāt šī plāna apspriešanas laikā uzsvērts, ka Vecrīgā jāatjauno apbūve vēsturiskajos parametros – nevis kā replika no pagātnes, bet apbūves apjomā, atgādina J. Dripe. Taču tagadējais pilsētas galvenais arhitekts G. Princis nostājies rīdzinieku pusē – apkopjot sabiedriskajā apspriešanā izteiktos viedokļus, pilsētas arhitekta birojs tiem pievienos profesionālus secinājumus un ieteikumus.
***
VIEDOKLIS
Gvido PRINCIS, Rīgas arhitekta biroja vadītājs:
– Pirms pieņemt galīgo lēmumu kaut ko aizliegt vai atļaut, attiecīgajiem dienestiem ir ne tikai jāizvērtē, vai būve atbilst atļautās izmantošanas veidam un normatīviem, bet arī tas, vai iecere atbilst pilsētbūvnieciskajai struktūrai, kurā tā tiek iecerēta. Un nevis virtuālajai struktūrai, bet reālajai apkārtnei, kurā kaut kas tiek veidots jau šodien. Otrs jautājums – vai šī būve vidi harmonizē vai rada haosu un destrukciju; vai būves rezultātā vide zaudē savu vērtību sistēmu, tajā skaitā harmoniju, un tie nav tikai kvadrātmetri, bet harmonija, ko sabiedrība ļoti plaši uztver. Ja mēs varam runāt par normatīviem, kurus plašāka sabiedrība, iespējams, nezina, tad jēdzienu «vides harmonija» katrs sabiedrības loceklis saprot, jo Vecrīgā ar lielu ticamību katrs ir bijis.
Tas, ko tagad saku, neattiecas tikai uz Vecrīgu, tas attiecas arī uz Pārdaugavu, Purvciemu, Pļavniekiem, Bolderāju un uz citām vietām, kur notiek attīstība. Vide pieder tiem, kas to lieto, nevis tiem, kas uzbūvē un aiziet. Šis princips, manuprāt, ir galvenais, caur kuru skatāmies uz jaunām iecerēm pilsētvidē. Jautājumi, par kuriem runājam, ir vides sajūta, atbilstība, neatbilstība, struktūra, piederība, nepiederība. Tāpēc, man šķiet, ka sabiedriskai diskusijai ir ļoti liela nozīme.
Viena no pilsētas arhitekta biroja lomām ir veicināt dažādu pušu sarunāšanos un kompromisu pieņemšanu, kad viedokļu apmaiņa jau notikusi. Mums likās svarīgi palīdzēt šai diskusijai nonākt no patīk–nepatīk tēmas līdz argumentiem, kas ļauj lēmuma pieņēmējiem, autoriem un arhitektiem izdarīt secinājumus. Mums likās svarīgi definēt jautājumus, kuri mums šķiet būtiski šajā kontekstā. Apkoposim mums pieejamos, redzamos publiskos viedokļus par šo projektu, pievienosim savus secinājumus un informēsim tos, kuri pieņems lēmumus – būvvaldi, autorus, lai tādējādi viedokļus pārvērstu konstruktīvā strukturālā veidā, kas spēj ietekmēt objekta tālāko attīstību. Un manā izpratnē – spēj.
